Voldemārs Mežaks
Voldemārs Mežaks (1914—1985) bija latviešu dzelzceļnieks. Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā bēgļu laivu akcijā.
| ||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1914. gada 26. aprīlī Rīgā. Mācījās Rīgas Valsts tehnikumā, strādāja dzelzceļa resorā. Vācu okupācijas laikā bija Ventspils stacijas ceļu meistars, līdztekus darbojās LCP, 1945. gadā kļuva par Ventspils grupas vadītāju.[1]
1945. gada 28. oktobrī Voldemārs Mežaks Rīgā tikās ar no Zviedrijas iesūtītajiem Edgaru Andersonu un Laimoni Pētersonu. Pēc Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas aģenta Vidvuda Šveica nodevības Mežaku 5. novembrī apcietināja. 1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Laimoni Pētersonu – uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs.[2] Pēc spaidu darbiem Taišetas Ozerlaga nometnē viņu atbrīvoja 1957. gada jūnijā.[3]
Miris 1985. gada 6. martā Jelgavā, apglabāts Rīgas Pāvila draudzes kapos.[4]
Literatūra labot šo sadaļu
- Pārcēlāji. Mansards, 2021.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ “Pāri Jūrai: 44./45.” Valentīnes Lasmanes sakārtotā 130 liecinieku atmiņu grāmata (1993)
- ↑ Čeka pret Latvijas Centrālo padomi Dzintars Ērglis, "Latvijas Avīze" 2005. gada 29. oktobrī
- ↑ Dzintars Ērglis. Padomju režīma arestētie Latvijas Centrālās padomes aktīvisti un atbalstītāji Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums (2007)
- ↑ timenote.info