Arturs Arnītis

Arturs Arnītis;
Personīgā informācija
Dzimis	1909. gada 7. oktobrī ; Rozulas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miris	1986. gada 16. aprīlī (76 gadi); Straupe, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Nodarbošanās	būvinženieris

Arturs Arnītis (1909—1986) bija latviešu būvinženieris. Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā bēgļu laivu akcijā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1909. gada 7. oktobrī Rozulas pagastā. Studēja Latvijas Universitātes inženierzinātņu fakultātē, kuru absolvēja 1941. gada 15. jūlijā.^[1] Vācu okupācijas laikā viņš strādāja par būvinženieri Ventspilī, 1943. gada jūlijā noorganizēja Leonīda Siliņa pārvešanu uz Zviedriju. Pēc Konstantīna Čakstes apcietināšanas 1944. gada 29. aprīlī vācu okupācijas iestādes mēģināja apcietināt arī inženieri Arnīti, kurš vadīja LCP sakaru grupu. Viņam izdevās izbēgt uz slēpties Mauru dzelzceļa stacijā, vēlāk Ventas pagasta "Gulbjos".^[2]

Tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 9. maijā Arturs Arnītis pārcēlās uz Gotlandi, kur sazinājās ar zviedru izlūkdienesta darbinieku Johansonu, kurš kara laikā bija aktīvi atbalstījis laivu akcijas no Latvijas uz Gotlandi.

1945. gada 15. oktobri četru vīru grupu Arnīša vadībā, kuras sastāvā bija arī Jānis Šmits, Laimons Pētersons un Eduards Andersons, izsēdināja Kurzemes piekrastē.^[3] Arturu Arnīti un Jāni Šmitu arestēja jau 16. oktobrī, bet Eduards Andersons un Laimons Pētersons 28. oktobrī ar vilcienu ieradās Rīgā, kur tikās ar LCP Ventspils grupas vadītāju Voldemāru Mežaku un ar LCP dalībnieku Ernestu Priedīti. Viņus nodeva Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas aģents Vidvuds Šveics.

1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Laimonu Pētersonu — uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs.^[4] Pēc 10 gadu spaidu darbiem Taišetas Ozerlaga nometnē Arturu Arnīti atbrīvoja 1957. gada februārī.^[5]

Miris 1986. gada 16. aprīlī, apglabāts Straupes Pārupes kapos.^[6]

Literatūra

Vidusvidzemes biogrāfiskā vārdnīca. Cēsis, 2003.
Pārcēlāji. Mansards, 2021.

Atsauces

↑ timenote.info
↑ “Pāri Jūrai: 44./45.” Valentīnes Lasmanes sakārtotā 130 liecinieku atmiņu grāmata (1993)
↑ Zem politisko lielvaru riteņiem. Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.—1991. gadā Antonijs Zunda, "Latvijas Vēstnesis" Nr. 125, 10.08.2005.
↑ Čeka pret Latvijas Centrālo padomi Dzintars Ērglis, "Latvijas Avīze" 2005. gada 29. oktobrī
↑ Dzintars Ērglis. Padomju režīma arestētie Latvijas Centrālās padomes aktīvisti un atbalstītāji Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums (2007)
↑ «biblioteka.cesis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 6. oktobrī. Skatīts: 2022. gada 6. oktobrī.

[1] timenote.info

[2] “Pāri Jūrai: 44./45.” Valentīnes Lasmanes sakārtotā 130 liecinieku atmiņu grāmata (1993)

[3] Zem politisko lielvaru riteņiem. Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.—1991. gadā Antonijs Zunda, "Latvijas Vēstnesis" Nr. 125, 10.08.2005.

[4] Čeka pret Latvijas Centrālo padomi Dzintars Ērglis, "Latvijas Avīze" 2005. gada 29. oktobrī

[5] Dzintars Ērglis. Padomju režīma arestētie Latvijas Centrālās padomes aktīvisti un atbalstītāji Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 19. sējums (2007)

[6] «biblioteka.cesis.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 6. oktobrī. Skatīts: 2022. gada 6. oktobrī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]