Vladimirs Šervinskis (krievu: Владимир Максимович Шервинский; dzimis 1894. gada 3. maijā, miris 1975. gada 6. novembrī) bija Latvijas krievu arhitekts.

Vladimirs Šervinskis
Dzimis 1894. gada 3. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1975. gada 6. novembrī (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība krievs
Nozares arhitektūra

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1894. gada 3. maijā arhitekta Makša Šervinska ģimenē. 1912. gadā viņš absolvēja Rīgas Aleksandra zēnu ģimnāziju un uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļā, studiju laikā iestājās studentu korporācijā Fraternitas Arctica.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā viņš brīvprātīgi iestājās armijā, kur darbojās kā arhitekts un būvnieks. 1920. gadā, Vladimirs Šervinskis atgriezās Latvijā un atjaunoja studijas Latvijas Universitātes arhitektūras nodaļā, ko absolvēja 1923. gadā. Pēc studiju beigšanas viņš kopā ar māsasvīru Mihailu Krivošapkinu izveidoja privāto projektēšanas biroju. Jau nākamajā gadā viņš saņēma aicinājumu Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē vadīt ikonostasa uzbūves un uzstādīšanas darbus. Pēc darbu beigām arhibīskaps Jānis Pommers piedāvāja Vladimiram Šervinskim ieņemt Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sinodes arhitekta amatu, ko viņš pieņēma. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā V. Šervinska projektēšanas biroju slēdza un viņš sāka strādāt Rīgas pilsētas izpildkomitejas projektēšanas komisijā. No 1945. līdz 1951. gadam Šervinskis bija Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāles vecākais. Par aktīvu darbību garīgajā misijā viņu 1951. gada 25. decembrī apcietināja un nākamā gada 19. martā PSRS Augstākās tiesas kolēģija piesprieda Šervinskim desmit gadus darbu nometnēs ar īpašuma konfiskāciju. Pēc trim gadiem Komi APSR Ustjvimlagā viņu amnestēja un atbrīvoja. Atgriezies Rīgā Šervinskis sāka strādāt par Rīgas pilsētas izpildkomitejas projektēšanas biroja arhitektu. Šajā amatā viņš palika līdz pat savai nāvei.

Vladimirs Šervinskis 15 gadus vadīja visus Latvijas pareizticīgo baznīcu būvdarbus, pēc viņa projektiem uzcēla vairāk kā 25 pareizticīgos dievnamus. Pārsvarā tās ir koka baznīcas ziemeļkrievu arhitektūras tradīcijās. 1929. gadā pēc Šervinska projekta būvētā Rogovkas sādžas kapliča mūsdienās apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un ir raksturīgs Austrumlatvijas tautas koka arhitektūras piemērs. Restaurēja Rīgas Svētā Jāņa Priekšteča baznīcu.[1]

Pokrova kapos Šervinskis projektēja Pirmā pasaules karā kritušo Krievijas impērijas karavīru brāļu kapu monumentu, kā arī kopā ar Sergeju Antonovu projektēja Svētā Jāņa Kristītāja kapliču.

Projektējis vairākas vasarnīcas Ogrē, tajā skaitā arī savas ģimenes vasarnīcu tagadējā Zilokalnu prospekta un Ausekļa prospekta stūrī.[2] Projektējis arī Ogres kūrmāju. Pēc arhitekta projekta tika veidota sākotnējā Jaunogres pieturas punkta nojume.

Pēc viņa projektiem Rīgā uzbūvēja daudz dzīvojamos namus, atjaunoja daudz dievnamus un viņš saglabāja Pareizticīgās Baznīcas sinodālā arhitekta amatu. Vladimirs Šervinskis nomira 1975. gadā un ir apbedīts Rīgā, Debesbraukšanas kapos.

  1. «Vladimirs Šervinskis». russkije.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. janvārī. Skatīts: 2018. gada 3. jūnijā.
  2. Vita Rinkēvča. Ogre. Rakstu un atmiņu krājums. LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2002. ISBN 9984527255.