Vladimirs Šņitņikovs

Vladimirs Šņitņikovs (krievu: Владимир Шнитников, 1913—1996) bija krievu arhitekts, kurš pēc Otrā pasaules kara darbojās Latvijas teritorijā. Latvijas PSR nopelniem bagātais arhitekts (1969).

Vladimirs Šņitņikovs
Владимир Вячеславович Шнитников
Архитектор Владимир Шнитников.jpg
Dzimis 1913. gada 13. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Maskava, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1996. gada 13. oktobrī (83 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība krievs
Nozares arhitektūra
Mācījies Maskavas Arhitektūras institūts
Slavenākie darbi Latvijas Zinātņu akadēmija,
Mežaparka Lielā estrāde,
Daugavas stadiona pārbūve 1952. gadā,
Daugavas sporta nams,
mikrorajons "Imanta-1"
Mežaparka Lielā estrāde 1955. gadā
Daugavas stadiona ieeja

BiogrāfijaLabot

Dzimis 1913. gada 13. janvārī Maskavā desmit bērnu ģimenē. Beidzis Maskavas Arhitektūras institūtu (1935). Kā students viņš piedalījās Vissavienības atklātajos arhitektūras konkursos. Viņa Minskas Valsts drāmas teātra projektam tika piešķirta trešā balva, balva tika piešķirts arī Radio nama projektam Maskavas Miusas laukumā.[1] Pēc institūta beigšanas sāka strādāt vienā no Maskavas projektēšanas institūtiem un pasniedza arhitektūras projektēšanu Kara inženieru akadēmijā. Pēc viņa projekta Glazovas pilsētā tika uzbūvēti divi linu kombināta cehi.[1]

Otrā pasaules kara laikā dienēja Sarkanajā armijā (1939—1945), projektējot militārās inženierbūves. Sarkanās armijas virzības laikā caur Latviju sapieru bataljons Šņitņikova vadībā, neskaitot atmīnēšanas darbus, uzcēla tiltus pār Aiviekstes upi un pāri Daugavai Skrīveru apkārtnē, pēc tam pār Lielupi un Misu. Pēc Rīgas ieņemšanas bataljona štābs atradās Imantas teritorijā, kur vēlāk Šņitņikovs projektēja dzīvojamo rajonu "Imanta-1".[1] Karu pabeidza majora pakāpē.

Pārcēlies uz Rīgu uz pastāvīgu dzīvi, viņš strādāja Latvijas PSR centrālajā projektēšanas institūtā "Latgiprogorstroj", ieņēma valsts celtniecības projektēšanas institūta galvenā arhitekta amatu (līdz 1980. gadam). Latvijas Arhitektu savienības biedrs kopš 1946. gada.

Autors un līdzautors liela mēroga arhitektūras darbiem, kuriem bija raksturīgs staļiniskā laikmeta monumentālisma nospiedums, taču Latvijā viņam bija raksturīga arī latviešu nacionālā ornamenta elementu izmantošana ēku projektēšanā.

Cēlis arī dzīvojamās un sabiedriskās ēkas Rīgā, Slokā, Liepājā, Ogrē, Viļakā un citās pilsētās.[1]

Miris 1996. gada 13. oktobrī. Apglabāts Rīgas Meža kapos.[2]

Pazīstamākie projektiLabot

AtsaucesLabot