Vilhelms Knoriņš

(Pāradresēts no Vilis Knoriņš)

Vilhelms Knoriņš, arī Vilis Knoriņš (krievu: Вильгельм Георгиевич Кно́рин; 1890—1938), bija latviešu skolotājs, pēc Pirmā pasaules kara viens no Baltkrievijas Komunistiskās partijas dibinātajiem. Padomju vēsturnieks un literatūrkritiķis, Maskavas Sarkanās profesūras partijas vēstures institūta direktors, grāmatas "Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas vēstures īsais kurss" redkolēģijas vadītājs.

Vilhelms Knoriņš
Vilhelms Knoriņš
Personīgā informācija
Dzimis 1890. gada 29. augustā
Skujenes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1938. gada 29. jūlijā (47 gadi)
Komunarkas masu kapi pie Maskavas, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1890. gada 29. augustā Skujenes pagasta "Cieļos"[1] zemnieka Jura Knoriņa ģimenē. Kopā ar vecākiem pārcēlās uz Līgatni, mācījās Paltmales pamatskolā un Siguldas draudzes skolā, vēlāk Valmieras skolotāju institūtā (1906—1910). Strādāja par skolotāju Straupes skolā, 1910. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātijas (LSD) partijā un darbojās LSD Līgatnes organizācijā. Pēc tam pārcēlās uz Rīgu, kur bija skolotājs, LSD Rīgas organizācijas loceklis un Rīgas Lauksaimniecības biedrības bibliotēkas pārzinis (1913).[2]

Pirmā pasaules kara laikā karoja Krievijas armijas Rietumu frontē. Pēc Februāra revolūcijas organizēja karavīru padomes un piedalījās Minskas strādnieku un zaldātu padomes veidošanā. Baltkrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (K(b)P) Centrālkomitejas sekretārs (1918), Lietuvas—Baltkrievijas PSR K(b)P Centrālkomitejas sekretārs (1919), tad Baltkrievijas K(b)P pirmais sekretārs (1920—1922).

No 1922. gada darbojās Vissavienības K(b)P centrālajā aparātā Maskavā un bija šīs partijas Aģitācijas un propagandas nodaļas vadītājs (1926—1927). Uz laiku atkal Baltkrievijas K(b)P pirmais sekretārs (1927—1928). No 1928. gada darbojās Kominternes Politiskajā sekretariātā un vadīja Viduseiropas zemju sekretariātu.[3] 1932. gadā Knoriņu iecēla par Maskavas Sarkanās profesūras partijas vēstures institūta direktoru, 1935. gadā viņš aizstāvēja vēstures zinātņu doktora disertāciju. Šajā laikā Knoriņš saka vadīt grāmatas "VK(b)P vēstures īsais kurss" redkolēģiju, tomēr grāmatu izdeva tikai 1938. gadā kā Staļina darbu.[nepieciešama atsauce]

Lielā terora laikā, tā sauktās NKVD "Latviešu operācijas" ietvaros, 1937. gadā naktī no 22. uz 23. jūniju Knoriņu apcietināja[4] un ieslodzīja Lefortovas cietumā. Pratināšanās viņš neatzina savu vainu par spīti spīdzināšanām. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija Knoriņam piesprieda nāvessodu, kas izpildīts Komunarkas poligonā pie Maskavas 1938. gada 29. jūlijā.

Reabilitēts 1955. gadā. No 1965. līdz 1991. gadam Knoriņa vārdā bija nosaukta Salaspils iela Rīgā.

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu