Andrejs Višinskis
Andrejs Višinskis (krievu: Андрей Януарьевич Вышинский, poļu: Andrzej Wyszyński; dzimis 1883. gada 10. decembrī [v.s. 28. novembrī], miris 1954. gada 22. novembrī) bija padomju jurists, Maskavas Valsts universitātes rektors (1925—1928), PSRS ģenerālprokukors (1935—1939) Lielā terora laikā. Viens no galvenajiem Latvijas okupācijas procesa ideoloģiskajiem vadītājiem 1940. gadā. PSRS ārlietu ministrs (1949—1953).
| ||||||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļu
Dzimis 1883. gadā Odesā poļu izcelsmes aptiekas īpašnieka un mūzikas skolotājas ģimenē. Ar ilgākiem pārtraukumiem studēja Kijivas Universitātes juridiskajā fakultātē (1901—1913), jo politiskās darbības dēļ vairākkārt pārtrauca mācības. Studiju laikā 1903. gadā iestājās Krievijas sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, 1908. gadā atradies vienā cietuma kamerā ar Staļinu. Strādāja Baku privātā ģimnāzijā, nodarbojās ar advokatūras praksi. Labi runāja angliski, izcili franču valodā.
Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā kļuva par milicijas komisāru Maskavā. Tikai 1920. gadā pievienojās boļševikiem (viņš bija vienīgais, kuram Staļins devis rekomendāciju uzņemšanai kompartijā). No 1923. gada bija prokurors PSRS Augstākajā tiesā. No 1925. līdz 1928. gadam bija Maskavas Valsts universitātes rektors. 1928. gadā bija apsūdzētājs Šahtu lietā - vienā no pirmajām Staļina laika paraugprāvām. No 1931. līdz 1933. gadam bija KSFPR prokurors. Bija viens no holodomora arhitektiem. Kā PSRS ģenerālprokurora vietnieks (no 1933) gatavoja administratīvo bāzi "sistemātiskai cīņai ar ražas bojātājiem un labības zagļiem".[1]
1935. gadā tika iecelts par PSRS ģenerālprokuroru. Lielā terora laikā Bija valsts apsūdzētājs 1936. - 1938. gada Maskavas procesos. Nacistiskās Vācijas Tautas tiesas (Volksgerichtshof) prezidents Rolands Freislers uzskatīja Višinski par paraugu un studēja viņa prāvas.
No 1937. līdz 1950. gadam bija PSRS Augstākās padomes deputāts. Kopš 1939. gada Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis. No 1939. līdz 1944. gadam bija PSRS Tautas komisāru priekšsēdētāja vietnieks. Vienlaikus no 1940. līdz 1946. gadam bija PSRS ārlietu tautas komisāra 1. vietnieks, no 1946. gada marta — vietnieks, bet no 1949. gada 4. martā — ārlietu ministrs.
Tūlīt pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 18. jūnijā A. Višinskis ieradās Latvijā kā PSRS pilnvarotais sarunām ar Latvijas prezidentu un pārraudzīja marionešu valdības izveidi un Latvijas inkorporāciju PSRS. 1945. gadā viņš arī Rumānijā izveidoja komunistu pārvaldi.
Pēc Staļina nāves Višinskis tika pazemināts par PSRS ārlietu ministra 1. vietnieku un PSRS pastāvīgo pārstāvi ANO. Nomira ASV, Ņujorkā mīklainos apstākļos.[2] Kremēts un apglabāts Kremļa sienā Maskavā.
Darbi
labot šo sadaļuVišinskis bija daudzu darbu autors kriminālprocesa teorijā. Tajos viņš izvirzīja "vainas prezumciju", kurā galvenais pierādījums bija apsūdzētā atzīšanās izmeklēšanas laikā. Šie darbi kalpoja par pamatu kriminālprocesiem 1936. — 1938. gadā, apsūdzot daudzas amatpersonas un citas nevēlamas personas "valsts nodevībā".
Par darbu "Tiesu pierādījumu teorija" (Теория судебных доказательств в советской юстиции) 1947. gadā viņš saņēma Staļina prēmiju.
Pēc PSKP XX kongresa 1956. gadā Višinska prakse tika nosodīta un viņa grāmatas vairs netika uzskatītas par mācību līdzekļiem.
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Soviet Crop Failure: New Campaign against "Wreckers", The Times August 10, 1933
- ↑ Oficiālā versija ir, ka Višinskis miris no sirdstriekas. Savukārt Krievijas Federācijas generālprokuratūras mājaslapā[novecojusi saite] rakstīts, ka izdarījis pašnāvību
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Andrejs Višinskis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Вышинский, Андрей Януарьевич — biogrāfija hrono.ru