Valkas vēsture

Valkas vēsture aptver laika periodu kopš Valkas dibināšanas senā tirdzniecības ceļu krustpunktā pie Tālavas un Ugaunijas robežas. Livonijas Konfederācijas laikā viena no Livonijas landtāgu sanākšanas vietām. Pēc Latvijas—Igaunijas robežas novilkšanas 1920. gadā sadalīta divās pilsētās.

Pārejas punkts uz Latvijas-Igaunijas robežas Valkā (pirms 1940).

Valkas pilsētas skola 20. gadsimta sākumā (tagadējā Valgas Mūzikas skola).

Līdz sadalīšanai

Valkas un Valmieras apkārtne 19. gadsimta topogrāfiskajā kartē (F. T. Schubert 1866., ar vēlākām korekcijām līdz 1915. gadam).

Pirmās ziņas par Valku (tolaik Pedeli) atrodamas 1286. gada Rīgas parādu grāmatās. Viduslaikos Valka atradās izdevīgu satiksmes ceļu tuvumā pie Livonijas ordeņa valsts un Tērbatas bīskapijas robežas, netālu no Livonijas ordeņa Lugažu pils. 1419. gadā Rīgas arhibīskaps Johans VI Ambundi panāca Livonijas Konfederācijas landtāgu regulāru sasaukšanu Valkā. Līdz ar to Valka ir uzskatāma par Baltijas parlamentārisma šūpuli 15. gadsimtā. 1577. gada Rusova Livonijas hronikas sadaļā par Livonijas ģeogrāfiju un 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Valka nav pieminēta. Pēc Livonijas hercogistes izveides tā nonāca Polijas—Lietuvas ūnijas pārvaldē, kas jau 1584. gadā Valkai piešķīra pilsētas tiesības.

1627. gadā Poļu—zviedru kara laikā Valku tik ļoti nopostīja, ka dzīvi palika tikai četri iedzīvotāji. Pēc kara Valka nonāca Zviedru Vidzemes sastāvā. Valkas pilsētā redzams plašs un lēzens pacēlums, kurā uzcelts ūdenstornis, kādreiz tas bija Karātavu kalns. Nosaukums saglabājies no zviedru laikiem, kad paugurā stāvēja karātavas. 1721. gadā, pēc Ziemeļu kara, Valka nonāca Krievijas Impērijas pārziņā. 1849. gadā no Valmieras uz Valku pārcēla Vidzemes skolotāju semināru. 1886. gadā atklāja dzelzceļa līniju Rīga—Pleskava, bet 1887. gadā izbūvēja tās atzaru Valka—Tērbata. 1896. gadā atklāja šaursliežu dzelzceļa līniju Valka—Rūjiena—Pērnava, ko 1903. gadā savienoja ar dzelzceļa līniju Valka—Pļaviņas.

1917. gada 2. decembrī Valkā Latviešu pagaidu nacionālā padome pieņēma deklarāciju par Latvijas autonomiju, kurā tika oficiāli pasludināts, ka Latvija ir autonoma valstsvienība, kurā ietilpst Vidzeme, Kurzeme un Latgale.

Pēc Februāra revolūcijas, kad 1917. gada 12. aprīlī Krievijas Pagaidu valdība atļāva pievienot pārsvarā Vidzemes guberņas igauņu apdzīvotos Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas apriņķus Igaunijas guberņai, etniski neviendabīgā Valkas pilsēta palika Vidzemes guberņas latviešu daļā un pēc Oktobra revolūcijas šeit tika izveidotas t.s. Iskolata Latvijas pārvaldes iestādes. 1918. gada 12. februārī Valku okupēja Vācijas Impērijas karaspēks, bet 1918. gada decembrī Sarkanā armija. Latvijas brīvības cīņu laikā, pēc Paju kaujas 1919. gada 31. janvārī Valku atbrīvoja Igaunijas karaspēks.

Pēc karadarbības beigām un politiskās situācijas stabilizācijas Igaunijas valdība pieprasīja Valkas pilsētu iekļaut savas valsts teritorijā, tā kā etniskā dalījuma princips šajā gadījumā nebija viennozīmīgs, bet Igaunijas valdība par savu ieguldījumu brīvības cīņās vēlējās saņemt noteiktu pateicību. Starpvalstu sarunās par starpnieku tika pieaicināts angļu pulkvedis S. Dž. Talents. Abu valstu robeža tika nosprausta pa nelielo Varžupīti, kā rezultātā igauņu pusē nonāca pilsētas vēsturiskais un saimnieciskais centrs, tai skaitā rātsnams, ģimnāzija, dzelzceļa stacija, u.c. sabiedriski nozīmīgas ēkas, kamēr Latvija ieguva vien pilsētas dienvidu nomali ar 142, pārsvarā vienstāvu, dzīvojamām ēkām.

Nesadalītās Valkas senās celtnes

• 
  Katoļu kapella (ap 1780)
• 
  Sv. Jāņa luterāņu baznīca (1787-1816, arhitekts Kristofs Hāberlands)
• 
  Vidzemes skolotāju seminārs Valkā (1849—1890)
• 
  Valkas, tagad Valgas rātsnams (1865)
• 
  Pareizticīgo baznīca (1897-1898)
• 
  Cenkera (Zencker) villa (1902), tagad Valgas bibliotēka
• 
  Valkas-Lugažu luterāņu baznīca (1910)

Jaunas pilsētas izveide

Valkas pilsētas vispārējs skats 1930. gados ar Valkas Lugažu luterāņu baznīcu (kreisajā pusē) un Valgas Sv. Jāņa luterāņu baznīcu (labajā pusē).

Valkas pilsētas valde un sabiedriskās ēkas (1939). Augšējā rindā vidū Valkas pilsētas galva Dāvis Abuls.

Pilsētas sadalīšanas rezultātā no Valkas Igaunijas daļas uz bijušo priekšpilsētu, kas tagad atradās Latvijas Republikas teritorijā pārcēlās 2500 latviešu, bet pati priekšpilsēta saskaņā ar Ministru kabineta 1920. gada 22. novembra rīkojumu ieguva patstāvīgas pilsētas statusu un tika nosaukta par Valku. Pilsētas normālai funkcionēšanai nepieciešamās pārvaldes un sabiedriskās ēkas faktiski bija jāuzceļ no jauna, vienlaikus bija jārisina jautājums par no igauņu Valgas pārnākušo latviešu izmitināšanu.

Latvijas Republikas 20 neatkarības gados Valka kā patstāvīga administratīva vienība jau bija nostiprinājusies, taču līdz ar padomju okupāciju abas pilsētas atkal saplūda vienotā organismā, neskatoties uz to, ka atsevišķās pārvaldes un pilsētu nosaukumi tika saglabāti.

Pēc Igaunijas un Latvijas neatkarības atjaunošanas izveidoja valsts robežu starp Valku un Valgu. Kad 2007. gadā Latvija un Igaunija pievienojās Šengenas līgumam, robežkontroles un robežpārejas punktus atkal likvidēja un abas pilsētas kļuva par vienotu urbānu teritoriju ar divām atsevišķām pašpārvaldēm divās valstīs.

Skatīt arī

• Valga