Vikipēdija

Dzelzceļa līnija Valka—Rūjiena—Pērnava

Dzelzceļa līnija Valka—Rūjiena—Pērnava bija līdz 1944. gadam pastāvoša 750 mm Vidzemes guberņas šaursliežu dzelzceļa līnija ar atzaru uz Vīlandi, kas savienoja Pērnavas ostas pilsētu ar Valkas dzelzceļu mezglu un nodrošināja savienojumu ar 1889. gadā izbūvēto platsliežu dzelzceļa līniju Rīga—Valka—Pleskava un 1903. gadā pabeigto šaursliežu dzelzceļa līniju Valka—Pļaviņas. Šī līnija bija pirmā koplietošanas šaursliežu dzelzceļa līnija Latvijas teritorijā.[1]

Latvijas dzelzceļu karte 1930. gadu beigās.

Dzelzceļa stacijas un pieturasLabot

Kopējais dzelzceļa līnijas garums bija 125 km. Sākotnēji bija šādas stacijas un pieturvietas: Pērnava - Valdhofas platforma - Surju - Sigastes platforma - Voltveti - Lātre (Laatre, Meizakila) - Ķirbeļi - Rūjiena - Naukšēni - Piksāri - Omuļi - Ērģeme - Valka. Vēlāk pieturu skaits nedaudz mainījās.

VēstureLabot

 
Valkas dzelzceļa stacija.
 
Mazbānītis Rūjienas (Rujenas) stacijā.

Dzelzceļa līniju būvēja privātā "Vidzemes pievedceļu sabiedrība" un tā tika atklāta 1896. gada 6. oktobrī, bet atzars uz Vīlandi 1897. gada 1. augustā. 1903. gadā atklāja apvienoto šaursliežu staciju Valka II Valkas—Pērnavas un Valkas—Pļaviņu līnijām.[2] 1905. gada revolūcijas laikā 1905. gada decembrī šo dzelzceļa līniju uz laiku savā kontrolē pārņēma revolucionārie kaujinieki.

Dzelzceļu nacionalizēja 1918. gadā. Pēc Latvijas brīvības cīņām un Latvijas - Igaunijas robežas demarkācijas 1920. gadā no sākotnējās Rīgas—Pleskavas dzelzceļa līnijas tika izbūvēti divi platsliežu atzarojumi no Latvijas un Igaunijas puses uz Valkas šaursliežu dzelzceļa staciju Latvijas daļā.[3] Latvijas Dzelzceļu virsvalde apsaimniekoja 67 km garu posmu Valka—Rūjiena—Ipiķi—Meizakila (Muižciems).[4]

1937. gadā tā tika savienota ar Rīgas—Rūjienas platsliežu dzelzceļa līniju (kā platsliežu līnijas galastaciju izmantoja Rūjienas šaursliežu staciju). Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā Vācijas karaspēks atkāpjoties izpostīja Valkas—Rūjienas šaursliežu un Rīgas—Rūjienas platsliežu dzelzceļa līnijas. Valkas—Rūjienas posms tā arī netika vairs nekad atjaunots, bet šaursliežu līnija no Rūjienas Igaunijas virzienā tika izmantota līdz pat 1975. gadam, un to apkalpoja Igaunijas PSR dzelzceļa struktūras.

Tikai 1976. gadā PSRS laikā tika pilnībā pabeigts Rīgas—Rūjienas platsliežu dzelzceļš. 1977. gadā pa bijušā šaursliežu dzelzceļa trasi sāka būvēt platsliedes posmā Rūjiena—Meizakila. Šis savienojums tika būvēts militāri stratēģisku iemeslu dēļ, lai kara gadījumā būtu rezerve esošajai līnijai no Rīgas uz Tallinu caur Valgu un Tartu.[5] 1981. gadā šeit atklāja dīzeļvilcienu satiksmi līnijā Rīga—Rūjiena—Pērnava—Tallina.[6] 1992. gadā, kad atjaunoja robežu starp Igauniju un Latviju, vilcienu satiksme notika vairs tikai līdz Ipiķiem, bet 1996. gadā dzelzceļa posms Aloja—Rūjiena—Ipiķi tika slēgts. 2005. gadā demontēja arī sliedes.

Attēlu galerijaLabot

 
Pērnavas dzelzceļa stacija 1897. gadā

  • Meizakilas stacijas ēka

  • Vilciena modelis Meizakilas muzejā

  • Bijušās Rūjienas šaursliežu stacijas perons

  • Rūjienas šaursliežu stacijas lokomotīvju griezuļa bedre

  • Šaursliežu dzelzceļa vietā uzbūvētais platsliežu atzars Valkā (neizmantots)

  • Valkas stacijas ēka

Vīlandes atzarsLabot

  • Lātres stacijas ēka

  • Abja-Paluojas stacijas ēka

  • Saimniecības ēka un kravas rampas atliekas Abja-Paluojas stacijā

  • Saglabājies tilts bijušajā Meizakilas—Vīlandes šaursliežu līnijā

Vēsturiski attēli un vilcienu sarakstiLabot

  • Valkas dzelzceļa stacija pēc 1927. gada pārbūves.

  • Ērģemes stacija

  • Rūjienas dzelzceļa stacija 1925. gadā

  • Mazbānītis Rūjienā

  • Meizakilas dzelzceļa stacija

  • Pērnavas dzelzceļa stacija (1897)

  • Vilcienu saraksts maršrutā Valka—Rūjiena—Meizakila 1940. gada vasarā[7]

Jāna Krosa romānsLabot

1984. gadā igauņu rakstnieks Jāns Kross (1920—2007) publicēja vēsturisko romānu „Profesora Martensa aizbraukšana“ (Professor Martensi ärasõit) par ievērojamā igauņu cilmes diplomāta Frīdriha Martensa (Friedrich Fromhold Martens) pēdējo braucienu pa Pērnavas—Valkas dzelzceļu un nāvi Valkas stacijā. Romāns līdz šim tulkots 11 valodās, 2011. gadā arī latviski.[8]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. ↑ Nozīmīgākie notikumi tehnoloģijas vēsturē Latvijā
  2. ↑ Valkas pilsētas divu staciju darbības shēma - Valka I - Valka II
  3. ↑ «Līnijai Rīga-Valka 120 gadi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. decembrī. Skatīts: 2011. gada 4. novembrī.
  4. ↑ «Latvijas dzelzceļu līnijas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. martā. Skatīts: 2010. gada 10. oktobrī. Archived 2014. gada 29. martā, Wayback Machine vietnē.
  5. ↑ VIDZEMES UN DIENVIDIGAUNIJAS SLĒGTO DZELZCEĻU IZPĒTE UN TŪRISMA POTENCIĀLA NOVĒRTĒJUMS, 93. lpp.
  6. ↑ Toms Altbergs, Karīna Augustāne, Ieva Pētersone. Dzelzceļi Latvijā. Rīga : Jumava, 2009, 85. lpp. ISBN 978-9984-38-698-0
  7. ↑ 1940.g. vasaras vilcienu, autobusu, tramvaju un kuģu līniju saraksts no 1940. g. 19. maija. Rīga: LETA.
  8. ↑ Jāns Kross. Profesora Martensa aizbraukšana. Atēna, 2011., 355 lpp.

Ārējās saitesLabot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dzelzceļa_līnija_Valka—Rūjiena—Pērnava&oldid=3663562"