Valentiniāns III

**Valentiniāns III**
*Placidus Valentinianus*
Valentiniāns III; Placidus Valentinianus
	Valentiniāns III uz zelta solīda
Rietumromas impērijas imperators
	425. gada 23. oktobris — 455. gada 16. marts
Priekštecis	Honorijs
Pēctecis	Petronijs Maksims
Dzimis	419. gada 2. jūlijā; Ravenna, Rietumromas impērija; Tagad Itālija)
Miris	455. gada 16. martā; Roma, Rietumromas impērija; Tagad Itālija)
Dzīvesbiedre	Licīnija Eudoksija
Reliģija	kristietība

Valentiniāns III (latīņu: Placidus Valentinianus, (419—455) bija Rietumromas impērijas imperators no 425. līdz 455. gadam. Bijis tuvs radinieks vairākiem citiem imperatoriem. Viņa tēvs bija Romas ģenerālis un imperators Konstancijs III, vectēvs no mātes puses bija imperators Teodosijs I, savukārt vecvectēvs bija imperators Valentiniāns I. Valentiniāns III kļuva par valdnieku 6 gadu vecumā, un ir imperators ar vienu no garākajiem valdīšanas laikiem impērijas vēsturē. Tomēr viņa valdīšanas laikā turpinājās pakāpenisks impērijas sairuma process, ko pastiprināja ietekmīgu ģenerāļu intrigas galmā, kā arī Lielās tautu staigāšanas procesi. Huņņi Atilas vadībā iebruka impērijas teritorijā un tikai ar lielām pūlēm tika sakauti.

Biogrāfija

Dzimis Ravennā dižciltīgā ģimenē. Viņa māte bija imperatora Honorija pusmāsa Galla Plasīdija, savukārt tēvs ietekmīgs ģenerālis un īsu brīdi arī imperators Konstancijs III. Pateicoties vecāku radurakstiem, Valentiniānam lielākā daļa tuvāko vīriešu kārtas radinieku bija bijuši Romas imperatori.

Pēc tēva nāves 421. gadā, kopā ar māti pārcelies uz Konstantinopoli pie sava brālēna Austrumromas imperatora Teodosija II. Māte gan drīz bija spiesta pamest Konstantinopoli un Valentiniāns tur palika viens. Pēc imperatora Honorija nāves 423. gadā Teodosijs II piešķīra Valentiniānam cēzara titulu, lai novērstu uzurpatora Joāna nākšanu pie varas Romā. Teodosijs arī apsolīja Valentiniānam savu meitu Licīniju par sievu (abi salaulājās 437. gadā, kad Valentiniānam palika 18 gadi). Ar Austrumromas impērijas atbalstu uzurpators Joāns tika sakauts apvienotā sauszemes un jūras militārajā kampaņā, un 425. gada 23. oktobrī Valentiniāns Romā tika pasludināts par augustu.

Valdīšana

Valdīšanas sākumā viņa māte Galla Plasīdija faktiski darbojās kā reģente un lielā mērā noteica impērijas politiku. Šo laiku raksturo aktīva politika un mēģinājumi stabilizēt situāciju impērijas provincēs. 425. gadā impērijas galms Ravennā spēja panākt vienošanās ar Itālijā esošajiem huņņiem, kas šeit bija ieradušies uzurpatora Joāna atbalstam, ka tie atstās Itāliju. Tā rezultātā impērija atguva kontroli arī par huņņu iepriekš kontrolēto Pannonijas Valeria provinci. Tas ļāva jaunieceltajam Rietumromas karaspēka komandierim Flāvijam Fēliksam pārstrukturizēt Donavas aizsardzības līnijas 427. un 428. gadā. Paralēli tika gūtas arī vairākas nozīmīgas uzvaras pār ģermāņiem. 426.-427. un 430. gadā Gallijā pret vestgotiem, kā arī 428. un 432. gadā pie Reinas pret frankiem.

Tomēr saglabājās vairākas būtiskas problēmas, kas apdraudēja visas Rietumromas impērijas pastāvēšanu. Pirmkārt jau dienvidaustrumu Gallijā saglabājās pastāvīga vestgotu klātbūtne un viņu pārvietošana vairs nebija iespējama. Otrkārt vandaļi Spānijā turpināja uzbrukumus Vidusjūras piekrastei un 429. gadā uzsāka iebrukumu Mauritānijas provincē. Visu šo teritoriju faktiska zaudēšana apgrūtināja valsts aparāta funkcionēšanu. Nodokļu slogs palika aizvien nepanesamāks, impērijas ietekme pasaulē strauji zuda, un līdz ar to arī samazinājās vēl atlikušo provinču lojalitāte.

Arī iekšpolitiski bija smaga situācija, jo norisinājās atklāta sāncensība un konkurence starp trim ģenerāļiem. Rietumromas impērijas galveno armijas komandieri magister militum Flāviju Fēliksu, armijas komandieri Āfrikā (magister militum per Africam) Bonifāciju un armijas komandieri Gallijā (magister militum per Gallias) Flāviju Aēciju. 427. gadā Flāvijs Fēlikss apsūdzēja Bonifāciju valsts nodevībā un pavēlēja atgriezties Itālijā. Bonifācijs atteicās to darīt un sakāva Fēliksa sūtīto armiju. Sakautais Fēlikss nespēja pretoties Aēcijam, kas ar imperatora mātes Gallas Plasīdijas atbalstu 429. gadā stājās viņa vietā kā impērijas karaspēka komandieris. 430. gadā Fēlikss tika nogalināts. Galla Plasīdija nosūtīja pret dumpīgo Bonifāciju jaunu armiju ģenerāļa Sigisvulta vadībā, kas guva uzvaru pār Bonifācija spēkiem. Rezultātā Bonifācijs panāca vienošanos ar vandaļiem par Āfrikas provinču sadalīšanu savā starpā. Impērijas galms Ravennā bija ļoti norūpējies par šādu notikumu pavērsienu un apņēmībā pa katru cenu saglabāt kontroli pār Āfrikas provincēm, izlēma meklēt izlīgumu ar Bonifāciju, kurš 430. gadā bija ar mieru atkārtoti zvērēt uzticību imperatoram un cīnīties pret vandaļu valdnieku Geiseriku. Tomēr jau 431. gadā Bonifācijs tika sakauts un aizbēga uz Itāliju. Tikmēr Aēcija ietekme bija pieaugusi tiktāl, ka kļuva bīstama un Galla Plasīdija atņēma viņam karaspēka komandiera titulu, un piešķīra to Bonifācijam. Izcēlās īss pilsoņu karš, kur 432. gadā Ravennas kaujā Bonifācijs sakāva Aēciju, bet pats mira no ievainojuma. Sakautais Aēcijs aizbēga pie huņņiem un ar viņu spiedienu panāca, ka impērijas galms 434. gadā atjauno viņu amatā. Tā rezultātā impērija bija spiesta noslēgt mieru ar vandaļu valdnieku Geiseriku. Vandaļi paturēja visus savu iekarojumus Āfrikā, bet bija spiesti maksāt impērijai kompensāciju. Arī huņņiem tika piešķirtas jaunas teritorijas Pannonijā.

No 436. līdz 439. gadam Aēcijs bija ļoti aizņemts Gallijā, kur ar mainīgām sekmēm, norisinājās cīņas ar vestgotiem, frankiem un burgundiešiem. Tā rezultātā vandaļi Āfrikā nesastapa nopietnu pretestību un uzsāka pilna mēroga uzbrukumu, kas noslēdzās ar Kartāgas krišanu 439. gadā. Tas bija milzīgs trieciens impērijai, jo šo bagāto provinču nodokļi un labība lielā mērā uzturēja visu impēriju.

Turpmākajos gados ievērojami pieauga huņņu spiediens uz Donavas krastos esošajām provincēm. Par tieša uzbrukuma ieganstu kļuva Valentiniāna III māsas Honorijas vēstule huņņu valdniekam Attilam 449. gadā, kurā tā apsolīja tam pusi Rietumromas impērijas, ja viņš paglābs viņu no piespiedu laulībām, kuras vēlējās viņas brālis. 451. gadā huņņi Atilas vadībā šķērsoja Reinu un iebruka Beļģijas provincē ieņemot Mecas pilsētu. Aēcijs organizēja plašu koalīciju kurā ietilpa gan vestgoti, gan burgundieši, lai neļautu huņņiem ieņemt Aurelianas (Orleāna) pilsētu. Koalīcijai izdevās piespiest huņņus steigā atkāpties. Impērijas spēki satikās ar huņņiem Kaujā Katalonijas līdzenumā, kur Aēcija spēki guva uzvaru, tomēr Atilam ar prāvu daļu armijas tika ļauts aizbēgt. 452. gadā Atila atgriezās Itālijā, ieņēma un izlaupīja Akvileju, Veronu un Vičencu. Aēcijs sekoja huņņiem pa pēdām, bet viņam nebija pietiekoši daudz spēku uzbrukumam, līdz ar to huņņi netraucēti devās uz Romu. Tur tieši tobrīd uzturējās imperators ar visu galmu. Valentiniāns nosūtīja pie huņņiem delegāciju, kurā ietilpa Romas pāvests Leons I un divi vadošie senatori. Ņemot vērā savas armijas vidū izcēlušos sērgu, bada draudus un ziņas, ka Austrumromas imperators Marciāns ir uzsācis uzbrukumu huņņu teritorijām gar Donavu, Atila pieņēma lēmumu atkāpties un pameta Itāliju. Atilas nāve 453. gadā un sekojošās ķildas starp viņa dēliem likvidēja huņņu draudus impērijai.

Pēc huņņu draudu novēršanas Valentiniāns jutās pietiekami spēcīgs, lai atbrīvotos no Aēcija. Ar augsta ranga senatora Petronija Maksima atbalstu, Valentiniāns personīgi nogalināja Aēciju 454. gada 21. septembrī. Savukārt nākamā gada 16. martā pašu Valentiniānu nogalināja divi skitu karavīri, Aēcija atbalstītāji. Uzskata, ka arī šī slepkavība bija Petronija Maksima atbalstīta un organizēta.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Valentiniāns III.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)