Lustrācija

Lustrācija ir valsts līmeņa process, kurš regulē agrāko komunistu, it sevišķi Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju un darbinieku, atrašanos politiskos vai ierēdņu amatos Eiropas valstīs pēc komunistu varas sabrukuma tajās. Plašākā nozīmē tas attiecas arī uz valstīm, kas izvērtē pagātnē notikušos cilvēktiesību pārkāpumus un netaisnības. Termins ir pārņemts no Senās Romas jēdziena lūstrum. Tas nozīmēja piecu gadu periodu, kurā notika šķīstīšanās jeb attīrīšanās. Mūsdienās tā notiek caur valsts regulētas lustrācijas — izgaismošanās procedūru. Lustrācijas piemēri vēsturē ir denacifikācija Rietumeiropā un destaļinizācija Padomju Savienībā.

Ukrainas lustrācijas zīmols

Lustrētu personu vārdus nepublicē. Lustrācija paredz nožēlu par sadarbību ar represīviem padomju varas orgāniem.

Latvijas likumdošanā

Ierobežojumi pašvaldībās

1994. gada 13. janvārī Saeima pieņēma Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumu, kura 9. panta 4. punkts noteica aizliegumu vēlēšanām pieteikt par kandidātiem un ievēlēt personas, "kuras ir vai ir bijušas PSRS VDK vai Latvijas PSR Drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, Krievijas un citu valstu drošības dienestu, armijas, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas štata vai ārštata darbinieki, minēto iestāžu rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji."

Šo likumu Saeima grozīja 1996. gada 6. novembrī, izmainot nosaukumu uz "Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums" un papildinot ar jaunu 5. punktu par personām, "kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās." Izmaiņas šajā likumā, kurus Saeima pieņēma 2000. gada 4. aprīlī, paredzēja aizliegumu pieteikt tikai bijušos PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbiniekus.

Ierobežojumi Saeimā

1995. gada 25.maijā LR Saeima pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu, kuras 5. un 6.punkti noteic aizliegumu parlamenta vēlēšanām pieteikt par kandidātiem un ievēlēt personas, kuras "ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki" vai "pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās."

Lustrācijas apspriešana Latvijā

Latvijā lustrācija ir nokavēta un īsti nav notikusi, jo pārsvarā to saistīja ar tā saukto čekas maisu atvēršanu. 1994. gada likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" tika noteikts 10 gadu termiņš VDK kartotēkas izpētei, bet ik pēc desmit gadiem tika dots pagarinājums (2004. gads un 2014. gads). Sabiedrības uzmanība saasinās vēlēšanu laikos, kad nāk gaismā kādi "čekas maisos" esoši cilvēki. 8. Saeima trīs reizes lēma atvērt "čekas maisus", bet katru reizi valsts prezidente Vīķe-Freiberga uzlika veto. Galu galā kartotēka tika publiskota 2018. gada decembrī.

Vēsturnieks Jānis Taurēns uzskata, ka, runājot par komunistu funkcionāru lustrāciju, "jāpatur prātā, ka laiki mainās — līdz deviņdesmito gadu vidum bijušais Latvijas kompartijas sekretārs Anatolijs Gorbunovs bija nacionālais varonis. Līdzīgi bija arī ar citiem partijas "gaišajiem tēliem"." Juridiski atteikšanās no lustrācijas ir prokuratūras paziņojumā, ka par disidentu tiesāšanu nevienu pie atbildības nevar saukt, teica vēsturnieks.

Satversmes tiesas lēmums par lustrācijas laika ierobežojumiem

Izskatot 20 Saeimas deputātu un Jura Bojāra prasību par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6.punkta un Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta pirmās daļas 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 9., 91. un 101. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. un 26. pantam, Satversmes tiesa 2006.g. 15. jūnijā norādīja uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūciju Nr.1096 (1996) "Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanā" [Resolution 1096 (1996) on measures to dismantle the heritage of former communist totalitarian systems], kas apkopoja postsociālistisko valstu pieredzi lustrācijā. Dokumentā tika uzsvērts, ka "diskvalifikācija lustrācijas procesa rezultātā nedrīkst pārsniegt piecu gadu laika limitu, jo nevajag novērtēt par zemu iespējamību, ka cilvēku attieksmē un paradumos var rasties pozitīvas izmaiņas; būtu vēlams lustrācijas procesu pabeigt līdz 1999. gada 31.decembrim, jo līdz tam laikam demokrātiskajai sistēmai bijušajās komunistiskajās totalitārajās valstīs vajadzētu būt stabilai".

Tomēr "Satversmes tiesa, analizējusi šo dokumentu 2000. gada 30. augusta spriedumā līdzīgā lietā, norādīja, ka sabiedriski politiskā situācija katrā valstī būtu jāvērtē individuāli, jo šajā rezolūcijā tiek izteiktas bažas, ka pārejas process, kura mērķis ir bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidācija, var ciest neveiksmi un var izrādīties, ka tā rezultāts ir "samtaina" totalitāra režīma atjaunošana."

Lustrācija pēckomunistiskajā Eiropā

Pēckomunistiskās Eiropas lustrācijas karte. Ar zaļu krāsu atzīmētas valstis, kurās pastāv lustrācija, ar sarkanu — valstis, kurās nav lustrācijas, ar pelēku — valstis, kuras nebija Varšavas pakta dalībnieces

Visvairāk lustrācija tika izvērsta tādās Varšavas pakta valstīs kā Polija un Čehija (bijusī Čehoslovākija), kurās pastāvēja vislielākā pretestība komunistiskajam režīmām. Valstīs, kur varu saglabāja komunistiskā režīma pārstāvji (nomenklatūra), — Krievijā, Baltkrievijā, Moldovā (bijusī Moldāvija) — lustrācijas nav.

Vairāki disidenti, kas cīnījušies pret komunistisko režīmu, piemēram, Lehs Valensa, Vāclavs Havels, iestājās pret lustrāciju. Noraidošu viedokli par lustrāciju pauda arī Eiropas baznīcu konference.

Krievijā

20. gadsimta 90. gados Krievijā tika piedāvāts īstenot lustrāciju, par paraugu ņemot Austrumeiropas valstis. Taču tas netika nostiprināts ar likumu. Pirmais un pēdējais lustrācijas likums Krievijā bija 1991. gada 18. decembra Politisko represiju upuru rehabilitācijas likums, pēc kura VĀK, AVPP, IeTK, VDM, prokuratūru darbiniekiem un tiesnešiem, kuri piedalījušies politisko represiju lietu izmeklēšanā un izskatīšanā, jābūt kriminālatbildīgiem. Praksē likums tika ievērots tikai atsevišķos gadījumos.

1992. gada decembrī Gaļina Starovojtova Krievijas Augstākajā Padomē iesniedza likumprojektu, kurš aizliegtu strādāt noteiktās profesijās totalitārā režīma sekmētājiem (komunistiskās partijas un padomju speciālo dienestu darbiniekiem). 1997. gadā Starovojtova atkārtoti centās iesniegt likumprojektu Krievijas Valsts Domē, taču likums netika pieņemts, un Starovojtova drīzumā tika nogalināta.

Ukrainā

Ukrainā 2005. gadā, pēc Oranžās revolūcijas, Augstākās Radas deputāti piedāvāja trīs dažādus likuprojektus par lustrāciju. 2008. gadā tika izveidota sabiedriskā organizācija "Visukrainas lustrācija" («Всеукраїнська Люстрація»), kura par savu mērķi paziņoja noziegumu pret Ukrainas tautu objektīvu izvērtēšanu. 2012. gadā Radā tika iesniegts vēl viens likumprojekts par lustrāciju. Neviens no šiem likumprojektiem netika pieņemts. Eiromaidana laikā (2014) valsts amatpersonu lustrācija kļuva par vienu no svarīgākajām akcijas dalībnieku prasībām. Pēc opozīcijas uzvaras, veidojot jauno valdību, tika paziņots par Lustrācijas komitejas izveidi. Komiteja izstrādāja likumprojektu par lustrāciju, kuru Rada 2014. gada 16. septembrī pieņēma kā № 4359а "Par varas attīrīšanu".