Pāvils Brūvers (1949) ir latviešu teologs, Latvijas Neatkarības kustības dibinātājs, vēlāk Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps.

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Dzimis 1949. gada 10. aprīlī Rīgā. Viņa tēvs Andrejs Brūvers 1949. gada marta deportācijā bija izsūtīts uz Sibīriju un māte Aleksandra palikusi viena ar sešiem bērniem. 1970. gadā Pāvils Brūvers uzsāka studijas Rīgas Medicīnas institūtā, 1974. gadā kopā ar brāli Olafu viņš izveidoja anonīmu aptaujas anketu par sadzīvi, politiku, ko dalīja kursa biedriem un paziņām. VDK brāļus Brūverus aizturēja un vairāk nekā trīs mēnešus pratināja Stūra mājā. Par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas apmelošanu Olafu ieslodzīja labošanas darbu nometnē, bet Pāvilam piesprieda nosacītu sodu.

Abi brāļi izveidoja Latvijas Neatkarības kustību, kas pavairoja un izplatīja skrejlapas, uzvilka sarkanbaltsarkanos karogus, izdeva “Latvijas Neatkarības Kustības Biļetenu”. Tajā bija apmēram 20 cilvēki, arī Gunārs Astra, Alfrēds Lēvalds, Alfrēds Aperats un Jānis Vēveris.[1] 1975. gadā LNK izdevās Rietumvalstīs nogādāt filmu par Krustpils ielas ieslodzīto nometni OC 78/7, kurā bija redzama karavīru un sargsuņu pavadīta ieslodzīto kolonna, kā arī arestantu kravas automašīna, kurā aiz restēm redzamas noskūtās ieslodzīto galvas. Daudzi pasaules TV kanāli demonstrēja filmas fragmentus, lai parādītu Gulaga sistēmas turpināšanos PSRS.

1976. gadā Pāvilu Brūveri kopā ar ģimeni izraidīja uz Rietumvāciju, kur viņš atsāka medicīnas studijas, bet no 1979. gada strādāja par žurnālistu radio Brīvā Eiropa Minhenē. Ieguva augstāko teoloģisko izglītību Starptautiskajā korespondences institūtā ASV un 1995. gadā sāka kalpot Prāgas evaņģēliski luteriskajā draudzē.

Pēc ordinēšanas par luterāņu mācītāju 2001. gadā Brūvers 2004. gadā atgriezās Latvijā un pēc LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga aicinājuma kļuva par arhibīskapa vietnieku. No 2007. līdz 2016. gadam Brūvers bija Liepājas diecēzes bīskaps.[2]

Apbalvojumi labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu