Ula

Ula
Ula;
	Agropilsētiņa
Ула, Улла
	; Ģerbonis
	; Ģerbonis
	Ula Ula
	Koordinātas: 55°13′N 29°15′E / 55.217°N 29.250°EKoordinātas: 55°13′N 29°15′E / 55.217°N 29.250°E
Valsts	Baltkrievija
Apgabals	Vitebskas apgabals
Rajons	Bješankoviču rajons
Ciema padome	Ulas ciema padome
Pirmoreiz minēta	14. gadsimtā
Miesta tiesības	1577. gada 10. aprīlī
Magdeburgas tiesības	1648. gada 31. martā
Miests	1793. gadā
Agropilsētiņa	2009. gada 24. decembrī
Augstums	134 m
Iedzīvotāji (2019)
• kopā	884
Laika josla	MSK (UTC+3)
Pasta indekss	211375
Tālruņu kods	(+375) 2131
	Ula Vikikrātuvē

Ula (baltkrievu: Ула, krievu: Улла), arī Vula (baltkrievu: Вула), ir agropilsētiņa Baltkrievijas Vitebskas apgabala Bješankoviču rajona Ulas ciema padomē un tās administratīvais centrs.^[2] Atrodas Daugavas kreisajā krastā pie Ulas ietekas Daugavā, 27 km no rajona centra Bješankovičiem un 80 km no apgabala centra Vitebskas.

Vēsture

Polijas-Lietuvas sastāvā

Ulas pils 16. gadsimtā

Kā apdzīvota vieta Polockas kņazistē Ula ir minēta kopš 14. gadsimta. 16. gadsimtā Ula bija miests Lietuvas lielkņazistes Polockas vaivadijā. Turpretim Lietuvas Dižkunigaitijas enciklopēdija vēsta, ka Ula radās kā nocietinājums Livonijas kara laikā, un to nevajadzētu jaukt ar tāda paša nosaukuma privātmiestu, kas pastāvēja 35 km uz dienvidiem.^[3]

1563. gadā, Livonijas kara laikā, pēc Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pavēles zemesragā pie Ulas upes ietekas Daugavā inženieri no Venēcijas Ulā sāka pils būvniecību. Venēciešu inženiera vadītos būvdarbus pārtrauca krievu karaspēka uzbrukums, kā rezultātā celtnieki gāja bojā. Pēc Ivana Bargā pavēles 1567. gadā tās vietā uzbūvēja koka cietoksni. 1568. gada sākumā cietokšņa garnizons atvairīja Jāņa Hodkeviča vadīto lietuviešu karaspēka uzbrukumu, taču 1568. gada septembrī Romana Sanguško vadītais lietuviešu karaspēks pili ieņēma un nodedzināja. Pēc tam poļi pili atjaunoja un jau 1570. gadu vidū pie pils bija izveidojusies apdzīvota vieta,^[3] kurai 1577. gadā Stefans Batorijs piešķīra miesta tiesības un ģerboni,^[3]^[4] kurā attēlota pils sarkanā laukā ar torni vidū. 1580. gadā ap pili uzbēra 6 m augstu valni. Pēc kara cietoksnis zaudēja savu nozīmi un nonāca privātīpašumā.

1648. gada 31. martā Ula saņēma Magdeburgas tiesības.^[3] Pilsēta smagi cieta Otrā Ziemeļu kara laikā. Ulas pili pilnībā nopostīja un to vairs nekad neatjaunoja. No 1669. vai 1678. līdz 1832. gadam darbojās dominikāņu ordeņa katedrāle un klosteris. 1764. gadā Ulā dzīvoja 600 iedzīvotāju. Tajā bija 8 ielas un 187 sētas.^[3]

Krievijas Impērijas sastāvā

Pēc Pirmās Polijas dalīšanas 1772. gadā Ulas daļa Daugavas labajā krastā nonāca Krievijas Impērijas sastāvā. 1793. gadā arī Ulas daļu Daugavas kreisajā krastā pievienoja Krievijas Impērijai, līdz ar ko pilsētas statusu pazemināja līdz miestam. No 1793. līdz 1796. gadam tā atradās Polockas guberņas Ļepjeļas apriņķī, pēc tam Vitebskas guberņas Polockas apriņķī. 1850. gadā Ulā dzīvoja 1 041 iedzīvotājs. 1881. gadā miestā atradās pagasta valde, 4 baznīcas, sinagoga, 5 skolas, piestātne, 2 miecētavas, 48 veikali un 6 krogi. 1 km no Ulas atradās Avgustberga, kurā darbojās alus darītava un ūdensdzirnavas. Daļa vietējo iedzīvotāju strādāja par ločiem, kas pa Daugavu uz Rīgu veda liellaivas un plostus.

1897. gada tautskaite Ulā uzrādīja 2 485 iedzīvotājus, no kuriem 1 539 bija ebreji. Miestā bija vairāk kā 200 dzīvojamo ēku, no kurām 30 bija mūra.

Ulas fotogrāfijas pirms 1918. gada
Ulas panorāma
Iela Ulā
Piestātne
Ulas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca

20. gadsimts

Pirmā pasaules kara laikā, 1918. gada februārī, Ulu ieņēma Vācijas Impērijas karaspēks.^[5]

1918. gada 25. martā Trešā konstitucionālā harta pasludināja Ulu par Baltkrievijas Tautas Republikas sastāvdaļu. 1919. gada 1. janvārī Baltkrievijas Komunistiskās partijas I kongresa lēmums to noteica kā Baltkrievijas PSR teritoriju, tomēr 16. janvārī boļševiku varas iestādes Maskavā pilsētu kopā ar citām etniskajām baltkrievu teritorijām iekļāva Krievijas SFPR.

1924. gadā Ulu atgrieza Baltkrievijas PSR, kur no 1924. gada 17. jūlija līdz 1930. gada 26. jūlijam tā kļuva par Polockas apgabala Ulas rajona administratīvo centru. 1931. gada 8. jūlijā to pievienoja Bješankoviču rajonam. No 1938. gada 20. februāra Bješankoviču rajonu kopā ar Ulu pievienoja Vitebskas apgabalam. No 1941. gada jūlija līdz 1944. gada 26. jūnijam atradās Vācijas okupācijā.

No 1946. gada 9. septembra līdz 1956. gada 17. decembrim Ulu atjaunoja kā Ulas rajona administratīvo centru, līdz to atkal pievienoja Bješankoviču rajonam.

2004. gada 8. aprīlī Ulas statusu pazemināja līdz ciemam,^[6] taču 2009. gada 24. decembrī Ulai piešķīra agropilsētiņas statusu.

Pēc Vitebskas HES ūdenskrātuves uzpludināšanas ir palielinājies Daugavas ūdens līmenis pie Ulas.

Demogrāfija

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads	Iedz.	±% g.p.
1764	600	—
1838	1 091	+0.81%
1850	1 041	−0.39%
1892	1 800	+1.31%
1897	2 485	+6.66%
1900	2 500	+0.20%
1939	2 534	+0.03%
1999	1 200	−1.24%
2019	884	−1.52%

Galerija

Ulas baznīcas
Ulas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca
Ulas Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca no apsīdas sāniem
Ulas Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca
Ulas Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīcas pagalms ar pieminekli

Atsauces

↑ «Baltkrievijas Republikas publiskā kadastra karte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. augustā. Skatīts: 2021. gada 5. oktobrī.
↑ «Vitebskas apgabala Deputātu padomes 2004. gada 8. aprīļa lēmums nr. 55». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. decembrī. Skatīts: 2011. gada 25. jūnijā.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 Makaravs M. Ула // Вялікае Княства Літоўскае. Minska, 2005, 685.
↑ Citovs A. Геральдыка Беларускіх местаў. Minska, 1998, 246.
↑ Вялікі гістарычны атлас Беларусі, Minska, 2018. 19
↑ У. М. Генкін, І. Л. Капылоў, В. П. Лемцюгова, В. П. Лемцюговай. Назвы населеных пунктаў Рэспублікі Беларусь: Віцебская вобласць: нарматыўны даведнік — Minska: Тэхналогія, 2009, 668. ISBN 978-985-458-192-7

[iedz-1] «Baltkrievijas Republikas publiskā kadastra karte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. augustā. Skatīts: 2021. gada 5. oktobrī.

[2] «Vitebskas apgabala Deputātu padomes 2004. gada 8. aprīļa lēmums nr. 55». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. decembrī. Skatīts: 2011. gada 25. jūnijā.

[enciklopēdija-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 ^3,4 Makaravs M. Ула // Вялікае Княства Літоўскае. Minska, 2005, 685.

[4] Citovs A. Геральдыка Беларускіх местаў. Minska, 1998, 246.

[VHAB-19-5] Вялікі гістарычны атлас Беларусі, Minska, 2018. 19

[6] У. М. Генкін, І. Л. Капылоў, В. П. Лемцюгова, В. П. Лемцюговай. Назвы населеных пунктаў Рэспублікі Беларусь: Віцебская вобласць: нарматыўны даведнік — Minska: Тэхналогія, 2009, 668. ISBN 978-985-458-192-7

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]