Ugunszemes Lielā sala
Ugunszemes Lielā sala (spāņu: Isla Grande de Tierra del Fuego) ir Argentīnai un Čīlei piederoša sala Dienvidamerikas pašos dienvidos, Ugunszemes arhipelāga lielākā un apdzīvotākā sala.
| Ugunszemes Lielā sala | |
|---|---|
| Isla Grande de Tierra del Fuego | |
 Fanjāno ezers salas dienvidos | |
  Ugunszemes Lielā sala  Ugunszemes Lielā sala | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Atlantijas okeāns |
| Koordinātas | 54°10′S 68°30′W / 54.167°S 68.500°WKoordinātas: 54°10′S 68°30′W / 54.167°S 68.500°W |
| Arhipelāgs | Ugunszeme |
| Platība | 47 992 km² |
| Augstākais kalns |
Šiptona kalns 2469 m |
| Administrācija | |
 Argentīna | |
| Province | Tjerra del Fuego |
| Lielākā pilsēta | Riogrande |
| Reģions | Magaljanesa |
| Lielākā pilsēta | Porvenira |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 135 000 |
 Ugunszemes Lielā sala Vikikrātuvē | |
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuSala izvietojusies Atlantijas okeāna dienvidrietumos, Magelāna šaurums ziemeļos un ziemeļrietumos to šķir no Dienvidamerikas kontinenta, bet Bīgla šaurums dienvidos — no Ugunszemes arhipelāga mazākajām salām Navarino, Ostes, Gordona salas, Londonderi u.c. Rietumos vairāki šaurumi salu atdala no Dosona, Arasenas, Klerensa salas un citām mazākām saliņām. Dienvidaustrumu galā Lemēra šaurums salu atdala no Estadosas salas. Salas ziemeļu un austrumu krasti lēzeni, bet salas dienvidos krasti stipri izroboti ar daudzām pussalā, līčiem un fjordiem.
Dabas apstākļu ziņā sala dalās divās izteikti atšķirīgās daļās. Salas ziemeļdaļu aizņem zemas plakankalnes un viļņoti līdzenumi, kurās dominējošās ainavas ir vēsa stepe un pustuksneši. Pieder Patagonijas fitoģeogrāfiskajam rajonam. Izplatīti kūdras purvi. Salas dienviddaļā iestiepjas Andu kalnu grēdas turpinājums Darvina Kordiljera; salas augstākais punkts Šiptona kalns sasniedz 2469 m vjl. Gar grēdas ziemeļu pakāji stiepjas Fanjāno ezers. Virsotnēs un ēnainajās nogāzēs ledāji. 30% salas teritorijas klāj meži, kuros dominē kanelo, Magelāna maitens, Gvataikes ciprese (vistālāk dienvidos augošais skujkoks), notro un 3 notofāgu sugas.
Tipiskie dzīvnieku valsts pārstāvji ir gvanako, Ugunszemes zorro, tukotuko, dienvidu upesūdrs, kā arī introducētie pelēkais zorro, Kastīlijas trusis, ondatra, Kanādas bebrs un Amerikas ūdele. Piekrastēs mīt jūras lauva, jūras leopards un dienvidu ziloņronis. Mīt vai ligzdo daudzas putnu sugas, tajā skaitā kondori un pingvīni.
Salā valda subpolārais okeāniskais klimats un mērens tundras klimats. Raksturīga īsa un vēsa vasara ar vidējo temperatūru ap 10 °C un siltu un mitru ziemu ar temperatūru ap 0 °C. Salas ziemeļaustrumiem raksturīgi stipri vēji un neliels nokrišņu daudzums, bet dienvidiem — ļoti vējains, miglains un mitrs visa gada garumā ar vidējo nokrišņu daudzumu ap 3000 mm gadā. Pastāvīga sniega līnija sākas 700 m augstumā.
Salas kalnainā dienvidrietumu daļa iekļauta Alberto de Agostini nacionālā parka teritorijā, bet Argentīnas daļas dienvidrietumu stūrī izveidots Tjerras del Fuego nacionālais parks.
Vēsture
labot šo sadaļuSala bijusi apdzīvota jau 10 000 gadu tālā senatnē. Vēl 19. gadsimta vidū salu apdzīvoja tikai četras aborigēnās tautas. Selknami (oni) apdzīvoja salas ziemeļdaļas stepes, salas austrumos Mitres pussalā dzīvoja tiem radniecīgie manekenki (hauši), dienvidu piekrastē gar Bīgla šaurumu dzīvoja jamani (jagani), bet rietumu piekrastē abpus Magelāna šaurumam — kaveskari (alakulufi). Selknami un manekenki nodarbojās galvenokārt ar medībām un vākšanu, bet jamani un kaveskari — ar jūras zvēru medībām. Aplēses liecina, ka pirms eiropiešu kolonizācijas sākuma arhipelāgā dzīvojuši ap 10 000 iezemiešu.[1]
Pirmais no eiropiešiem, kas atklāja salu bija Fernāns Magelāns, kurš 1520. gadā kuģoja no Spānijas uz Filipīnām apkārt Dienvidamerikas dienvidiem. Kuģotāji piekrastē novēroja daudzos jamanu dedzinātos ugunskurus, ar kuru palīdzību tie sildījās vēsajā klimatā, un nodēvēja jaunatklāto zemi par Ugunszemi. Vēlākos laikos salu apmeklēja vairākas izpētes ekspedīcijas, tajā skaitā Roberta Ficroja vadītās ekspedīcijas ar kuģi Beagle 1830. gados, vienā no kurām piedalījās arī Čārlzs Darvins.
1869. gadā Lielās salas dienvidu krastā tika izveidota anglikāņu misija un tie bija pirmie neaborigēni, kas apmetās salā.
19. gadsimta otrajā pusē interesi par arhipelāga pārvaldību sāka izrādīt Argentīna un Čīle un abas valstis pretendēja uz visu arhipelāgu. 1881. gadā tika noslēgts robežlīgums starp abām valstīm, kas cita starpā sadalīja Ugunszemes arhipelāgu, novelkot valsts robežu Lielajā salā pa 68°34' rietumu meridiānu līdz Bīgla šaurumam dienvidos.
1884. gadā arhipelāgā tika atklātas zelta iegulas un sākās zelta drudzis, kas turpinājās līdz 1906. gadam, kad iegulas tika izsmeltas.[2] Zelta drudža laikā salā ieradās vairāki tūkstoši zelta meklētāju no Argentīnas, Čīles, Ziemeļamerikas un Eiropas, bet ievērojamu daļu no strādniekiem veidoja horvātu kalnrači no Dalmācijas. 1884. gada 12 oktobrī netālu no anglikāņu misijas tika izveidots Argentīnas militārais postenis, kas vēlāk izauga par Ušvajas pilsētu.
Sakarā ar ieceļotāju ierašanos salās izplatījās slimības (masalas, bakas, tuberkuloze u.c.), pret kurām iezemiešiem nebija imunitāte. 1880. gadu epidēmiju un vēlākā genocīda rezultātā aborigēno iedzīvotāju skaits samazinājās no vairākiem tūkstošiem līdz dažiem simtiem.[3] Sākot attīstīties aitkopībai, mērķtiecīgi tika iznīcināti potenciālās ganības apdzīvojošie selknami, kuriem nebija izprotama privātīpašuma koncepcija uz dzīvniekiem; par selknamu galvām bija izsludināta atlīdzība.
Administrācija
labot šo sadaļuSala ir administratīvi sadalīta starp Argentīnu un Čīli. Saskaņā ar 1881. gadā parakstīto robežlīgumu robeža starp valstīm tika vilkta no Espiritu Santo zemesraga salas ziemeļaustrumu piekrastē pa 68°34' rietumu meridiānu līdz Bīgla šaurumam dienvidos. 1893. gadā robeža tika precizēta, pavirzot to par 11,3 km uz rietumiem līdz 68° 36' 26.840" rietumu garumam, iekļaujot Argentīnas teritorijā visu Sansebastjana līča piekrasti.[4]
Salas austrumu daļa veido Argentīnas Tjerras del Fuego provinci, kas savukārt iedalās trijos departamentos: Riogrande, Ušvaja un Toluina. Salas rietumu Čīles daļa ietilpst Magaljanesas reģionā. Lielākā teritorijas ziemeļu daļa veido Tjerras del Fuego provinci, kas iedalās Porveniras, Primaveras un Timaukelas komūnās, bet mazākā dienvidu daļa ietilpst Čīles Antarktikas provencē kā Kabo de Ornosas komūnas daļa.
Lielākās salas apdzīvotās vietas ir Riogrande ar 98 277 (2020) iedzīvotājiem, Ušvaja ar 74 752 (2019) iedzīvotājiem, Porvenira ar 6801 (2017) iedzīvotāju un Toluina ar 2949 (2010) iedzīvotājiem.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Ugunszemieši». Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 726. lpp.
- ↑ «LA MINERÍA AURÍFERA EN LA REGIÓN AUSTRAL AMERICANA (1869—1950)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 29. janvārī. Skatīts: 2022. gada 4. novembrī.
- ↑ PUEBLOS ORIGINARIOS > SELK’NAM
- ↑ RESUMEN HISTÓRICO DE LAS OCHO ENTREGAS DE TERRITORIO CHILENO A LA ARGENTINA ENTRE LOS AÑOS 1881 Y 1998
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ugunszemes Lielā sala.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)