Vikipēdija

Andu kondors

Andu kondors (Vultur gryphus) ir vienīgā suga tāda paša nosaukuma ģintī,[1] savukārt šī ģints ietilpst Amerikas grifu dzimtā (Cathartidae). Kā jau putna nosaukums norāda, izplatības areāls ir Andu kalni un Dienvidamerikas kontinenta Klusā okeāna piekraste.

Andu kondors
Vultur gryphus (Linnaeus, 1758)
Andu kondora mātīte
Andu kondora mātīte
Andu kondora tēviņš
Andu kondora tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
DzimtaAmerikas grifi (Cathartidae)
ĢintsAndu kondori (Vultur)
SugaAndu kondors (V. gryphus)
Sinonīmi
  • Vultur fossilis
  • Vultur patruus
  • Vultur pratruus
Izplatība

Andu kondora izplatības areāls iekrāsots dzeltenā krāsā.
Andu kondors Vikikrātuvē

Andu kondors ir nacionālais simbols vairākām Dienvidamerikas valstīm — Peru, Argentīnai, Bolīvijai, Čīlei, Kolumbijai un Ekvadorai. Tam ir nozīmīga loma Andu reģiona tautu folklorā, pasakās un mītos. Mūsdienās tā ir apdraudēta suga un tai draud izmiršana, jo cilvēku saimnieciskā darbība kļūst arvien plašāka un aktīvāka. Tādēļ vairāki pasaules zoodārzi ir uzsākuši Andu kondoru pavairošanu nebrīves apstākļos. Šajā programmā ir iekļāvies arī Rīgas zooloģiskais dārzs.[2]

Andu kondors ir viens no lielākajiem lidojošiem putniem pasaulē, tā spārnu plētums ir 3,2 m.[3] Tomēr četrām sugām — klejotājalbatrosam (Diomedea exulans) un dienvidu karaliskajam albatrosam (Diomedea epomophor), cirtainajam pelikānam (Pelecanus crispus) un sārtajam pelikānam (Pelecanus onocrotalus) spārnu plētums ir lielāks. Klejotājalbatrosam tas ir līdz 3,6 m, bet pārējiem līdz 3,5 m.[4]

Sistemātikas izmaiņas

labot šo sadaļu
 
Andu kondors Čīles nacionālajā pārkā Torresa del Paine

Ilgu laiku Amerikas grifu dzimtas sugas tika sistematizētas stārķveidīgo kārtā, tomēr Dienvidamerikas zinātnieki, balstoties uz pēdējo gadu DNS pētījumiem, šos putnus ir izņēmuši no stārķveidīgo kārtas un sistematizē kārtā Incertae sedis, kas nozīmē, ka kārta nav zināma. Tā varētu būt vai nu vanagveidīgo kārta vai katartidveidīgo kārta, kas jānoskaidro turpmākajos pētījumos.[5]

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Andu kondora tēviņa galva
 
Andu kondora mātītes galva

Lai gan ķermeņa garums, mērot no knābja līdz astei, Andu kondoram vidēji ir mazāks nekā Kalifornijas kondoram par 7—8 cm, tomēr spārnu plētums lielāks ir Andu kondoram, sasniedzot 2,7—3,2 m.[4] Tas ir arī smagāks nekā Kalifornijas kondors. Tā svars tēviņiem ir 11—15 kg, mātītēm 8—11 kg.[6] Andu kondora kopējais ķermeņa garums ir 100—130 cm, astes garums 33—38 cm, bet pats korpuss 11,5—12,5 cm.[4] Tādējādi Andu kondors ir otrs smagākais lidojošais putns pasaulē, uzreiz aiz sārtā pelikāna.[6] Atšķirībā no lielākās daļas plēsīgo putnu Andu kondoram tēviņi ir lielāki nekā mātītes.

Pieaugušie putni ir melni ar baltu spalvu apkaklīti ap kakla pamatni. Tēviņiem baltās apkaklītes ir kuplākas un lielākas nekā mātītēm. Arī uz spārniem pieaugušiem putniem ir baltu spalvu josla, kura izaug tikai pēc pirmās spalvu nomaiņas.[7] Galva un kakls ir gandrīz kaili, to āda sarkana vai melni-violeta, tādējādi kondora galva un kakls paliek tīri, neskatoties uz to antisanitāro barošanās veidu. Nosmērētā āda samērā ātri izžūst un sterilizējas saules ultravioletajos staros.[8] Galvas virsa ir plakana. Tēviņiem uz galvas ir tumši sarkana sekste, bet kakla āda veido lielas, vaļīgas ieloces, kādu mātītēm nav. Galvas un kakla ādai krāsa var mainīties atkarībā no putna emocionālā stāvokļa. Šī krāsu maiņa tiek izmantota savstarpējā komunikācijā. Jauniem putniem pelēkbrūna ir gan āda, gan apspalvojums.[9]

Vidējais pirksts Andu kondoriem ir izteikti garāks nekā pārējie pirksti, toties aizmugurējais pirksts tikpat kā nav attīstījies. Nagi kopumā ir samērā taisni, ar noliektiem tikai pašiem nagu galiem. Līdz ar to pēdas ir vairāk piemērotas iešanai, nevis barības sagrābšanai kā tas ir Vecās pasaules grifiem.[10] Knābja gals ir liekts un piemērots fermentētas gaļas plēšanai.[11] Acu zīlītes tēviņiem ir brūnas, mātītēm tumši sarkanas. Plakstiņiem skropstu nav.[12]

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Andu kondoram ir lieli, plati spārni, ar kuriem tas spēj ilgstoši planēt, izmantojot siltās gaisa straumes
 
Barību tas meklē, izmantojot savu lielisko redzi, planējot augstu debesīs

Andu kondori, izmantojot siltās gaisa straumes, spēj ilgstoši planēt, nekustinot platos spārnus, kuru virsma veido lielu horizontālu plakni, un tikai pirmo lidspalvu galiņi viegli ir uzliekti uz augšu.[7] Spārnus tas vēcina ļoti reti, gandrīz tikai paceļoties.[13] Savās piezīmēs par Andu kondoru Čārlzs Darvins raksta, ka vērojot ši putna lidojumu nepārtraukti pusstundu, tas ne reizi nav sasitis spārnus.[14] Nakšņot un atpūsties tam patīk augstās vietās, no kuras tas spēj uzsākt lidojumu, nepieliekot lielas pūles un enerģiju, lai vēcinātu spārnus.

Barošanās

labot šo sadaļu

Andu kondors ir maitēdājs, kas pamatā barojas ar maitu. Meklējot barību, tas dienā bieži nolido vairāk nekā 200 km,[8] bet ar barību bagātās vietās, piemēram, okeāna piekrastē, Andu kondors var uzturēties dažu kilometru joslā ilgstoši. Priekšroku tas dod lielu dzīvnieku maitām. Tās parasti ir lamas, alpakas, nandu, gvanakas, brieži un bruņneši. Iekšzemē Andu kondors bieži barojas ar kritušo mājdzīvnieku maitu — liellopiem, zirgiem, aitām, kazām un suņiem. Piekrastē dzīvojošie kondori barojas arī ar lielajiem jūras dzīvniekiem, piemēram, vaļiem.[15] Ja nav pieejama liela izmēra maita, tas barojas arī ar mazākiem dzīvniekiem un mēdz pārbaudīt arī mazāku putnu ligzdas, lai uzlasītu to olas.[3] Reizēm var novērot, ka Andu kondors medī maza auguma dzīvnieciņus, piemēram, grauzējus, putnus un trušus. Tā kā tā nagi nav piemēroti ne sagrābšanai, ne nogalināšanai, tad tas upuri nogalina ar asiem, vairākkārtīgiem knābja cirtieniem.[16]

Barību Andu kondors atrod, izmantojot redzi vai sekojot citiem maitas putniem, kuri maitu atrod ar savu izcilo ožu, piemēram, tītaru grifiem. Šie mazākā auguma maitas putni parasti nespēj uzplēst lielo dzīvnieku biezo ādu, ar kuru savukārt viegli tiek galā lielie Andu kondori. Tādējādi starp dažādām sugām veidojas savstarpēji izdevīga interakcija.[17] Andu kondora spēku izmanto ne tikai mazākā auguma maitas putni, bet arī maitēdāji zīdītāji, kas apzināti aizved lielos putnus pie maitas. Tomēr starp visiem ēst gribētājiem Andu kondors ir dominantā pozīcijā.[18] Lielais putns savvaļā neēd katru dienu, tas bieži izlaiž vairākas dienas, līdz atkal uzsāk maitas meklējumus. Vienā reizē tas var apēst vairākus kilogramus barības, reizēm tas ir tik daudz, ka pēc ēšanas tas nespēj pacelties gaisā. Tā kā sev līdzi nagos tas neko nevar aiznest, Andu kondoram jābarojas, kamēr tas ir uz zemes.[8] Kā visiem maitas putniem, arī Andu kondoram ir milzīga nozīme dabas ekosistēmas uzturēšanai līdzsvarā, attīrot vidi no iespējamām slimībām.

Ligzdošana

labot šo sadaļu
 
Ligzdošanas vieta parasti ir uz kādas klints radzes, sauszemes dzīvniekiem grūti pieejamā vietā
 
Jaunie putni ir viscaur melni

Andu kondors pieaug lēni un dzimumbriedumu sasniedz 5—6 gadu vecumā,[19] tas var nodzīvot ilgāk nekā 50 gadus. Andu kondori pāri veido uz mūžu. Riesta laikā tēviņš, šņākdams līdzīgi čūskai, aplido mātīti, cilājot un piepūšot kakla ādas ieloces, turklāt ādas krāsa mainās no sarkanas uz dzeltenu.[20] Beigās tas izpleš spārnus, izstiepj kaklu un klakšķina ar mēli.[15] Uzmanība tiek izrādīta arī ar deju, ar daļēji paplestiem spārniem, kas ik pa brīdim tiek sasisti kopā, turklāt tiek izdotas šņācošas un klakšķošas skaņas.

Andu kondoram patīk nakšņot un ligzdot augstumā no 3000 līdz 5000 metriem virs jūras līmeņa.[21] Tā ligzda ir vienkāršs zemes vai klints laukumiņš, kuram apkārt salikti daži kociņi. Pašā vidū tiek dētas olas. Dējumā ir 1—2 gaiši zilas olas, kas katra sver apmēram 280 g. To lielums ir 75 x 100 mm. Pāris perē tikai katru otro gadu, turklāt perē abi vecāki. Inkubācijas periods ilgst 54—58 dienas. Ja kāda ola vai cālēns iet bojā, mātīte dēj vēlreiz. Šo īpašību, lai straujāk pavairotu Andu kondoru populāciju, izmanto zinātnieki, atņemot putniem pirmo olu, kas vēlāk tiek inkubēta audzētavā.[22]

Cālēnus sedz gaiši pelēkas dūnas, kas saglabājas, līdz putni ir gandrīz jau pieauguši. Pēc izšķilšanās paiet 6 mēneši, līdz jaunie putni spēj lidot, bet tie paliek kopā ar vecākiem līdz 2 gadu vecumam, līdz nākamajai perēšanas reizei. Pieaugušajiem Andu kondoriem nav ienaidnieku, bet mazuļus un olas var apēst dažādi plēsīgie zīdītāji, piemēram, lapsas. Tomēr tas notiek reti, jo vecāki ir ļoti agresīvi pret jebkuru nelūgtu ciemiņu, kā arī ligzdošanas vieta vienmēr atrodas grūti aizsniedzamā vietā. Starp Andu kondoriem pastāv labi attīstīta savstarpējā sazināšanās, izmantojot ķermeņa valodu un dažādas skaņas.

Aizsardzība

labot šo sadaļu

Andu kondors savvaļā mūsdienās ir tikpat kā izmiris.[23] ASV Andu kondoru par izmirstošu sugu pasludināja jau 1970. gadā visā tā izplatības areālā. Tā izmiršanu veicina dzīves telpas zaudēšana, saindēšanās ar mednieku noindētajiem dzīvniekiem, fermeru uzbrukumiem ar mērķi nogalināt kondorus, jo Dienvidamerikā pastāv uzskats, ka šie lielie putni apdraud ganāmpulkus. Tā kā putni vairojas lēnām, to populācija strauji samazinās. Lai veicinātu vietējo zemnieku izpratni par šiem putniem un to barošanās ieradumiem, valdības organizē izglītojošas programmas. Vislielākais apdraudējums Andu kondoram ir tā izplatības ziemeļu daļā. Īpaši reti to var novērot Venecuēlā un Kolumbijā.[24] Zinātnieki zoodārzos audzē Andu kondorus, kurus vēlāk introducē to savvaļas vidē. Audzējot šos putnus, cilvēka kontakts ar tiem ir minimāls, lai kondori nepieradinātos.[25]

Atsauces un piezīmes

labot šo sadaļu
  1. ↑ Vēl bez Andu kondora ir Kalifornijas kondors, bet tas pieder pie citas ģints.
  2. ↑ Rīgas zoodārzā jauns iemītnieks
  3. ↑ 3,0 3,1 Nationalgeographic: Andean Condor Vultur gryphus
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Bryce-Trainor, Matty; Christie, David A. (2001). Raptors of the World. Boston: Houghton Mifflin. ISBN 0-618-12762-3.
  5. ↑ «A classification of the bird species of South America». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 2. martā. Skatīts: 2007. gada 15. oktobrī.
  6. ↑ 6,0 6,1 el Hoyo, J; Elliot, A; Sargatal, J (1996). Handbook of the Birds of the World. 3. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 84-87334-20-2.
  7. ↑ 7,0 7,1 Hilty, Stephen L. (1977). A Guide to the Birds of Colombia. Princeton University Press. p. 88. ISBN 0-691-08372-X.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Lutz, Dick; Lutz, Richard L. (2002). Patagonia: At the Bottom of the World. DIMI Press. pp. 71–74. ISBN 0-931625-38-6.
  9. ↑ Blake, Emmet Reid (1953). Birds of Mexico: A Guide for Field Identification. University of Chicago Press. pp. 262–263. ISBN 0-226-05641-4.
  10. ↑ Feduccia, J. Alan (1999). The Origin and Evolution of Birds. Yale University Press. p. 300. ISBN 0-226-05641-4.
  11. ↑ San Diego Zoo: Andean Condor
  12. ↑ Fisher, Harvey L. (1942). "The Pterylosis of the Andean Condor". Condor 44 (1): 30–32. doi:10.2307/1364195. JSTOR 1364195
  13. ↑ Wehner, Ross; del Gaudio, Renee & Jankowski, Kazia (2007). Moon Peru. Avalon Travel. p. 180. ISBN 1-56691-983-5.
  14. ↑ Darwin, Charles (1909). The Voyage of the Beagle. P.F. Collier. p. 201.
  15. ↑ 15,0 15,1 «Fact Sheet: Andean Condor». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 9. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 9. oktobrī.
  16. ↑ ADW: Vultur gryphus
  17. ↑ Muller-Schwarze, Dietland (2006). Chemical Ecology of Vertebrates. Cambridge University Press. p. 350. ISBN 0-521-36377-2
  18. ↑ «Ecology of Condors». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 1. oktobrī. Skatīts: 2013. gada 31. janvārī.
  19. ↑ «The Peregrine Fund: Andean Condor». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 16. februārī. Skatīts: 2013. gada 31. janvārī. Arhivēts 2013. gada 16. februārī, Wayback Machine vietnē.
  20. ↑ Tait, Malcolm (2006). Going, Going, Gone: Animals and Plants on the Brink of Extinction. Sterling Publishing. p. 22. ISBN 1-84525-027-3.
  21. ↑ Fjeldså, Jon; Krabbe, Niels (1990). Birds of the High Andes. Apollo Books. p. 90. ISBN 87-88757-16-1.
  22. ↑ National Research Council (1992). Scientific Bases for the Preservation of the Hawaiian Crow. National Academies Press. p. 74. ISBN 0-309-04775-7.
  23. ↑ «IUCN: Vultur gryphus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. novembrī. Skatīts: 2013. gada 31. janvārī.
  24. ↑ Beletsky, Les (2006). Birds of the World. JHU Press. p. 70. ISBN 0-8018-8429-2.
  25. ↑ Pullin, Andrew S. (2002). Conservation Biology. Cambridge University Press. p. 234. ISBN 0-521-64482-8.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Andu_kondors&oldid=4029420"