UNESCO Pasaules mantojuma vietas Indonēzijā
Wikimedia projekta saraksts
Sarakstā apkopotas tās vietas Indonēzijā, kas iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Kopā UNESCO sarakstā no Indonēzijas ir iekļautas 8 vietas (4 dabas objekti un 4 kultūras objekti), savukārt 18 vietas ir iekļautas oficiālajā kandidātu sarakstā.[1] No visām Pasaules mantojuma sarakstā iekļautajām Indonēzijas vietām, Sumatras tropisko lietus mežu mantojums ir atzīts kā apdraudētais objekts. Indonēzija Pasaules mantojuma konvenciju ratificējusi 1989. gada 6. jūlijā.
Sarakstā iekļautie objekti
labot šo sadaļuAttēls | Nosaukums | Atrašanās vieta | Datums | Tips | Kritēriji | Paskaidrojums | Aizsardzības nr. |
---|---|---|---|---|---|---|---|
Borobuduras tempļu komplekss | Centrālā Java 7°36′28″S 110°12′13″E / 7.60778°S 110.20361°E |
1991 | Kultūra | i, ii, vi | Viens no slavenākajiem budistu tempļiem, kas veidots 8. un 9. gadsimtā atrodas Centrālajā Javā. Tas celts 3 līmeņos: piramīdas pamatne ar pierām kvadrātveida terasēm, stumbrveidīgi konuss ar trīs apļveida platformām un augšpusē monumentāla stūpa. Tempļa kopējā platība ir 2500 m². Apkārt apļa platformai ir 72 stūpas un katrā no tām atrodas Budas statuja. 1970. gadā ar UNESCO palīdzību šī vieta tika atjaunota.[2] | 592 | |
Komodo nacionālais parks | Austrumu Nusa Tengara 8°33′0″S 119°29′0″E / 8.55000°S 119.48333°E |
1991 | Daba | vii, x | Šo vulkānisko salu apdzīvo aptuveni 5400 milzu ķirzakas — Komodo varāni —, kuru izskata un agresīvās uzvedības dēļ tiek dēvēti par "Komodo pūķiem". Šie dzīvnieki dzīvo tikai šajā salā un nekur citur pasaulē un ir raisījuši zinātnieku interesi par evolūcijas teoriju. Salu un to apkārtni veido nelīdzenas nogāzes, sausas savannas, zaļi mitrie tropu meži, balto smilšu pludmales un zilais okeāna ūdens ar koraļļiem.[3] | 609 | |
Prambananas tempļu komplekss | Centrālā Java 7°45′8″S 110°29′30″E / 7.75222°S 110.49167°E |
1991 | Kultūra | i, iv | Tempļu komplekss veikts 10. gadsimtā un ir lielākais Šivas tempļu komplekss Indonēzijā. Komplekss ietver trīs tempļus ar dekoriem no Rāmājanas, kur atveidotas hindu trīs galvenās dievības (Šiva, Višnu un Brahma), un trīs tempļus , kuri veltīti dzīvniekiem, kuri kalpo šiem dieviem.[4] | 642 | |
Udžungas Kulonas nacionālais parks | Bantena un Lampuna 6°45′0″S 105°20′0″E / 6.75000°S 105.33333°E |
1991 | Daba | vii, x | Udžungas Kulonas nacionālais parks, kas atrodas Sumatras salas galējā dienvidrietumu daļā, ietver Udžungas Kulonas pussalu ar vairākām tuvāk esošajām salām un Krakatoa dabas rezervātu. Papildus dabas skaistumam un ģeoloģiskajai nozīmei, nacionālais parku veido arī lielas platības ar tropiskajiem lietus mežiem. Parka dzīvo vairākas apdraudētas augu un dzīvnieku sugas. No dzīvnieku sugām visapdraudētākā ir Javas degunradzis.[5] | 608 | |
Sangiranas pirmatnējā vīrieša vieta | Centrālā Java 7°24′0″S 110°49′0″E / 7.40000°S 110.81667°E |
1996 | Kultūra | iii, vi | Izrakumos Sangiranā no 1936. līdz 1941. gadam tika atklātas pirmās himinīdu fosilijas šajā apkārtnē. Vēlāk tika konstatētas kopumā 50 fosilijas — Meganthropus palaeo un Pithecanthropus erectus / Homo erectus — puse no visā pasaulē zināmajām hominīdu fosilijām. Sangirana ir viena no galvenajām vietām pasaulē, kas atspoguļo cilvēka evolūciju pēdēji 1,5 miljonu gadu periodā.[6] | 593 | |
Lorenca nacionālais parks | Papua 4°45′0″S 137°50′0″E / 4.75000°S 137.83333°E |
1999 | Daba | vii, ix, x | Lorenca nacionālais parks (ar platību 2 350 000 ha) ir lielākā aizsargājamā teritorija Dienvidaustrumāzijā. Tā ir vienīgā aizsargājamā teritorija pasaulē kurā iekļauts nepārtraukta teritorija no sniegotajām kalnu virsotnēm līdz tropiskajai jūras videi. Nacionālais parks atrodas uz divu kontinentālu plākšņu sadursmju vietas. Parka teritorijā ir arī vairākas fosilijas vietas, kas atspoguļo dzīvības evolūciju uz Jaungvinejas salas, kā arī aygsta līmeņa endēmismu un bioloģisko daudzveidību šajā reģionā.[7] | [1] | |
Sumatras tropisko lietus mežu mantojums | Sumatra 2°30′0″S 101°30′0″E / 2.50000°S 101.50000°E |
2004 | Daba | vii, ix, x | 2,5 miljonus hektāru lielo Sumatras tropisko lietus mežu mantojumu veido trīs nacionālie parki: Gunauna Leizera nacionālais parks, Kerinci Seblatas nacionālais parks un Bukitas Barisana Selatana nacionālais parks. Aizsargājamā teritorija ir mājvieta 1000 augu sugām, tai skaitā 17 endēmiskām ģintīm; vairāk nekā 200 zīdītājižīdītāju sugām; 450 putnu sugām, no kurām 465 ir ieceļotāji un 21 suga ir endēmiska. No zīdītāju sugām 22 ir Āzijā dzīvojošas, un 15 sugas, kas nav atrodamas nekur citur pasaulē, piemēram, Sumatras orangutāns.[8] Sakarā ar neatļauto malumedniecību, nelikumīgo mežistrādi, lauksaimniecības iejaukšanos un ceļu būvniecības plāniem 2011. gadā šī vieta tika iekļauta kā UNESCO apdraudētais objekts. | 1167 | |
Bali provinces kultūrainava: Subakas sistēma un Tri Hita Karana filozofijas izpausmes | Bali 8°20′0″S 115°0′0″E / 8.33333°S 115.00000°E |
2012 | Kultūra | ii, iii, v, vi | Bali provinces kultūrainavu veido pieras rīsu terases un to ūdens tempļi ar kopējo platību 19 500 ha. Subaka ir kanālu un aizsprostu ūdenssaimniecības sistēma, kas datēta ap 9. gadsimtu. 18. gadsimtā ainavā iekļauts Karaliskais ūdens templis — Puratamanajuna, kas ir lielākais un visvairāk iespaidīgākā arhitektūras celtne uz salas. Subaka atspoguļo Tri Hita Karana filozofiju, kas apvieno garu, cilvēku pasauli un dabu. Šī filozofija ir veidojusies pēdējos 2000 gados starp Bali un Indiju. Subakas lauksaimniecības apūdeņošanas sistēma ir ļāvusi salas iedzīvotājiem kļūt par ražīgākajiem rīsu audzētājiem, neskatoties uz izaicinājumiem un blīvo apdzīvotību.[9] | 1194 |
Sarakstā iekļauto objektu izvietojums
labot šo sadaļuKandidātu sarakstā esošie objekti
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Indonēzija
- ↑ Borobudur Temple Compounds, UNESCO
- ↑ Komodo National Park, UNESCO
- ↑ Prambanan Temple Compounds, UNESCO
- ↑ Ujung Kulon National Park, UNESCO
- ↑ Sangiran Early Man Site, UNESCO
- ↑ Lorentz National Park, UNESCO
- ↑ Tropical Rainforest Heritage of Sumatra, UNESCO
- ↑ Cultural Landscape of Bali Province: the Subak System as a Manifestation of the Tri Hita Karana Philosophy, UNESCO