Tibetas kalniene

plakankalne un reģions Centrālāzijā un Austrumāzijā

Tibetas kalniene (tibetiešu: བོད་ས་མཐོ།, bod sa mtho), arī Tibetas plakankalne un Cjindzanas kalniene (ķīniešu: 青藏高原, piņjiņs: Qīng–Zàng gāoyuán) ir plaša plakankalne Centrālāzijā un Austrumāzijā, kas aptver lielāko daļu Tibetas autonomo reģionu, daļu no Ķīnas provinces Cjinhai, kā arī Ladākhu (Indijas savienības teritoriju) un mazliet Indijas štata Himāčalas Pradēšas ziemeļus. Ziemeļos to norobežo Kuņluņa kalnu grēda, bet dienvidos un dienvidrietumos attiecīgi Himalaji un Karakorums. Tibetas kalniene rietumu–austrumu virzienā plešas aptuveni 2500 km, bet no ziemeļiem uz dienvidiem — aptuveni 1000 km. Aptuvenā platība ir 2,5 miljoni km². Tibetas kalniene ir pasaulē augstākā plakankalne virs jūras līmeņa. Tā vidējais pacēlums ir no 4000 līdz 5000 m virs jūras līmeņa, dažreiz Tibetes kalniene tiek dēvēta par “Pasaules jumtu”.

Tibetas kalniene
Tibetas kalniene
Centrālāzija, kur iekrāsotas teritorijas, kas augstākās par 1600 metriem virs jūras līmeņa. Tibetas kalniene iekrāsota brūnos toņos. Dienvidos esošie Himalaji nav daļa no Tibetas kalnienes
Kontinents Āzija
Valstis
Garums ~2500 km
Platums ~1000 km
Tibetas kalniene Vikikrātuvē

Tibetas kalnienē atrodas vairāku Āzijas lielo upju iztekas. Šeit sākas Jandzi, Huanhe, Inda, Brahmaputra, Mekonga un Salvina. Jandzi, Huanhe un Mekongas augštecē ir dziļas aizas, līdz pat 2000–3000 metriem.[1] daudz ezeru, galvenokārt sāļezeri, lielākie no tiem ir Namco, Sellings un Dangrajuma ezers.

ĢeoloģijaLabot

Tibetas kalnienes centrālā daļa un ziemeļu daļa ir salīdzinoši līdzena un plakana, salīdzinot ar kalnu grēdām dienvidos, kur augstums virs jūras līmeņa sasniedz 6000 metrus. Līdzenumus veido galvenokārt smilšakmens, kaļķakmens, slāneklis, savukārt pacēlumus veido granīts un gneiss.[2] Tibetas kalniene atrodas seismiskās aktivitātes zonā, šeit ir zemestrīces, geizeri, karstie avoti. No derīgajiem izrakteņiem Tibetas kalnienē iegūst akmeņogles, dzelzsrūdu, krāsaino metālu rūdas, zeltu, kasiterītu, antimona un arsēna rūdas, talku, ģipšakmeni un dažādus sāļus.[1]

Ģeoloģiskā vēstureLabot

Kopš eocēna sākuma Tibetas kalniene, līdzās Himalajiem un Pamiram, veidojusies saduroties Indijas plātnei ar Eirāzijas plātni.[3] Lai gan Tibetes kalnienes veidošanās laiks ir relatīvi zināms, tās izcelsme un evolūcija tiek apstrīdēta, nepārbaudāma un pat nezināma.[4] Katrā ziņā, ir zināms, ja Tibetas kalniene nebūtu izveidojusies, tad Himalaji visticamāk būtu veidojušies pavisam citādāk, nekā tie ir mūsdienās.[3]

Tektoniskās kustības turpinās, ir zemestrīces, kvartāra vulkāni un karstie avoti.

KlimatsLabot

Tibetas kalnienē valda krasi kontinentāls klimats, maz nokrišņu. Tibetas kalnienē ir salīdzinoši augsta sniega līnija, tā sākas pie 5500–6000 metriem virs jūras līmeņa.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Pasaules zemes un tautas. Rīga : Zvaigzne. 1978. 701. lpp.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 624. lpp.
  3. 3,0 3,1 Kip Hodges. «Tertonirs of the Himalaya and southern Tibet iiom two pespertives» (angļu). ResearchGate.net, 2000. gada 1. marts. doi:10.1130/0016-7606(2000)112<324:TOTHAS>2.0.CO;2. Skatīts: 2019. gada 21. novembrī.
  4. An Yin and T. Mark Harrison. «Geologic Evolution of the Himalayan-Tibetan Orogen» (angļu), 2000. gada maijs. doi:10.1146/annurev.earth.28.1.211. Skatīts: 2019. gada 22. novembrī.

Ārējās saitesLabot