Atvērt galveno izvēlni

Svalbāras līgums, sākotnēji Špicbergenas līgums, pilnā nosaukumā «Līgums starp Norvēģiju, Amerikas Savienotajām Valstīm, Dāniju, Franciju, Itāliju, Japānu, Nīderlandi, Lielbritāniju un Īriju, un Lielbritānijas aizjūras domīnijām un Zviedriju saistībā ar Špicbergenu»[2] ( angļu: Treaty between Norway, The United States of America, Denmark, France, Italy, Japan, the Netherlands, Great Britain and Ireland and the British overseas Dominions and Sweden concerning Spitsbergen) ir līgums, kurš nosaka Norvēģijas suverenitāti pār Svalbāras arhipelāgu Arktikā.

Svalbāras līgums
{{{image_alt}}}
Līguma ratificētāji
Parakstīts 1920. gada 9. februārī
Vieta Parīze, Francija
Stājies spēkā 1925. gada 14. augustā
Kondīcija Visu parakstītājvalstu ratificēšana
Dalībvalstis 46[1]
Glabātājs Francijas Republikas valdība
Valodas franču un angļu
Spitsbergen Treaty at Wikisource

Līgums tika noslēgts Parīzē 1920. gada 9. februārī Versaļas sarunu laikā pēc 1. pasaules kara un tā būtība bija radīt likumisku regulējumu teritorijā, kas līdz tam bija nevienai valstij nepiederoša. Norvēģijas administrācija pār arhipelāgu tika nodibināta uzreiz pēc līguma ratificēšanas visās to parakstījušajās valstīs 1925. gadā. Svalbārai dažkārt pieskaitītā Jana Majena sala nav šī līguma priekšmets.

Līguma priekšmetsLabot

Līgums nosaka, ka:

  • Svalbāra ir Norvēģijas daļa. Svalbāru pilnīgi kontrolē Norvēģijas Karaliste, kuras daļa tā ir, bet ar vairākiem ierobežojumiem;
  • Nodokļi. Nodokļus atļauts ievākt, bet tikai apjomā, lai nodrošinātu Svalbāru un Svalbāras administrāciju. Tas rezultējas zemākos nodokļos, kā pārējā Norvēģijas daļā; nekāda šo nodokļu daļa nedrīkst tikt novirzīta tieši Norvēģijai;
  • Vides aizsardzība. Norvēģijai jārespektē un jāaizsargā Svalbāras vide;
  • Nediskriminēšana. Visu līgumu parakstījušo valstu pilsoņiem un uzņēmumiem ir tiesības kļūt par Svalbāras rezidentiem, kā arī tiesības uz zveju un medībām, industriālām, jūras, kalnrūpniecības vai tirdzniecības aktivitātēm. Svalbāras rezidentiem jāievēro Norvēģijas likumi, bet Norvēģijas amatpersonas nedrīks diskriminēt vai dot kādas priekšrocības balstoties uz valsts piederību;
  • Militārie ierobežojumi. Līgums liedz veidot jūras kara bāzes un nocietinājumus, kā arī izmantot Svalbāru militāriem mērķiem.

DalībvalstisLabot

Sākotnēji līgumu parakstīja 14 dalībvalstīs: Apvienotā Karaliste (arī tās domīnijas Austrālija, Dienvidāfrika, Indija, Jaunzēlande, Kanāda), ASV, Dānija, Francija, Itālija, Japāna, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija. Mūsdienās (2018) līgumam ir 46 dalībvalstis. Latvija līgumam pievienojās 2016. gada 12. maijā.

Valsts Ratificēšanas datums Piezīmes
Afganistāna 1929. gada 23. novembrī
Albānija 1930. gada 29. aprīlī
Apvienotā Karaliste 1923. gada 29. decembrī Parakstījusi kā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste, attiecinot arī uz domīnijām Austrāliju, Kanādu, Indiju, Jaunzēlandi un Dienvidāfriku, kā arī Apvienotās Karalistes daļu Īriju.
Argentīna 1927. gada 6. maijā
ASV 1924. gada 2. aprīlī
Austrālija 1923. gada 29. decembrī Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Austrija 1930. gada 12. martā
Beļģija 1925. gada 27. maijā
Bulgārija 1925. gada 20. oktobrī
Čehija 2006. gada 21. jūnijā Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Čehija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij.
Čīle 1928. gada 17. decembrī
Dānija 1924. gada 24. janvārī Attiecināts uz visu Dānijas Karalisti.
Dienvidāfrika 1923. gada 29. decembrī Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Dominikāna 1927. gada 3. februārī
Ēģipte 1925. gada 13. septembrī
Francija 1924. gada 6. septembrī
Grieķija 1925. gada 21. oktobrī
Igaunija 1930. gada 7. aprīlī
Islande 1994. gada 31. maijā
Indija 1923. gada 29. decembrī Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Īrija 1923. gada 29. decembrī Līguma parakstīšanas brīdī Īrija bija Apvienotās Karalistes daļa, bet lielākā Īrijas daļa atdalījās no tās pirms līguma ratificēšanas. 1976. gada 15. aprīlī Īrija informēja, ka tā ir pievienojusies līgumam no brīža, kad to ratificējusi Apvienotā Karaliste.
Itālija 1924. gada 6. augustā
Japāna 1925. gada 2. aprīlī
Jaunzēlande 1923. gada 29. decembrī Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Kanāda 1923. gada 29. decembrī Attiecinājusi Apvienotā Karaliste.
Korejas Republika 2012. gada 11. septembrī
Korejas TDR 2016. gada 16. martā
Krievija 1935. gada 7. maijā Pievienojusies kā Padomju Savienība. 1992. gada 27. janvārī Krievijas Federācija paziņoja, ka tā turpina dalību līgumos, ko noslēgusi Pasomju Savienība.
Ķīna 1925. gada 1. jūlijā Pievienojusies kā Ķīnas Republika. Gan Ķīnas Tautas Republika, gan Ķīnas Republika (Taivāna) uzskata sevi par pārmantotājvalstīm, bet pārējās līguma dalībvalstis atzīst tikai Ķīnas Tautas Republiku.
Latvija 2016. gada 13. jūnijā
Lietuva 2013. gada 22. janvārī
Monako 1925. gada 22. jūnijā
Nīderlande 1920. gada 3. septembrī Attiecināts uz visu Nīderlandes Karalisti.
Norvēģija 1924. gada 8. oktobrī
Polija 1931. gada 2. septembrī
Portugāle 1927. gada 24. oktobrī
Rumānija 1925. gada 10. jūlijā
Saūda Arābija 1925. gada 2. septembrī Pievienojusies kā Hidžāzas Karaliste.
Slovākija 2017. gada 21. februārī Čehoslovākija pievienojās līgumam 1930. gada 9. jūlijā. 2006. gada 21. jūnijā Slovākija informēja, ka tai līgums saistošs kopš neatkarības pasludināšanas 1993. gada 1. janvārī, kā pārmantotājvalstij.
Somija 1925. gada 12. augustā
Spānija 1925. gada 12. novembrī
Šveice 1925. gada 30. jūnijā
Ungārija 1927. gada 29. oktobrī
Vācija 1925. gada 16. novembrī Pievienojusies kā Vācijas Valsts (Veimāras republika). 1974. gada 21. oktobrī Vācijas Demokrātiskā Republika informēja, ka tā arī pievienojas līgumam kopš 1974. gada 7. augustā.
Venecuēla 1928. gada 8. februārī
Zviedrija 1924. gada 15. septembrī

Dienvidslāvija pievienojās līgumam 1925. gada 6. jūlijā, bet neviena no tās mantiniecēm nav paziņojusi par dalības turpināšanu līgumā.

AtsaucesLabot