Ikona (svētbilde)

Ikona (no grieķu: εἰκών, eikon — 'attēls') ir svētbilde kristīgajā (galvenokārt pareizticīgo) baznīcā, kurā attēlotas personas vai notikumi, kas tiek uzskatīti par svētiem baznīcas vēsturē. Ikona ir īpašas pielūgsmes priekšmets, kas ietilpst dievkalpošanas dzīvē.

Ikonas teoloģiskais pamatojums

Ikona tiek uzskatīta par saiti ar tagadni un mūžību, tā ir tāda kā saite starp tagadējo un mūžīgo. Caur šo logu var runāt (lūgt) ar tajā attēloto, nevis pašu attēlojumu — ikona palīdz koncentrēties lūgšanai.

Ikonu glezniecības principi un to pamatojums

Ikonu glezniecības galvenā īpatnība ir tā, ka nekad tajās nav gaismēnu. Tam arī ir teoloģisks pamatojums — ikonās tiek attēlota cita, gaismas, pasaule. Iekšējās gaismas koncentrācija ikonā vienmēr tiek vērsta uz attēlotā seju, īpaši izceļot acis, kas ir dvēseles spogulis un uz ko būtu jāvērš skatiens lūgšanas laikā. Ikona pēc saviem likumiem būvē laiktelpu — mūžības skatpunkts. Tieši tāpēc ikonā var būt savienoti vairāki laiki (piemēram, Jāņa Kristītāja galvas nociršanas laikā viņa galva var būt gan uz pleciem, gan uz šķīvja). Ikonā laiks un telpa nepakļaujas mūsu pasaules likumiem, jo ikonas pasaule pēc idejas skatās uz mūsējo, nevis otrādi — pēc būtības tā ir apgrieztā perspektīva. Līdz ar to, otrā plāna priekšmeti var būt tikpat lieli kā priekšplānā. Pēc būtības ikonu būvē pēc teksta principiem, kur ikkatru elementu traktē kā zīmi — krāsu, gaismu, žestu, seju, acis, telpu, laiku.

Ikonu teoloģiskuma leģitimizācija

Ikonās attēloto svēto tēli ir dogmatiski, tāpēc ikonu gleznošana ir kanonizēta. Ikonu sižetu kanonizēšana notika ekumeniskajos koncilos. 629. gadā nolēma turpmāk atteikties no abstraktiem simboliem, Vecās Derības simboli tika nomainīti ar konkrētiem tēliem. Kopš tiem laikiem ikonogrāfiskais kanons paliek par patiesības kritēriju. Otrais Nīkajas koncils 787. gadā uzsvēra, ka baznīcas likums un tradīcija izdomā un dod norādījumus ikonām. Tātad, ikonas sacerēšana ir svēto tēvu uzdevums, bet ikonu gleznotāju — tikai sacerētā piepildīšana.

Ikonas mākslinieciskās īpatnības

Materiāls — ar olas tempera krāsām uz koka dēļa, parasti 3—4 centimetrus bieza, gandrīz vienmēr uz dēļa uzlīmē audumu, tad klāj grunti, tad krāsas slāni. 15. gadsimtā reizēm ikonas gleznoja uz audekla, ko gruntēja no abām pusēm. No 18. gadsimta sāka izmantot arī eļļas krāsas, līdz ar to ikonas varēja gleznot uz audekla ar koka ķīļrāmi. Reti ikonas gleznotas uz vara plāksnēm un stikla.

Tradicionāli ikonu dēļu pagatavošanā izmanto tikai cirvi. Lielāka izmēra ikonām vairākus dēļus sastiprināja ar līmi un nostiprināja ar ķīli. Ikonas sejas pusē parasti izveidoja plakanu iedobumu, apkārt atstājot rāmi.

Ikonu glezniecības sižeti

Sv. Trīsvienības ikonas (Vecās Derības Trīsvienība, Jaunās Derības Trīsvienība)
Kristus ikonas (Ne rokām darinātais, Pantokrators ("Visavaldītājs"), Kristus tronī, Visspēcīgais Kristus, Emanuēls ("Dievs ar mums")),
Dievmātes ikonas (Odigitrija (grieķiski 'Ceļvede, Ceļarādītāja'), Oranta (grieķiski 'Lūdzošā'), Eleusa, Žēlsirdīgā Dievmāte (grieķiski 'apžēlot, žēlot'), Panahranta (Visžēlīgā), Agiosortissa (Aizstāve), Galaktrofussa (no grieķu "Barotāja"), Pelagonitissa (no grieķu "Dievmāte ar Rotaļīgo Bērnu").
Svētku ikonas (Kristus Augšāmcelšanās Svētki, 12 lielie svētki (Kunga kristības; Kunga satikšana templī; Kunga ieiešana Jeruzalemē; Labās vēsts pasludināšana; Debesbraukšana; Vasarsvētki vai Trīsvienības svētki; Kunga Apskaidrošana; Dievmātes aizmigšana (Dievmātes uzņemšana Debesu godībā); Dievmātes piedzimšana; Kunga Krusta Pacelšana; Dievmātes ievešana templī; Kristus dzimšana), Lielie svētki (Kunga apgraizīšana; Jāņa Priekšgājēja (Kristītāja) dzimšana; Svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki; Jāņa Kristītāja galvas nociršanas svētki; Svētās Dievadzemdētājas Patvēruma svētki), Jaunās un Vecās Derības notikumi)
Eņģeļu ikonas (Erceņģelis Miķelis, Erceņģelis Gabriēls, Erceņģelis Rafaēls, Erceņģelis Uriēls, Erceņģelis Selafiēls, Erceņģelis Jugudiēls, Erceņģelis Barahiēls, Sargeņģelis)
Svēto ikonas (Pravieši, Apustuļi, Visaugstākie apustuļi, Apustuļiem līdzīgie, Taisnticīgie, Sirsskaidrie, Mocekļi un lielmocekļi, Svētmocekļi, Svētītāji, Taisnie, Svētlaimīgie, Nemantkārīgie)