Odigitrija

Odigitrija (no grieķu val. — "Ceļa rādītāja") ir viens no Dievmātes galvenajiem ikonogrāfiskajiem tipiem. Saskaņā ar tradīciju, ikonu gleznojis evaņģēlists Lūka.

Dievmāte Odigitrija, Dionisijs, 1482. g., Krievzeme

Nosaukums: Odigitrija (Hodegetria) Vārtusardze (Portaitissa) Trīsroku (Tricheirousa) Dvēseļu glābēja (Psyhosostria), Igorevskas, Kazaņas Aristokratissa.[1]

AttēlojumsLabot

Parasti “Odigitrijas” ikonās Dievmāti attēlo kā pusfigūru, retāk — pilnā augumā, gandrīz frontāli, rokās Bērns. Visbiežāk Kristus novietojas uz Marijas kreisās rokas, labā Viņas roka vērsta uz Pestītāju lūgšanas vai norādīšanas žestā (Odigitrija — "ceļa rādītāja", bet Kristus — “Ceļš, Patiesība un Dzīvība” (Jņ.14:6)). Kristus labā roka svētī, kreisajā rokā tīstoklis — kā Viņa dievišķās godības zīme, Evaņģēlija Vārds. Šis tips ir viens no striktākajiem, stingrākajiem un svinīgākajiem.[1]

Simbolisms un vēsturiskā nozīmeLabot

Tēls arī saistās ar dažādiem ciešanu un liturģiskās simbolikas aspektiem, kurus var atklāt caur Tā tēlu, Kuram lemts kļūt par pasaules pestīšanas upuri. Visticamāk, tāpēc Sinajā pastāvēja tradīcija saistīt šo tēlu ar Sinajas kalnu un Nedegošo ērkšķu krūmu. Konstantinapolē šis tēls saistījās ar Odigonas klosteri, kas kļuva slavens pateicoties aklumu dziedinošam avotam. Galvenais popularitātes iemesls bija pati “Odigitrijas — Ceļa Rādītājas” ikona, kura skaitījās Konstantinopoles pallādiums — sargātāja, impērijas drošības un labklājības pamats. Baznīcas izveidošana un ikonas novietošana tajā tiek saistīta ar imperatori Pulhēriju (5.gs.), kaut pirmās liecības par klosteri tiek datētas tikai ar 9. gadsimtu. Saskaņā ar 14.gadsimta avotiem Pulhērija ziedojusi šo tēlu baznīcai kopā ar citām relikvijām, kuras no Svētās Zemes bija atvedusi imperatore Jevdokija. Tika iedibinātas iknedēļas procesijas, kurās ikona tika iznesta Konstantinopoles ielās un pulcēja milzīgu cilvēku skaitu. Ikonas nosaukums — “Ceļa Rādītāja” — vēl tika skaidrots tā, ka cilvēks, kurš nesa ikonu, brīnumainā veidā virzījās tā, it kā ikona pati viņu vadītu.[2]

Svētku dienas[1]Labot

Kazaņas: 8.jūlijā un 22.oktobrī;

Pskovas: 16 jūlijā

Igorevskas: 24.augustā

Tihvinas: 26. jūlijā

Smoļenskas: 13.oktobrī, 26.jūnijā, 28.jūlijā;

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 Galina Kolpakova; Irina Jazykova. Ikona : atlas pravoslavnoj ikony. Moskva : Feorija, 2013. 488. lpp. ISBN 978-5-91796-022-7.
  2. Alfredo Tradigo ; translated by Stephen Sartarelli. Icons and saints of the Eastern Orthodox Church. Los Angeles : J.P. Getty Museum, 2006. 169–171. lpp. ISBN 978-0-89236-845-7.