Atvērt galveno izvēlni
Dievmāte Odigitrija, Dionisijs, 1482. g., Krievzeme
  • Nosaukums: Odigitrija (Hodegetria), Vārtusardze (Portaitissa), Trīsroku (Tricheirousa), Dvēseļu glābēja (Psyhosostria), Igorevskas, Kazaņas, Aristokratissa
  • Svētku dienas: Kazaņas: 8.jūlijā un 22.oktobrī; Pskovas: 16 jūlijā, Igorevskas: 24.augustā, Tihvinas: 26. jūlijā, Smoļenskas: 13.oktobrī, 26.jūnijā, 28.jūlijā
  • Avoti: saskaņā ar tradīciju, ikonu gleznojis evaņģēlists Lūka
  • Ikonogrāfija: Gandrīz frontāls attēlojums, Kristus Bērns sēž uz vienas Dievmātes rokas, Viņas otra roka norāda uz Viņu.

Odigitrija (no grieķu valodas – "Ceļa rādītāja") - viens no Dievmātes galvenajiem ikonogrāfiskajiem tipiem. Parasti ikonās “Odigitrija” Dievmāti attēlo kā pusfigūru, retāk - pilnā augumā, gandrīz frontāli, rokās Bērns. Visbiežāk Kristus novietojas uz Marijas kreisās rokas, labā Viņas roka vērsta uz Pestītāju lūgšanas vai norādīšanas žestā (“Odigitrija” – ceļa rādītāja, bet Kristus – “Ceļš, Patiesība un Dzīvība” (Jņ.14:6)). Kristus labā roka svētī, kreisajā rokā tīstoklis – kā Viņa dievišķās godības zīme, Evaņģēlija Vārds. Šis tips ir viens no striktākajiem, stingrākajiem un svinīgākajiem.[1] Tēls arī saistās ar dažādiem ciešanu un liturģiskās simbolikas aspektiem, kurus var atklāt caur Tā tēlu, Kuram lemts kļūt par pasaules pestīšanas upuri. Visticamāk tāpēc Sinajā pastāvēja tradīcija saistīt šo tēlu ar Sinajas kalnu un Nedegošo ērkšķu krūmu. Konstantinapolē šis tēls saistījās ar Odigonas klosteri, kurš kļuva slavens pateicoties aklumu dziedinošam avotam. Galvenais popularitātes iemesls bija pati “Odigitrijas – Ceļa Rādītājas” ikona, kuru, saskaņā ar tradīciju, gleznojis evaņģēlists Lūka, un kura skaitījās Konstantinopoles pallādiums – sargātāja, impērijas drošības un labklājības pamats. Baznīcas izveidošana un ikonas novietošana tajā tiek saistīta ar imperatori Pulhēriju (V.gs.), kaut pirmās liecības par klosteri tiek datētas tikai ar IX gadsimtu. Saskaņā ar XIV gadsimta avotiem Pulhērija ziedojusi šo tēlu baznīcai kopā ar citām relikvijām, kuras no Svētās Zemes bija atvedusi imperatore Jevdokija. Tika iedibinātas iknedēļas procesijas, kurās ikona tika iznesta Konstantinopoles ielās un pulcēja milzīgu cilvēku skaitu. Ikonas nosaukums – “Ceļa Rādītāja” – vēl tika skaidrots tā, ka cilvēks, kurš nesa ikonu, brīnumainā veidā virzījās tā, it kā ikona pati viņu “vadītu”.[2] 

AtsaucesLabot

  1. Galina Kolpakova; Irina Jazykova. Ikona : atlas pravoslavnoj ikony. Moskva : Feorija, 2013. 488. lpp. ISBN 978-5-91796-022-7.
  2. Alfredo Tradigo ; translated by Stephen Sartarelli. Icons and saints of the Eastern Orthodox Church. Los Angeles : J.P. Getty Museum, 2006. 169–171. lpp. ISBN 978-0-89236-845-7.