Svētais Antonijs no Padujas

Svētais Antonijs no Padujas (dzimis 1195. gada 15. augustā, miris 1231. gada 13. jūnijā; latīņu: Antonius Patavinus, itāļu: Sant'Antonio di Padova, portugāļu: Santo António de Lisboa), pazīstams arī kā Svētais Antons no Padujas, Svētais Padujas Antonijs bija franciskāņu mūks, katoļu svētais un Baznīcas skolotājs.

Svētais Antonijs no Padujas
Sv. Antons ar Jēzus Bērnu
Prezbiteris un Baznīcas doktors
Dzimis 1195. gada 15. augustā
Lisabona, Karogs: Portugāle Portugāle
Miris 1231. gada 13. jūnijā (35 gadu vecumā)
Paduja
Godā Romas Katoļu baznīcā
Kanonizācija 1232. gada 30. maijs, Spoleto, ItālijaPāvests Gregors IX
Svētvieta Antonija no Padujas bazilika Padujā, Karogs: Itālija Itālija
Piemiņas diena 13. jūnijs
Simboli grāmata, maize, Jēzus Bērns, lilija
Svētais aizbildnis Lisabona, Paduja, Splita, Paderborna, Sanantonio, bērni, kalnrači, precētie un saderinātie, vecmātes, nabagi, ceļotāji, pazaudētas lietas un pazuduši cilvēki

Biogrāfija labot šo sadaļu

Antonijs dzimis 1195. gadā dižciltīga Lisabonas bruņinieka Martina de Bujona ģimenē. Kristībās puisītis ieguva vārdu Fernando. Tēvs cerēja, ka dēls ies tēva pēdās, tomēr jau zēna gados Fernando pieņēma lēmumu kļūt par mūku, un iestājās Lisabonas Svētā Vikentija klosterī, kas piederēja regulāriem kanoniķiem (Augustīniešu ordeņa atzars).

Pēc dažiem gadiem jaunais mūks vīlās klostera vientuļnieka dzīvē. Tēva nāve kaujā ar mauriem, kā arī piecu pazīstamu franciskāņu mokpilnā nāve Marokā izraisīja viņā karstu vēlēšanos sludināt evaņģēliju. 1220. gadā Fernando atstāja regulāro kanoniķu ordeni un kļuva par franciskāni, pieņemot mūka vārdu Antonijs.

Tajā pašā gadā viņš franciskāņa Filipa pavadībā devās uz Maroku, lai musulmaņiem sludinātu kristietību. Tomēr slimības dēļ Antonijs bija spiests atgriezties Eiropā. Kad viņš atgriezās, kuģis nokļuva vētrā un tika izmests Sicīlijas piekrastē. Antonijs tajā saskatīja Dieva gribu un nolēma palikt Itālijā. Līdz pat savai nāvei viņš vairs neredzēja savu dzimteni.

No Sicīlijas Antonijs devās uz franciskāņu ordeņa ģenerālo kapitulu, kur iepazinās ar ordeņa dibinātāju Svēto Asīzes Francisku. Pēc kapitula Antonijs pēc viņa lūguma tika nosūtīts uz attālo klosteri Montepaolo pie Forli pilsētas, kur viņš dzīvoja neuzkrītoši un klusi, līdz Forli pilsētas svētkos viņš, par apbrīnu visiem klātesošiem un pašam sev, uzvarēja sava un dominikāņu ordeņu oratoru sacensībās.

 
Piemineklis Sv. Antonijam Lisabonā

Drīz viņu aizsūtīja mācīties pie slavenā teologa Toma Hallona, un pēc mācību pabeigšanas viņš sāka pasniegt teoloģiju Boloņas Universitātē. Ordeņa kārtējā kapitulā Asīzes Francisks uzdeva Antonijam sludināt Itālijas ziemeļu pilsētās, kuras bija pārņēmuši katari.

Antonijs devās tieši uz Rimini, pilsētu, kur bija visvairāk kataru piekritēju. Pēc tam viņš turpināja savu sprediķotāja darbību Francijas dienvidos. Sv. Antona sprediķiem bija panākumi pat Tulūzā, kas piederēja albiģiešu līderim Raimundam VII.[nepieciešama atsauce]

1224. gadā Antons kļuva par pilsētas Lepijanvelē tuvumā esošā franciskāņu klostera priekšnieku. Arvien plašāka kļuva slava par viņa sprediķiem, brīnumdarbiem un tikumīgo dzīvi, viņu iesauca par "Ordeņa lāpnesi". Kārtējā kapitulā viņu ievēlēja par Dienvidfrancijas dienvidu provinciāli, vēlāk viņš apmeklēja Sicīliju, kur viņš nodibināja dažus jaunus klosterus, bet pēc tam viņu ievēlēja par provinciāli tolaik nemierīgā Dienviditālijā, kur gvelfi (Pāvesta piekritēji) cīnījās ar gibelīniem (imperatora piekritējiem).

Pāvests Gregorijs IX piedāvāja Antonijam cienījamu amatu Romas kūrijā, bet viņš no tā atteicās. Pēdējos dzīves gadus Antonijs pavadīja Padujā.

Pēc nāves labot šo sadaļu

 
Svētā Antonijaa Bazilika Padujā - viņa atdusas vieta un galvenais pielūgsmes centrs

Svētais Antonijss tika kanonizēts gandrīz tūlīt pēc viņa nāves - 1232. gadā.

1263. gadā viņa pīšļi tika pārnesti uz Svētā Antonija baziliku, kuru Padujas iedzīvotāji uzcēla svētā godam. Leģenda vēsta, ka izcilā sprediķotāja mēle bija palikusi neskarta.

1946. gada 16. janvārī pāvests Pijs XII pasludināja Svēto Antoniju no Padujas par Baznīcas skolotāju.

Svētais Antonijs tiek uzskatīts Lisabonas un Padujas aizbildni. Viņam par godu nosaukta Sanantonio pilsēta ASV. Viņš ir arī nabagu un ceļotāju aizbildnis. Pie Svētā Antonija vēršas pazudušo mantu meklēšanā. Kopš 19. gadsimta izplatījās paradums baznīcā savāktos ziedojumus nabagiem nosaukt par "Svētā Antonija maizi".

Svēto Antoniju uzskatīja par savu aizbildni daudzas baznīcas brālības. Pastāv neliela mūķeņu kongregācija - "Svētā Antonija māsas", kura nodarbojas ar labdarību.

Attēli labot šo sadaļu

Ikonogrāfija labot šo sadaļu

Svētajam Antonijam veltītās gleznās attēloti viņa dzīves notikumi, galvenokārt, viņa veiktie brīnumi: sprediķis zivīm (Paolo Veronēze), Bērna Jēzus parādīšanās (Muriljo un van Deiks), brīnums ar ēzeli, kas nometies ceļos Svētās Hostijas priekšā ("Svētā Antona brīnums") (16. gadsimta nezināms flāmu mākslinieks), Džoto attēlojis Svēto Antoniju sprediķa laikā. Gleznas par Svēto Antoniju ir arī Surbaranam, Ticiānam un citiem māksliniekiem..

Ārējās saites labot šo sadaļu