Vikipēdija

Sumatras degunradzis

Sumatras degunradzis (Dicerorhinus sumatrensis) ir viena no piecām vēl joprojām dzīvojošajām degunradžu dzimtas (Rhinocerotidae) sugām un vienīgā suga Sumatras degunradžu ģintī (Dicerorhinus).

Sumatras degunradzis
Dicerorhinus sumatrensis
(Fischer, 1758)
Sumatras degunradzis Sinsinati zoodārzā
Sumatras degunradzis Sinsinati zoodārzā
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaNepārnadži (Perissodactyla)
DzimtaDegunradžu dzimta (Rhinocerotidae)
ĢintsSumatras degunradži (Dicerorhinus)
SugaSumatras degunradzis (D. sumatrensis)
Izplatība

Oranžā krāsā iekrāsota teritorija, kur savlaik dzīvoja šie dzīvnieki. Sarkanā krāsā vietas, kur dzīvo mūsdienās.
Iedalījums

Javas degunradzi iedala trīs pasugās no kurām viena ir izmirusi:

  • D. sumatrensis harrissoni
  • D. sumatrensis sumatrensis
  • † D. sumatrensis lasiotis
Sumatras degunradzis Vikikrātuvē

Kādreiz Sumatras degunradzis apdzīvoja Āzijas tropiskos lietus mežus Indijā, Butānā, Bangladešā, Birmā, Laosā, Taizemē, Malaizijā, Indonēzijā[1] un Ķīnā.[2] Mūsdienās degunradža izdzīvošana ir ļoti kritiska. Līdz 2019. gadam bija zināmas 6 populācijas savvaļā: četras Sumatrā, viena Borneo un vēl viena Malaizijā. 2019. gadā nomira pēdējā Malaizijā dzīvojošā Sumatras degunradža mātīte.[3] To kopējais skaits pasaulē nav īsti zināms, tā kā degunradži ir vientuļnieki un dzīvo plašās teritorijās.[4] Zinātnieki uzskata, ka skaits varētu svārstīties ap 80 īpatņiem.[3] Zoodārzos dzīvo 40 Sumatras degunradži. Diemžēl degunradžus nebrīvē nav izdevies pavairot. Pēdējos 20 gados nav izdzīvojis neviens piedzimušais Sumatras degunradža mazulis.

Miglas mežs Borneo salā

Vislielākos draudus Sumatras degunradzim rada cilvēks, kas to medī, lai iegūtu tā ragu. Rags tiek lietots Ķīnas tradicionālajā medicīnā. Viens kilograms raga melnajā tirgū maksā 30 000 ASV dolāru.[5] Kā arī cilvēki paplašina lauksaimniecības zemes un izcērt degunradžu apdzīvotos mežus.

Sumatras degunradži apdzīvo gan ielejas, gan kalnainos apvidus. Tie ir sastopami lietus mežos, purvos un miglas mežos.

Izskats

labot šo sadaļu
 
Sumatras degunradzis Sinsinati zoodārzā

Sumatras degunradzis ir mazākais degunradzis, tā skausta augstums ir 120—145 cm, ķermeņa garums 250 centimetri, bet sver tikai 500—800 kg. Tāpat kā Āfrikas degunradžiem Sumatras degunradzim ir divi ragi. Ārējais jeb priekšējais rags ir lielāks (15–25 cm garš), otrs jeb galvas rags bieži ir aizmetņa formā, bet ne garāks par 10 cm. Ragi parasti ir tumši pelēki vai melni. Tēviņiem ragi ir lielāki nekā mātītēm.[6] Ir nomedīts Sumatras degunradzis, kura ārējā raga izmērs bijis 81 cm.[7]

Ķermeni sedz biezas ādas krokas, tam ir dziļas krokas aiz priekškājām un pirms pakaļkājām, ap kaklu ir mazāka kroka. Pašas ādas biezums ir apmēram 10—16 mm.

Sumatras degunradzims ir sarkanbrūns apspalvojums, kas sedz gandrīz visu ķermeni un kas jauniem degunradžiem ir biezāks nekā vecākiem īpatņiem. Apspalvojumu savvaļā ir grūti novērot, tā kā degunradži bieži ir izvārtījušies dubļos. Zoodārzos degunradžiem parasti izaug garāks apspalvojums, tā kā tas netiek noberzēts, ejot cauri džungļiem. Uz ausīm un astes galā ir visgarākās spalvas. Kā visiem degunradžiem tiem ir slikta redze, bet laba dzirde un oža.

Ieradumi

labot šo sadaļu
 
Sumatras degunradzis dubļu bedrē

Sumatras degunradži ir izteikti vientuļnieki. Kopā dzīvo tikai mātītes ar saviem mazuļiem. Sumatras degunradzis ir vispļāpīgākais no visiem degunradžiem. Katram degunradzim ir sava teritorija, kuru tas iezīmē ar urīnu, fekālijām, ar nagiem ieskrāpējot zīmes zemē un samīcot nelielus kociņus. Tēviņiem teritorija ir lielāka nekā mātītēm. Tēviņu teritorija ir apmēram 50 km² liela, bet mātītes teritorija 10–15 km². Toties tēviņu teritorijas pārsedzas starp vairākiem tēviņiem, mātītēm nē. Nav pierādījumu tam, ka degunradži cīnītos par savu teritoriju.[7]

Sumatras degunradži ir nakts dzīvnieki, uzsākot barības meklējumus vakarā, tūlīt pēc saulrieta. Tie uzturas ūdens tuvumā, jo dienas laikā tie parasti vārtās kādā dubļu bedrē, lai atdzesētos un paglābtos no kukaiņiem. Ja nepieciešams, tad dubļu bedre ar ragu un nagiem tiek izrakta plašāka. Ja zoodārzos degunradžiem netiek dota iespēja vārtīties dubļos, tiem ātri veidojas dažādas veselības problēmas; ādas sprēgas un strutaini iekaisumi, acu un nagu iekaisumi, spalvas zudumi, un, ja dubļi netiek īsā laikā nodrošināti, tie mirst. Pētījumi liecina, ka Sumatras degunradzis vienā dienā guļ divās vai trīs dubļu bedrēs, un pēc 2—12 nedēļām tas bedres maina. Dienas laikā degunradzis dubļos pavada 80—300 minūtes.[8] Lietus sezonas laikā degunradži pārvietojas augstāk kalnos. Vēsākā laikā tie atgriežas ielejās.[7] Sumatras degunradži ir ātri dzīvnieki, tie veikli rāpjas kalnos un stāvos upju krastos.[6]

Sumatras degunradzis dzīvo 30—45 gadus, zoodārzos tas parsti dzīvo īsāku mūžu nekā savvaļā. Savvaļā tam nav neviena cita ienaidnieka bez cilvēka. Reizēm tīģeris vai savvaļas suņi nomedī degunradža mazuļus, lai gan, ja mazulis turas cieši blakus mātei, tas ir drošībā. Degunradži dala savas teritorijas ar ziloņiem un tapiriem. Ziloņi un degunradži bieži izmanto pat kopējas takas. Šīs takas mēdz lietot arī brieži, mežacūkas un savvaļas suņi.[7]

Sumatras degunradžiem ir divu veidu takas: galvenās takas tiek lietotas, lai pārvietotos no vienas teritorijas uz citu, lai dotos pie sāls atradnēm, bet barošanās takas ir mazākas, un tās ir veidotas zem augu zariem. Sumatras degunradža takas mēdz šķērsot upes, kas var būt brasla vietās pat 1,5 m dziļas un 50 m platas. Upju straumes ir spēcīgas, kas liecina, ka degunradži ir labi peldētāji.

Diēta

labot šo sadaļu
   
   
Sumatras degunradzis ēd daudzus un dažādus augus: (pulksteņrādītājvirzienā), malotus, mangostīnus, ardīsijas, un eugēnijas.

Sumatras degunradži barojas ar jauniem dzinumiem, lapām, augļiem, krūmu zariem un augu jaunajiem asniem. Dienas laikā tas apēd apmēram 50 kg.[7] Pētot fekālijas, ir noskaidrots, ka degunradzis barībā patērē ap 100 dažādu augu. Visvairāk tiek ēsti koku dzinumi, Sumatras degunradzis apēd jaunos kokus, kas ir diametrā līdz 6 cm. Koki ar augumu tiek nogāzti zemē un tad tiek noēstas lapas un zari. Daudzi augi tiek ēsti nelielos daudzumos, kas liecina, ka degunradzis mīl variēt, un tas daudz pārvietojas.

Sumatras degunradža diēta ir bagātīga ar šķierdrvielām un ar vidēju olbaltumvielu saturu.[9] Degunradzim ir nepieciešama minerālsāļi. Sāls tiek atrasta nelielos, karstajos avotos, jūras ūdenī vai vulkāniskajos purvos. Sāļu ieguves vietās pulcējas degunradži, un šajās vietās tēviņi parasti uzož mātītes atstātās smaržu zīmes.

Reprodukcija

labot šo sadaļu

Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 6—7 gadu vecumā. Tēviņi apmēram 10 gadu vecumā. Grūsnības periods ilgst 15—16 mēnešus. Tikko dzimis mazulis sver 40—60 kg. Ar pienu tas tiek barots pirmos 15 mēnešus, un jaunais degunradzis paliek kopā ar māti 2—3 gadus. Jaunā paaudze dzimst katru 4 vai 5 gadu.[7]

Nebrīvē jauni tēviņi var būt ļoti agresīvi un pārojoties nogalināt mātīti. Savvaļā mātīte var aizbēgt no agresīva tēviņa, bet ierobežotā teritorijā kā zoodārzs tas nav iespējams. Dēļ neparedzamās tēviņu agresivitātes zoodārzos ir grūti pavairot Sumatras degunradžus.[10]

Sistemātika

labot šo sadaļu

Pirmais dokumentētais Sumatras degunradzis bija 1793. gadā, kad tas tika nomedīts Sumatrā, un tā praksts un zīmejums tika aizsūtīts dabas pētniekam Džozefam Bankam uz Londonu. Tikai 1814. gadā degunradzim tika piešķirts zinātnisks nosaukums. Tā kā pirmais degunradzis tika nomedīts Sumatras salā, tad vācu zinātnieks Johans Fišers fon Valdheims nosauca degunradzi par Rhinoceros sumatrensis[11], jo Kārlis Linnejs visus degunradžus bija iedalījis degunradžu ģintī (Rhinocerus).

Nosaukums Dicerorhinus sumatrensis ir cēlies no grieķu valodas "di" nozīmē "divi" (δι), "cero" nozīmē "rags" (κέρας), "rhino" nozīmē "deguns" (ρινος)[12]. Džošua Brūks 1828. gadā divragu degunradzi izdalīja atsevišķā ģintī, nosaucot to par Didermocerus sumatrensis. Konstantīns Vilhelms Lamberts Glogers 1841. gadā ieteica degunradzi pārsaukt par Dicerorhinus sumatrensis. Džons Edvards Grejs 1868. gadā ieteica vārdu Ceratorhinus sumatrensis, bet tā kā ir pieņemts lietot vecāko nosaukumu, tad 1977. gadā Starptautiskā Zooloģiskā komisija apstiprināja nosaukumu Dicerorhinus sumatrensis[13].

Sumatras degunradzim ir 3 pasugas:

  • Sumatras rietumu degunradzis (D.s. sumatrensis) — savvaļā mūsdienās dzīvo apmēram 275 degunradži Sumatras salas rietumos, un 75 degunradži Malaizijā. Kādreiz Malaizijas degunradžus sauca par Sumatras melnajiem degunradžiem, bet vēlākos gados zinātniski apstiprinājās, ka Malaizijas degunradzis neatšķiras no Sumatras rietumu degunradža. Galvenais iemesls, kādēļ degunradžu skaits savvaļā samazinās ir malumedniecība.
  • Sumatras austrumu degunradzis jeb Borneo degunradzis (D.s. harrissoni) — savvaļā dzīvo apmēram 25 īpatņi Borneo salā. Pastāv neliela ģenētiska atšķirība starp rietumu Sumatras degunradzi un austrumu Sumatras degunradzi.[14] Borneo degunradžu pasuga ir nedaudz mazāka kā pērējās divas Sumatras degunradžu pasugas.
  • Sumatras ziemeļu degunradzis (D.s. lasiotis) — kādreiz apdzīvoja Indijas un Bangladešas teritorijas, mūsdienās šī pasuga ir izmirusi. Neapstiprināta informācija liecina, ka varbūt neliela populācija tomēr ir izdzīvojusi Birmā. Politiskā situācija Birmā pašlaik neļauj veikt zinātniskus pētījumus. Vārds "lasiotis" grieķu valodā nozīmē "spalvainās ausis", lai gan vēlākajos pētījumos pierādījās, ka šīs pasugas degunradžu ausis nebija spalvainākas kā citiem, tomēr tas bija vislielākais no visiem Sumatras degunradžiem.[14]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Mammal Species of the World - Browse: sumatrensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. februārī. Skatīts: 2009. gada 11. februārī.
  2. ↑ The Art of Rhinoceros Horn Carving in China (1999), p. 27. Jan Chapman. Christie’s Books, London
  3. ↑ 3,0 3,1 Sumatran rhinoceros becomes EXTINCT in Malaysia after last of the species in the country dies of cancer
  4. ↑ «Dicerorhinus sumatrensis (Sumatran Rhinoceros)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. februārī. Skatīts: 2009. gada 11. februārī.
  5. ↑ Dinerstein, Eric (2003). The Return of the Unicorns; The Natural History and Conservation of the Greater One-Horned Rhinoceros.
  6. ↑ 6,0 6,1 http://www.science.smith.edu/departments/Biology/VHAYSSEN/msi/pdf/i0076-3519-021-01-0001.pdf
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 van Strien, N.J. (1974). "Dicerorhinus sumatrensis (Fischer), the Sumatran or two-horned rhinoceros: a study of literature". Mededelingen Landbouwhogeschool Wageningen 74 (16): 1–82.
  8. ↑ Julia Ng, S.C.; Z. Zainal-Zahari, and Adam Nordin (2001). "Wallows and Wallow Utilization of the Sumatran Rhinoceros (Dicerorhinus Sumatrensis) in a Natural Enclosure in Sungai Dusun Wildlife Reserve, Selangor, Malaysia". Journal of Wildlife and Parks 19: 7–12
  9. ↑ Dierenfeld, E.S.; A. Kilbourn, W. Karesh, E. Bosi, M. Andau, S. Alsisto (2006). "Intake, utilization, and composition of browses consumed by the Sumatran rhinoceros (Dicerorhinus sumatrensis harissoni) in captivity in Sabah, Malaysia". Zoo Biology 25 (5): 417–431.
  10. ↑ Roth, T.L.; R.W. Radcliffem, and N.J. van Strien (2006). "New hope for Sumatran rhino conservation (abridged from Communique)". International Zoo News 53 (6): 352–353.
  11. ↑ Rookmaaker, Kees (2005). "First sightings of Asian rhinos". in Fulconis, R.. Save the rhinos: EAZA Rhino Campaign 2005/6. London
  12. ↑ Greek-English Lexicon (Abridged Edition ed.). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-910207-4
  13. ↑ "Opinion 1080. Didermocerus Brookes, 1828 (Mammalia) suppressed under the plenary powers". Bulletin of Zoological Nomenclature, 34:21–24
  14. ↑ 14,0 14,1 Rookmaaker, L.C. (1984). "The taxonomic history of the recent forms of Sumatran Rhinoceros (Dicerorhinus sumatrensis)". Journal of the Malayan Branch of the Royal Asiatic Society 57 (1): 12–25

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sumatras degunradzis
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sumatras_degunradzis&oldid=3472333"