Mežoles pauguraine

Mežoles pauguraine ir dabas apvidus Vidzemes augstienes ziemeļrietumu daļā. Paugurs aizņem 1657 km² lielu teritoriju, kas sastāda 2,56% no kopejās Latvijas teritorijas. Paugurs robežojas ar Aumeisteru paugurvalni un Trapenes līdzenumu ziemeļaustrumos, ar Augšgaujas pazeminājumu un Piebalgas pauguraini dienvidaustrumos. Mežoles pauguraines ārējās robežas sakrīt ar Vidzemes augstienes nogāzēm, kas rietumos robežojas ar Viduslatvijas nolaidenumu un Gaujas senieleju, bet ziemeļos ar Trikātas pacēlumu un Sedas līdzenumu. Ziemeļaustrumu — dienvidrietumu virzienā Mežoles pauguraine stiepjas 70 km garumā, tās platums ir 18 līdz 30 km. Paugura videjais augstums ir ap 185 m virs jūras līmeņa, bet bieži pārsniedz 200 m virs jūras līmeņa. Augstākais punkts ir Slapjuma kalns Mežoles pauguraines vidusdaļā, kas atrodas 248 metrus virs jūras līmeņa.

Mežoles pauguraine
Kontinents	Eiropa
Valstis	Latvija
Ietilpst	Vidzemes augstiene
Garums	70 km
Platums	18-30 km
Platība	1657 km2
Augstākais kalns	Slapjuma kalns
Augstums	248 m
Koordinātas	57°19′22.4″N 25°58′45.1″E
Mežoles pauguraine

Reljefs

Reljefs ir izteikti paugurains. Pauguru relatīvais augstums ir no 5 līdz 40 m. Mežoles paugurainē nodalāmas divas atšķirīgas daļas. Lielākā un arī hipsometriski augstākajā daļā izteiksmīgākie ir glaciostrukturālie morēnu pauguri un to masīvi, vietām dauguļi un atsevišķi iekšējie pirmmasīvi ( starp Dzērbeni un Kleķeriem), kā arī plakanvirsas pauguri ar limnoglaciālo nogulumu segu, ļoti bieži terasēti. Šie plakanvirsas pauguri sastopami divos lielākajos areālos — starp Nītauri, Skujeni un Annām, kā arī starp Mežoli un Drustiem. Pazeminājumos, it īpaši Amatas augšteces ieplakā, sastopami kēmu pauguri un kēmu terašu fragmenti, citur — atsevišķas subglaciālās iegultnes vai to sistēmas (Dzērbenes un Mežoles apkaimē).

Šo reljefa kompleksu ietver 2 — 10 km plata perifērā marginālā pauguru-grēdu veidojumu josla. Tajā dominē nelieli vaļņi, paugurgrēdas un paugurmasīvi, iegareni pauguri un to virknes. Šim reljefa tipam raksturīga savstarpēji paralēla iegareno formu un tās atdalošo ieplaku orientācija. Vietām iezīmējas glaciostrukturālie gala morēnu vaļņi (starp Kalējiem, Veselavu un Raunu), izteiksmīgi ledāja starpmēļu stūra masīvi (uz ziemeļiem no Nītaures) un marginālās nogāzes.

Hidrogrāfija

Mežoles pauguraine sākas un to atūdeņo daudzas Gaujas baseina upes — Palsa, Rauza, Rauna, Raunis, Amata, Līgatne u.c., tikai pašā rietumu daļā Mērgupe un Zaube pieder pie Lielās Juglas baseina. Upēm raksturīgs liels relatīvais kritums līdz 10 m/km, un tās augstienes nogāzē izveidojušās dziļas, vietām terasētas ielejas (Rauna, Raunis, Amata u.c.). Toties upju augštecēs ielejas ir maz izteiktas.

Mežoles paugurainē ir diezgan daudz samērā nelielu ezeru, kas atrodas gan starppauguru ieplakās, gan subglaciālajās iegultnēs. Daudz ezeru ir Drustu apkaimē un uz ziemeļiem no Dzērbenes. Daļa ezeru aizauguši, pārpurvojušies, bet plašu purvu masīvu nav. Vairākumā gadījumu aizaugušo ezeru vietās ir mazi zemie purviņi. Vienīgi Mežoles pauguraines austrumu daļā Rauzas augšteces apvidū, tās pietekas Lipsas baseinā ir daži lielāki zemie purvi kā piemēram, Baltais purvs un augstie purvi kā Krievu purvs.