Vikipēdija

Sarmīte Ēlerte

latviešu žurnāliste un politiķe

Sarmīte Ēlerte (dzimusi 1957. gada 8. aprīlī Rīgā) ir latviešu žurnāliste, kino kritiķe un politiķe, ilggadēja laikraksta "Diena" galvenā redaktore. Bijusi Latvijas kultūras ministre un 10. Saeimas deputāte, kā arī Rīgas domes deputāte. Partijas "Vienotība" (iepriekš "Pilsoniskā savienība") biedre.

Sarmīte Ēlerte
Sarmīte Ēlerte 2019. gadā
Latvijas Republikas kultūras ministre
Amatā
2010. gada 3. novembris — 2011. gada 25. oktobris
Prezidents Valdis Zatlers
Andris Bērziņš
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Priekštecis Ints Dālderis
Pēctecis Žaneta Jaunzeme-Grende
10. Saeimas deputāte
Amatā
2010. gada 2. novembris — 2010. gada 4. novembris
Prezidents Valdis Zatlers
Premjerministrs Valdis Dombrovskis
Dzimšanas dati 1957. gada 8. aprīlī (67 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija LKP (1988—?)
PS (2010—2011)
Vienotība (2011—pašlaik)
Profesija žurnāliste
Augstskola Latvijas Valsts universitāte, Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūts (Maskava, PSRS)

Biogrāfija

labot šo sadaļu

S. Ēlerte ir dzimusi 1957. gada 8. aprīlī Rīgā Anša un Elfrīdas Ēlertu ģimenē. A. Ēlerts kara laikā darbojās pagrīdes grupā, kas izdeva un izplatīja avīzi ″Tautas Balss″, vēršoties gan pret padomju, gan pret vācu okupācijām.[1] Padomju gados tēvs bija Jaunatnes teātra direktora vietnieks, bet māte administratore. Ģimenē ir dzimis arī Sarmītes vecākais brālis Ivars Ēlerts, kas ir bijis Augstākās Padomes deputāts, balsojis par neatkarības deklarāciju. S. Ēlertei ir dēls Krišs (dzimis 1991. gadā).[1]

Izglītība

labot šo sadaļu

S. Ēlerte ir beigusi Rīgas 45. vidusskolu. 1975. gadā viņa iestājās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, kuru absolvēja 1980. gadā. No 1983. līdz 1988. gadam neklātienē studēja Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta Kino kritikas nodaļā un ieguva kino kritiķes kvalifikāciju.[1]

Žurnālistes karjera, sabiedriskā darbība

labot šo sadaļu

No 1978. līdz 1983. gadam S. Ēlerte strādāja laikrakstā "Literatūra un Māksla" par atbildīgā sekretāra vietnieci, bet no 1983. līdz 1988. gadam — par Kino, televīzijas un foto nodaļas vadītāju. Redakcijā iepazinusies ar Jāni Škaparu, kas 1988. gadā aicinājis viņu izveidot Latvijas Tautas frontes (LTF) informācijas centru.[1] Pēc tam, kad LTF uzvarēja 1990. gada Augstākās Padomes vēlēšanās, S. Ēlerte kļuva par Augstākās Padomes informācijas centra vadītāju. Šo amatu viņa pameta 1991. gada augustā.[1]

1987. gadā viņa ir bijusi kinofestivāla "Arsenāls" avīzes "ARS" galvenā redaktore, bet 1989. gadā iestājās Latvijas Kinematogrāfistu savienībā.[1]

S. Ēlerte ir darbojusies Sorosa fondā—Latvija kā valdes locekle (1993—1996) un priekšsēdētāja (1997—2006). Šo darbu saista ar Sorosa ietekmes palielināšanu Latvijā laikā, kad notika lielu valsts uzņēmumu privatizācija, tika pieņemti lēmumi par valsts iekļaušanos Eiropas Savienībā.[nepieciešama atsauce]

Viņa ir bijusi arī Valsts Kultūrkapitāla fonda Filmu mākslas ekspertu komisijas locekle no 2002. līdz 2004. gadam, savukārt no 2006. līdz 2008. gadam arī Valsts Kultūrkapitāla padomes locekle. Kopš 2005. gada S. Ēlerte ir bijusi Nacionālā kino centra spēlfilmu ekspertu komisijas locekle. 2007. gadā viņa bija viena no Eiropas Ārlietu padomes dibinātājām, bet 2009. gada aprīlī tika ievēlēta par Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāju.[1]

"Dienas" vadīšana

labot šo sadaļu

1990. gada vidū Augstākā Padome un Ministru Padome pieņēma lēmumu par laikraksta "Diena" izveidi ar nodomu nodibināt neatkarīgo valsts mediju bez padomju ietekmes un publicēt oficiālos dokumentus.[1][2] Laikraksta izveide bija arī saistīta ar to, ka Latvijas Tautas frontes laikraksts "Atmoda" ieņēma vēlēšanās uzvarējušajai LTF kritiskāku nostāju.[2] Laikraksta pirmais numurs tika izdots 23. novembrī un S. Ēlerte bija galvenā redaktora Viktora Daugmaļa pirmā vietniece.

1992. gadā laikraksts tika privatizēts, ar ko vēlāk bija saistīti dažādi tiesas procesi un pieprasījumi tiesībsargiem.[nepieciešama atsauce] Pēc privatizācijas S. Ēlerte tika paaugstināta par laikraksta galveno redaktori.[1] Kopā ar Arvilu Ašeradenu, Paulu Raudsepu un Zigurdu Drafenu S. Ēlertei piederēja 31% AS "Diena" (uzņēmums, kas laikrakstu iegādājās) pamatkapitāla.[3] S. Ēlerte amatu un laikrakstu pameta 2008. gadā.[1] Pārdodot savas laikraksta akcijas, viņa nopelnīja 650 000 latu.[4]

Politiskā darbība

labot šo sadaļu

No 1988. gada maija līdz 1990. gada jūnijam S. Ēlerte bijusi Latvijas Komunistiskās partijas biedre.[5] Iestāšanās mērķi bijuši divi: pirmkārt, lai sagatavotu Rakstnieku savienības 1988. gada plēnumu, kura rezultāts bija Latvijas Tautas frontes dibināšana, kā arī mēģinājums apturēt Jāņa Škapara atstādināšanu no žurnāla "Literatūra un Māksla" galvenā redaktora amata.[6] Aktīvi darbojusies Latvijas Tautas frontē.

2009. gada 5. augustā televīzijas kanāla TV3 ziņu raidījumā tika ziņots, ka S. Ēlerte ir iesaistījusies partiju "Jaunais laiks", "Pilsoniskā savienība" un "Sabiedrība citai politikai" konsolidācijā,[7] savukārt 19. augustā partiju vadītāji paziņoja par politiskās apvienības veidošanu, lai piedalītos 10. Saeimas vēlēšanās — apvienību vēlāk nosauca par "Vienotību".[8]

2010. gada 6. februārī S. Ēlerte paziņoja, ka startēs vēlēšanās no "Vienotības" saraksta[9] un 21. martā dibināja "Meierovica biedrību par progresīvām pārmaiņām".[10] 28. maijā tika paziņots, ka apvienības vēlēšanu sarakstā startēs 10 biedrības dalībnieki, tostarp, S. Ēlerte.[11] 2. jūnijā "Meierovica biedrības" biedri paziņoja par iestāšanos "Pilsoniskajā savienībā".[12]

Saeimas vēlēšanās S. Ēlerte kandidēja ar pirmo numuru Zemgales vēlēšanu apgabalā un tika ievēlēta 10. Saeimā.[13] 3. novembrī viņa tika apstiprināta par kultūras ministri Valda Dombrovska valdībā. Viņas darbības laikā Kultūras ministrija pārņēma integrācijas politiku no Tieslietu ministrijas, izstrādāja un Ministru Kabinetā apstiprināja Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.—2018. gadam. Tāpat laikā, kad S. Ēlerte bija kultūras ministre, Latvijas Kultūras koledža tika reorganizēta un no autonomas augstskolas tika iekļauta Latvijas Kultūras akadēmijas sastāvā; uzsākts darbs pie radošā kvartāla Tabakas fabrikā un apstiprināti Latvijas Okupācijas muzeja un Jaunā Rīgas teātra ēku rekonstrukciju projekti.[14]

Ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanās S. Ēlerte kandidēja ar otro numuru "Vienotības" sarakstā Zemgales vēlēšanu apgabalā, bet netika ievēlēta.[15] Tomēr viņa turpināja aktīvu politisko darbību kā Ministru prezidenta V. Dombrovska ārštata padomniece nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas jautājumos,[16] kā arī īsu laiku bija kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes ārštata padomniece.[17]

2013. gada pašvaldību vēlēšanās S. Ēlerte tika izvirzīta kā "Vienotības" Rīgas mēra kandidāte. Priekšvēlēšanu kampaņā viņa uzsvēra, ka "kreisie populisti (Rīgas domes pašreizējā vadība) pretnostata Rīgu Latvijai un šķeļ sabiedrību. Mums jāatdod Rīga Latvijai, jāapvieno nacionālās valdības un Rīgas domes spēki visas Latvijas attīstībai".[18] Vēlēšanās "Vienotība" ieguva trešo lielāko mandātu skaitu,[19] un S. Ēlerte tika ievēlēta domē. Kaut viņa saņēma 7829 svītrojumus (lielāko svītrojumu skaitu[20]), tomēr 9720 vēlētāji pie viņas vārda sarakstā ielika plusu, tāpēc viņa kā trešā no "Vienotības" saraksta tika ievēlēta Rīgas domē.[21] "Vienotības" sliktais rezultāts pašvaldību vēlēšanās tika saistīts ar S. Ēlertes neveiksmīgo publisko retoriku[22] un izvēlēto priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiju.[23] Īpašu popularitāti internetā ieguva priekšvēlēšanu debašu video,[24] kurā S. Ēlerte diskutēja ar "Saskaņas Centra" mēra kandidātu, Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu.[25] Darbojoties Rīgas domē S. Ēlerte bija "Vienotības" frakcijas vadītāja.

2014. gadā kandidēja 12. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēta.

2019. gadā S. Ēlerti iecēla par Valsts prezidenta Ordeņu kapitula vadītāju, bet 2020. gada sākumā viņa kļuva par Valsts prezidenta Egila Levita padomnieci kultūrpolitikas jautājumos.

Apbalvojumi

labot šo sadaļu

S. Ēlerte 1998. gadā tika apbalvota ar Norvēģijas Svētā Olava ordeni, bet 1999. gadā — ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas neatkarības stiprināšanā.[1]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 «SARMĪTE ĒLERTE». gramata21.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. maijā. Skatīts: 2010.10.17.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Arvils Ašeradens». deputatiuzdelnas.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-08-20. Skatīts: 2018-08-20.
  3. ↑ «Ēlerte pamet laikraksta "Diena" galvenās redaktores amatu». TvNET. 2008.06.06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 19. novembrī. Skatīts: 2010.10.21.
  4. ↑ «Sarmīte Ēlerte». Kandidāti uz delnas. Skatīts: 2010.10.21.[novecojusi saite]
  5. ↑ «Šlesers: kas tad ir Sarmīte Ēlerte? «Uzņēmēja ar kompartijas pieredzi»». Apollo. 2010.04.12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 19. jūlijā. Skatīts: 2010.10.21.
  6. ↑ «Raidījums "Krustpunktā"». Latvijas Radio. 2010.06.17. Skatīts: 2010.11.13.
  7. ↑ «Ēlerte iesaistījusies labējo partiju konsolidācijā». Delfi. 2009.08.05. Skatīts: 2010.07.19.
  8. ↑ «JL, PS un SCP vienojušās par konsolidāciju uz nākamajām Saeimas vēlēšanām». Delfi. 2009.08.19. Skatīts: 2010.07.19.
  9. ↑ «Ēlerte startēs 10. Saeimas vēlēšanās». Delfi. 2010.02.06. Skatīts: 2010.07.19.
  10. ↑ «Ēlerte nodibinājusi 'Meierovica biedrību par progresīvām pārmaiņām' (papildināta 20:30)». Delfi. 2010.03.21. Skatīts: 2010.07.19.
  11. ↑ «Ēlerte startam vēlēšanās piedāvā 'Meierovica biedrības' atbalstītājus». Delfi. 2010.05.28. Skatīts: 2010.07.19.
  12. ↑ «'Lietussargu grupa' stāsies PS; arī Ēlerte». Delfi. 2010.06.02. Skatīts: 2010.10.21.
  13. ↑ «Zināmi deputāti no visiem reģioniem». TvNET. 2010.10.04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2010.10.21.
  14. ↑ «Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes raksts "Padarītais un turpināmais"». Kultūras ministrija. 2011.10.24. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2013.05.30.
  15. ↑ «VIENOTĪBA Zemgales apgabals». CVK. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-12-16. Skatīts: 2012-04-26.
  16. ↑ «Dālderis kļūst par Dombrovska padomnieku; ārštatā – arī Ēlerte un Viņķelis». Delfi.lv. 2011.11.21. Skatīts: 2013.05.30.
  17. ↑ «Ēlerte un Dālderis kultūras ministres pamatojumu atlaišanai uzskata par formālu; iesaka runāt skaidru valodu ar nozari». Delfi.lv. 2012.05.14. Skatīts: 2013.05.30.
  18. ↑ «VIENOTĪBAS līdere Rīgas domes vēlēšanās būs Sarmīte Ēlerte». Vienotiba.lv. 2012.11.26. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. maijā. Skatīts: 2013.05.30.
  19. ↑ «2013. gada 1. jūnija pašvaldību vēlēšanas Rezultāti». CVK. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-06-07. Skatīts: 2013-06-05.
  20. ↑ «Visvairāk svītrotie Rīgas vēlēšanās - Ēlerte, Rozentāle, Požarnovs». Ir.lv. 2012.16.03. Skatīts: 2013.06.05.
  21. ↑ «2013. gada 1. jūnija pašvaldību vēlēšanas: partija "VIENOTĪBA"». CVK. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-06-07. Skatīts: 2013-06-05.
  22. ↑ «Dažādu profesiju pārstāvji vērtē Rīgas domes vēlēšanu rezultātus». Ģirts Vikmanis. 2012.06.03. Skatīts: 2013.06.05.[novecojusi saite]
  23. ↑ «Tautietis rīdzinieks». Ivars Ījabs. 2012.06.03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2013.06.05.
  24. ↑ [1] youtube.com
  25. ↑ Piemēram: http://www.satori.lv/raksts/5770/Andris_Saulitis/Citadais_kauns Arhivēts 2013. gada 12. augustā, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sarmīte Ēlerte
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Viktors Kalniņš 		Laikraksta "Diena" galvenā redaktore
1992. gads — 2008. gada 6. jūnijs 		Pēctecis:
Anita Brauna
Priekštecis:
Ints Dālderis 		Latvijas kultūras ministre
2010. gada 3. novembris — 2011. gada 25. oktobris 		Pēctecis:
Žaneta Jaunzeme-Grende
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sarmīte_Ēlerte&oldid=4089872"