Sarkanais suns
Sarkanais suns (Cuon alpinus) ir suņu dzimtas plēsējs. Tā ir sarkano suņu ģints (Cuon) vienīgā suga. To sauc arī par Āzijas savvaļas suni vai Indijas savvaļas suni. Sarkanajam sunim ir daudzas līdzības ar hiēnsuni (Lycaon pictus) un krūmu suni (Speothos venaticus). Visiem dzerokļi ir veidoti tā, lai varētu ātri un lielā daudzumā sagrauzt kaulus. Zinātnieki diskutē, vai tas ir pietiekams iemesls uzskatīt visus trīs par salīdzinoši tuviem radiniekiem.[1]
| Sarkanais suns Cuon alpinus (Pallas, 1811) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Sarkanie suņi (Cuon) |
| Suga | Sarkanais suns (Cuon alpinus) |
| Izplatība | |
 Mūsdienu izplatības areāls
Iespējamais izplatības areāls
Vēsturiskais izplatības areāls
| |
 Sarkanais suns Vikikrātuvē | |
Sarkanais suns apdzīvo Āzijas dienvidu teritorijas, no Indijas rietumos un Sibīrijas dienvidreģioniem ziemeļos, līdz Klusajam okeānam austrumos un Javas salai dienvidos. Pēdējā laikā sarkano suņu populācija ir ļoti sarukusi. Tie mēdz uzturēties gan sausos, gan mitros mežos: biezos džungļos un lietus mežos, kā arī sausos skujkoku mežos, bet tikpat labi tie jūtas kalnos un Kašmiras un Mandžūrijas stepēs. Tomēr tie nekad nav redzēti tuksneša biomā.[2]
Mūsdienās dzīvo apmēram 2500 sarkano suņu, no kuriem lielākā daļa atrodas dažādos rezervātos un nacionālajos parkos. Zoodārzos dzīvo apmēram 110 indivīdi.
Izskats
labot šo sadaļu
Sarkanā suņa ķermeņa garums ir 90 cm, astes garums 40—45 cm, augstums skaustā 50 cm, svars 12—20 kg.[1] Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Sarkanajam sunim ir salīdzinoši plats galvaskauss ar īsu purna daļu. Sunim ir izteikta pieres daļa, un tā profilā izskatās ieliekta. Tam ir dzintara krāsas acis un lielas, noapaļotas ausis.[3]
Sarkanā suņa kažoka krāsa variē starp sarkanbrūnu un brūnu, tā pakakle ir gaiši dzeltena vai balta.[1] Dienvidu teritoriju dzīvnieku kažoki ir īsāki un rudāki, toties ziemeļos dzīvojošo suņu kažoki ir garāki, dzeltenāki vai brūnāki. Taizemes sarkanajiem suņiem nav gaišās pakakles, tā ir vienādā krāsā ar pārējo ķermeni, bet Himalaju populācijā kažoki ir dzeltenīgi.
Atšķirībā no citiem suņu dzimtas pārstāvjiem, sarkanajiem suņiem apakšžoklī ir par 2 dzerokļiem mazāk, tādēļ tiem ir 40 zobi. To priekšķepas pirksti pie pamatnes ir savienoti. Mātītei ir 6—7 piena dziedzeru pāri, pārējiem suņu dzimtā visbiežāk ir 5 piena dziedzeru pāri.[1]
Ieradumi
labot šo sadaļu
Sarkanie suņi ir ļoti sabiedriski, tāpat kā pelēkie vilki, krūmu suņi un hiēnsuņi. Tie mēdz dzīvot paplašinātos ģimenes baros, kas sastāv no 5—12, reizēm arī 25 īpatņiem. Tēviņu parasti ir divas reizes vairāk kā mātīšu, un tikai vienai mātītei barā dzimst kucēni. Suņi, kas vecāki par 7—8 gadiem, reizēm no bara tiek padzīti.
Starp sarkanajiem suņiem tāpat kā starp hiēnsuņiem nekad nav kautiņu un agresijas pazīmju — barā ir stingra hierarhija, kas tiek panākta bez agresijas. Katru baru vada dominantais pāris, kuram parasti vienīgajam ir pēcnācēji. Sarkano suņu bars daudz laika pavada kopā spēlējoties un viens otru apkopjot.
Sarkanajiem suņiem ir īpatnēja savstarpējā vokālā saziņa. Tie spēj izdvest augstas, spiedzošas skaņas, ņaudienus un pīkstienus, pat kaut ko līdzīgu cāļu čiepstēšanai. Visatpazīstamākā skaņa suņiem ir svilpošana, cilvēks tādu var panākt, svilpojot tukšā pudelē. Skaņa ir tik īpatnēja un individuāla katram sunim, ka pēc tās var atšķirt indivīdus. Ņurdoša riešana parasti tiek lietota, lai brīdinātu baru par briesmām, piemēram, par cilvēka, tīģera vai cita liela plēsēja tuvošanos.
Barošanās
labot šo sadaļuSarkanais suns medī visu diennakti. Vientuļie suņi parasti medī maza izmēra dzīvniekus, kā Indijas briedi un Indijas zaķi, toties suņu bars var pieveikt arī lielāku medījumu. Ir novērots, ka sarkano suņu bars nomedī ziloņa mazuli, neskatoties uz mātes aizstāvību un daudzu suņu nogalināšanu.[4] Sarkanie suņi cenšas izvairīties no satikšanās ar tīģeri un leopardu, tādēļ bieži medī dienas laikā, jo naktī medībās dodas šie lielie kaķi. Kad sarkanie suņi uzbrūk, tie savā starpā vokāli sazinās maz. Upuri sarkanie suņi nogalina tāpat kā hiēnsuņi, uzbrūkot no muguras un sākot plēst un ēst, kamēr tas ir dzīvs, tomēr upuris parasti mirst ļoti ātri, mazāk kā 2 minūtēs.[5] Stundas laikā suņi var noēst 4 kg gaļas, savā starpā sacenšoties ar ēšanas ātrumu nevis ar agresiju. Pēc ēšanas sarkanie suņi grib dzert, tādēļ intensīvi meklē ūdeni. Sarkanie suņi nekad neslēpj pāri palikušo medījumu, tas vienmēr tiek medīts svaigs. Reizēm tie apēd pārpalikumus no tīģera vai leoparda upura. Ir novērots, ka sarkanie suņi apvienojas ar vilkiem, lai kopīgi medītu.
Vairošanās
labot šo sadaļuAbi dzimumi apmēram viena gada vecumā sasniedz dzimumbriedumu, un pilnībā pieauguši tie ir 15 mēnešu vecumā. Parasti savvaļā 2 gadu vecumā piedzimst pirmie kucēni, bet zoodārzos vēlāk — 3 gadu vecumā. Kucēni piedzimst alās, kas izraktas zemē vai iekārtotas zem zariem un akmeņiem, parasti ūdens tuvumā. Atšķirībā no citiem suņu dzimtas dzīvniekiem, sarkanajiem suņiem neveidojas ciešas un ilgstošas saites starp pāriem, kā arī barā pārojas ne tikai dominantais pāris, kā tas ir, piemēram, pelēkajam vilkam (Canis lupus).[6]
Grūsnības periods ilgst 60—62 dienas, parasti piedzimst 5—10 kucēni, kas sver 200—350 g. Sarkanie suņi pieaug ātrāk nekā tiem izmērā līdzīgie koijoti. Ar pienu māte kucēnus zīda 6—9 nedēļas. Jau 3 mēnešu vecumā kucēni sāk piedalīties medībās, līdz ar to sarkano suņu bars šajā laikā ir diezgan lēns, kamēr kucēni nav sasnieguši 8 mēnešu vecumu.
Pēc kucēnu piedzimšanas bara locekļi palīdz pabarot māti un mazuļus.
Sistemātika
labot šo sadaļuSarkanajam sunim ir 3 pasugas,[7] lai gan tiek piedāvāts izdalīt vairāk pasugu nekā ir pašlaik:
- Cuon alpinus alpinus, kas aptver vairākus veidus:
- C.a.a.alpinus: apdzīvo Krievijas austrumu teritorijas, uz austrumiem no Sajānu kalniem. Tam ir biezs, rudi sarkans kažoks, ar pelēkbaltu pakakli un purnu.
- C.a.a.adustus: apdzīvo Indoķīnu. Tam ir vienmērīgi sarkanbrūns kažoks.
- C.a.a.dukhunensis: apdzīvo teritorijas uz dienvidiem no Gangas upes Indijā. Tam ir sarkanruds kažoks, īss apmatojums uz ķepām un melni vaigu mati.
- C.a.a.fumosus: apdzīvo Ķīnu un Mongoliju. Tam ir dzeltensarkans kažoks ar tumšāku muguru un pelēcīgu pakakli.
- C.a.a.infuscus: apdzīvo Birmas dienviddaļu, Malaiziju, Taizemi un Vjetnamu. Tam ir tumši brūns kažoks un īpatnēja galvaskausa forma.
- C.a.a.javanicus: apdzīvo Javas salu. tam ir īss, koši ruds kažoks.
- C.a.a.laniger: apdzīvo Kašmiras reģionu un Tibetas dienviddaļu. Tam ir dzeltenpelēks kažoks.
- C.a.a.lepturus: apdzīvo Ķīnas dienvidteritorijas. Tam ir sarkanruds kažoks, ar biezu pavilnu.
- C.a.a.primaevus: apdzīvo Himalaju kalnus; Nepālu, Sikimas štatu Indijā un Butānu. Tam ir garāks un sarkanāks kažoka apmatojums kā C.a.dukhunensis, kas arī dzīvo Indijā.
- Cuon alpinus sumatrensis: apdzīvo Sumatras salu. Tam ir īss, koši ruds kažoks ar tumšu vaigu apmatojumu.
- Cuon alpinus hesperius: apdzīvo Turkmenistānas austrumus, Sibīrijas dienvidu teritorijas un Ķīnas rietumus. Tam ir koši dzeltens kažoks ar baltu pakakli un pelēcīgu vaigu apmatojumu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 4. martā. Skatīts: 2009. gada 2. martā.
- ↑ «Cuon alpinus (Dhole, Asiatic Wild Dog, Indian Wild Dog, Red Dog)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 10. martā. Skatīts: 2009. gada 2. martā.
- ↑ «ADW: Cuon alpinus: Information». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 23. decembrī. Skatīts: 2009. gada 2. martā.
- ↑ Perry, Richard (1965). The World of the Tiger. pp. pp.260. ASIN: B0007DU2IU.
- ↑ Macdonald, David (1984). The Encyclopedia of Mammals: 1. pp. pp.446. ISBN 0-04-500028-X
- ↑ Fox, Michael W. (1984). The Whistling Hunters: Field Studies of the Asiatic Wild Dog (Cuon Alpinus). pp. pp.150. ISBN 0-87395-843-8
- ↑ «Mammal Species of the World - Browse: alpinus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 3. maijā. Skatīts: 2009. gada 2. martā.