Vikipēdija

Romanovu ģimenes nogalināšana

Romanovu ģimenes nogalināšana bija Krievijas Impērijas ķeizara Nikolaja II, viņa sievas Aleksandras Fjodorovnas un piecu bērnu Olgas, Marijas, Tatjanas, Anastasijas un Alekseja nogalināšana 1918. gadā naktī no 16. uz 17. jūliju[1] Jekaterinburgā, Krievijā, pamatojoties uz Urālu vietējās Tautas padomes lēmumu. Nošaušanu izpildīja boļševiku vienība Jakova Jurovska vadībā.

Romanovu ģimenes nogalināšana
Pagrabs, kurā tika nogalināta Romanovu ģimene. Sienu 1919. gadā izmeklētāji saplēsa, meklējot lodes un citus pierādījumus. Divviru durvis, kas veda uz noliktavas telpu, nāvessoda izpildes laikā tika aizslēgtas.
Norises vieta Valsts karogs: Krievijas PFSR Ipatjeva nams, Jekaterinburga, Padomju Krievija
Mirušie 11
Izraisītājs(-i) Boļševiku revolucionāri
Aizdomās turētais Boļševiku revolucionāri

Vairāki vēsturnieki izsaka viedokli, ka cara ģimenes nogalināšanu pavēlējuši boļševiku vadītāji Maskavā Jakovs Sverdlovs un Vladimirs Ļeņins, lai novērstu tuvojošā Čehoslovāku leģiona, kas Krievijas pilsoņu karā cīnijās Baltās armijas pusē pret boļševikiem, centienus atbrīvot cara ģimeni.[2][3] Arī juristu un izmeklētāju, kas izmeklējuši šo lietu, vidū nav vienprātības. Jaunākā izmeklēšana, ko no 2008. līdz 2011. gadam veica Krievijas Federācijas Izmeklēšanas komisijas vecākais izmeklētājs Vladimirs Solovjovs, liecina, ka Nikolaja II un viņa ģimenes noslepkavošana notika bez Ļeņina vai Sverdlova sankcijas.[4][5][6][7]

Priekšvēsture

labot šo sadaļu
 
Nikolajs II ar meitām Olgu, Anastasiju un Tatjanu Toboļskā, 1917. gada ziemā
 
No labās: Lielkņazes Marija, Olga, Anastasija un Tatjana Nikolajevnas ieslodzījumā Carskoje Selo 1917. gada pavasarī. Viena no pēdējām zināmajām Nikolaja II meitu fotogrāfijām.

1917. gada 22. martā Nikolajs Romanovs, vairs nebūdams monarhs, varēja atgriezties Aleksandra pilī Carskoje Selo. Krievijas Pagaidu valdība viņam piemēroja mājas arestu, ko viņš varēja pavadīt kopā ar ģimeni, stingrā karavīru uzraudzībā.[8] 1917. gada augustā Aleksandra Kerenska Pagaidu valdība evakuēja Romanovus uz Toboļsku, lai it kā pasargātu viņus no briestošās revolūcijas. Toboļskā Romanovi dzīvoja bijušā pārvaldnieka namā, samērā ērtos apstākļos. Pēc boļševiku nākšanas pie varas 1917. gada oktobrī Romanovu ģimenes apcietinājums kļuva stingrāks, biežāk izskanēja runas par Nikolaja Romanova tiesāšanu. Bijušajam caram tika aizliegts valkāt viņa epoletes, uz mājas žogiem tika krāsoti viņa meitas aizskaroši uzraksti. 1918. gada 1. martā Romanovu ģimenei tika noteikta karavīriem ekvivalenta ikdienas pārtikas deva, kā rezultātā viņiem nācās atvadīties no 10 uzticamiem kalpotājiem, atteikties no sviesta un kafijas.[9][10]

 
Nikolajs II ar troņmantnieku Alekseju Toboļskā, 1917. gads
 
Viena no pēdējām Nikolaja II fotogrāfijām no izsūtījuma Toboļskā[11]
 
Romanovu kalpotājs latvietis Aloizs Lauris Trūps jeb Aleksejs Trups

1918. gada aprīlī, iegūstot lielāku pārsvaru cīņās, boļševiku valdība pārveda Nikolaju, Aleksandru un meitu Mariju uz Jekaterinburgu. Aleksejs bija pārāk slims, lai pievienotos vecākiem un kopā ar māsām Olgu, Tatjanu un Anastasiju nepameta Toboļsku līdz 1918. gada maijam. Jekaterinburgā Romanovu ģimene tika turēta ieslodzījumā Ipatjeva namā, kas šim nolūkam speciāli tika atņemts nama īpašniekam. Romanovus turēja apcietinājumā, jo sākotnēji boļševiki vēlējās viņus tiesāt. Pilsoņu karam turpinoties, radās bailes, ka Romanovi varētu nonākt Baltās armijas rīcībā, kas bija pilnīgi nepieņamami boļševikiem divu iemeslu dēļ: pirmkārt, nonākot Balto pusē, cars vai jebkurš no viņa ģimenes locekļiem kļūtu par vaduguni cīņai pret sarkanajiem, otrkārt, cars, vai viņa nāves gadījumā, jebkurš cits viņa ģimenes loceklis, Eiropas pārējo nāciju skatījumā kļūtu par likumīgo Krievijas valdnieku. Tas dotu iespēju Baltajiem uzsākt sarunas par ārvalstu intervenci. 1918. gada jūlija vidū Čehoslovāku leģions, kas karoja Baltās kustības pusē, pietuvojās Jekaterinburgai, lai aizsargātu Transsibīrijas dzelzceļu, kas bija viņu kontrolē. Pēc vēsturnieka Deivida Bulloka pētījuma, boļševiki bija maldīgi pārliecināti, ka Čehoslovāku leģiona mērķis bija glābt cara ģimeni, viņi krita panikā un nekavējoties veica Romanovu nošaušanu. Minētais leģions pilsētu ieņēma nedēļu vēlāk 25. jūlijā.[12]

1918. gada jūnija beigās Pjotrs Voikovs vadīja viltotu vēstuļu slepenu nodošanu cara ģimenei. Čekas safabricētajās vēstulēs[13] franču valodā tika apgalvots, ka monarhijas atbalstītāji gatavojas ģimeni izglābt. Šīs vēstules kopā ar cara atbildēm vēlāk tika izmantotas kā attaisnojums Romanovu ģimenes steidzīgajai nogalināšanai.[14]

Nošaušana

labot šo sadaļu
 
Ipatjeva nams
 
Ipatjeva nama komendants Jakovs Jurovskis
 
Ipatjeva nama pagrabs, kurā tika nogalināta cara ģimene un četri viņu pavadoņi

1918. gada 16. jūlija pusnaktī Jakovs Jurovskis, Ipatjeva nama komendants, pavēlēja Romanovu ģimenes ārstam Jevgeņijam Botkinam pamodināt gulošo ģimeni un lūgt tiem saģērbties, aizbildinoties ar vēlmi tos pārvietot uz drošāku vietu ārpus apdraudētās Jekaterinburgas.[15] Romanovus noveda puspagraba istabā 6 m × 5 m (20 ft × 16 ft), Nikolajs nesa dēlu Alekseju rokās, jo tas nevarēja paiet. Istabā nebija mēbeļu, Aleksandra Fjodorovna palūdza Jurovski atnest divus krēslus, uz tiem apsēdās Aleksandra Fjodorovna un Aleksejs.[16] Romanoviem tika pateikts, ka pagrabā jāgaida mašīna, kas viņus aizvedīs. Dažas minūtes vēlāk istabā ieradās nāvessoda izpildes vienība un Jurovskis skaļi nolasīja Urālu apgabala izpildkomitejas lēmumu:

“ Nikolaj Aleksandrovič, ņemot vērā faktu, ka jūsu radinieki turpina uzbrukt Padomju Krievijai, Urālu apgabala izpildkomiteja ir nolēmusi jūs nošaut.[17] ”

Nikolajs pagriezies uz ģimenes pusi un teicis "Ko? Ko?"[18] Jurovskis ātri atkārtojis rīkojumu un tikuši pacelti ieroči. Pēc notikumu aculiecinieku atmiņām, imperatore Aleksandra Fjodorovna un lielkņaze Olga esot mēģinājušas pārkrustīties, bet nav paspējušas. Jurovskis pavērsis savu šauteni uz Nikolaju un izšāvis. Pārējie šāvēji uzsākuši haotisku šaušanu, līdz visi upuri bija nokrituši. Pēc Jurovska atmiņām, šaušana notika neorganizēti, vairāki šāva no blakusistabas, pāri slieksnim, lodes atsitušās pret sienām un ievainoja arī kādu no šāvējiem.[19] Vēl tika raidīti vairāki šāvieni un pēc tam atvērtas durvis, lai izklīdinātu dūmus.[18] Daži no šāvienus saņēmušajiem izdzīvoja, tos soda vienības dalībnieks Pjotrs Jermakovs nodūris ar durkļiem, jo šāvieni varēja būt dzirdami ārpus mājas.[18] Olga tika nogalināta ar šāvienu galvā. Marija un Anastasija bija noliekušās pie sienas un mēģināja aizsargāt galvas, līdz tika nošautas. Tatjana mira no vienas lodes pakausī[20] Aleksejs saņēma divas lodes galvā, pēc tam, kad šāvēji konstatēja, ka viņš nav miris pēc pirmā šāviena.[21] Aleksandras istabene mēģināja aizsargāties ar dārgakmeņiem pildītu spilventiņu, ko viņa nēsāja līdzi,[22] bet tika nodurta. Kopā tika nogalināti septiņi Romanovu ģimenes locekļi un viņu uzticamie pavadoņi, ģimenes ārsts Jevgeņijs Botkins, pavārs Ivans Harironovs, sulainis latvietis Aloizs Trūps un istabene Anna Demidova. Nošautie ar kravas mašīnu tika aizvesti uz kādu netālu rūdas raktuvi. Pjotram Voikovam tika uzdots atbrīvoties no nogalināto mirstīgajām atliekām, kā vajadzībām viņš bija sagādājis 500 litrus benzīna un 400 mārciņas sērskābes no vietējās aptiekas. Pēc nogalināšanas viņš esot paziņojis, ka "pasaule nekad neuzzinās, ko mēs viņiem nodarījām". Tomēr līķu iznīcināšana un aprakšana neizdevās kā iecerēts, pilsētā jau klīda runas un Jurovskis pieņēma lēmumu nākamajā naktī tos pārvietot uz citu vietu. Naktī uz 18. jūliju mirušo atliekas tika transportētas uz citām, dziļākām raktuvēm. Neaizbraucot līdz mērķim, automašīna sabojājās un Jurovskis pieņēma lēmumu aprakt līķus turpat (56°54′41″N 60°29′44″E / 56.9113628°N 60.4954326°E / 56.9113628; 60.4954326). Tika izrakta bedre, kurā ievietoja nošautos, tos vēlreiz aplēja ar sērskābi, apbēra un virsū salika netālu atrastos dzelzceļa gulšņus. Divi ķermeņi tika sadedzināti un aprakti tieši uz ceļa.[23]

Paziņojumi un dezinformācija

labot šo sadaļu

Oficiāls paziņojums par notikušo presē tika publicēts divas dienas vēlāk. Padomju varas oficiālajā ziņojumā laikrakstos "Izvestija" un "Pravda" 19. jūlijā tika apgalvots, ka lēmums par Nikolaja II (Nikolaja Romanova) nošaušanu tika pieņemts sakarā ar galēji smagiem kara apstākļiem, kas izveidojušies Jekaterinburgas apkārtnē, kā arī ar kontrrevolucionāra apvērsuma ar mērķi atbrīvot bijušo caru, mēģinājuma atklāšanu. Lēmumu pieņēmusi Urālu apgabala padome, nogalināts tikai Nikolajs, viņa dzīvesbiedre un dēls nogādāti drošā vietā, bet par pārējiem ģimenes locekļiem vispār netiek minēts.[24][25] Šī dezinformācija palīdzēja uzturēt baumas, ka dažiem no ģimenes locekļiem ir izdevies izbēgt un paglābties.[26]

Atbildība

labot šo sadaļu

Pastāv dažādi viedokļi par to, kurš tieši ir atbildīgs par liktenīgā lēmuma pieņemšanu. Ļevs Trockis savā dienasgrāmatā norāda uz Vladimiru Ļeņinu. Trockis rakstīja:[27][28]

“ Mana nākamā vizīte Maskavā bija pēc Jekaterinburgas krišanas. Runājot ar Sverdlovu, es starp citu jautāju, "Ak jā, un kur ir cars?" "Viss ir beidzies", viņš atbildēja. "Viņš ir nošauts." "Un kur ir viņa ģimene?" "Viņa ģimene līdz ar viņu." "Visi?" es vaicāju, acīmredzot, ar nelielu pārsteiguma devu. "Visi,"atbildēja Jakovs Sverdlovs. "Kas tad ir?" viņš gaidīja, lai redzētu manu reakciju. Es neatbildēju. "Un kurš pieņēma lēmumu?" es jautāju. "Mēs to izlēmām šeit. Iļjičs domāja, ka mums nevajadzētu atstāt baltajiem dzīvu karogu, īpaši pašreizējos grūtos apstākļos." ”

2011. gadā V.Solovjova vadītās izmeklēšanas slēdzienā norādīts, ka nav atrasti pārliecinoši dokumentāli pierādījumi, ka Ļeņins vai Sverdlovs būtu devuši nošaušanas rīkojumu un Jekaterinburgas boļševiki pieņēmuši lēmumu lokāli.[29]

Šāvēji un to nacionālais sastāvs

labot šo sadaļu

N.Sokolova Nikolaja II un viņa ģimenes slepkavības izmeklēšanas materiālos ir daudzskaitlīgas liecības par to, ka slepkavības izpildītāji bija "latvieši" ebreja Jurovska vadībā. Tomēr, kā atzīmē izmeklētājs Sokolovs, krievu sarkanarmieši toreiz par "latviešiem" dēvēja visus nekrievu boļševikus.[30] Zināms, ka laikā, kad Ipatjeva namā ieslodzījumā tika turēti Romanovi, tā apsardzē atradušies arī ungāru un vācu tautības karagūstekņi. M.Gorkija Urālu Valsts universitātes vēstures profesors Ivans Plotņikovs veicis detalizētu pētījumu par personām, kas bija tieši iesaistītas šaušanā. Izpētot aculiecinieku vēlākos gados sniegtās liecības, noskaidrots, ka šaušanā piedalījušies Jakovs Jurovskis — Ipatjeva nama komendants, G. P. Nikuļins, Mihails Medvedevs (Kudrins), Pjotrs Jermakovs, Stepans Vaganovs, Aleksejs Kabanovs, Pavels Medvedevs, Viktors Netrebins, iespējams, Jānis Celms un ļoti maza iespēja, ka kāds nezināms students no netālā kalnrūpniecības institūta, kura zināšanas visticamāk izmantoja dažas stundas pēc nošaušanas, dārgakmeņu atpazīšanai. Pēc Plotņikova pētījuma, divi vai trīs no latviešu apsargiem atteikušies piedalīties šaušanā.[31] Latviešu karavīri, visticamāk ir dienējuši nama apsardzē, jau minētā Celma vadībā.

Pastāv vēl viens iespējamo šāvēju saraksts,[32] ko sastādījis Toboļskas boļševiks Jānis Svikke (Radionovs), kurš pārveda no Toboļskas uz Jekaterinburgu atlikušos cara bērnus. Sarakstā norādītie gandrīz visi ir latvieši un viņi patiešām 1918. gadā ir dienējuši kopā ar Svikki, bet šaušanā visticamāk nav piedalījušies, izņemot Celmu. Svikke sarakstu sastādījis, jau esot pensijas vecumā un to viņa personīgajos dokumentos atradusi žurnāliste S. Iļjičova.[33]

1956. gadā vācu masu medijos parādījās bijušā austriešu karagūstekņa liecības un dokumenti, kas apgalvoja, ka šaušanā piedalījušies 7 ungāru karagūstekņi, viņu vidū kāds Imre Nadja. Šīs liecības vēlāk tika atzītas par safabricētām.[34][35][36]

Slepkavības izmeklēšanas

labot šo sadaļu

1918. gada 25. jūlijā, astoņas dienas pēc nošaušanas, Jekaterinburgu ieņēma Baltā armija, kas uzsāka pazudušās cara ģimenes meklēšanu. [37]

30. jūlijā cara ģimenes bojāejas apstākļu izmeklēšanu uzticēja Jekaterinburgas apgabala tiesas svarīgo lietu izmeklētājam Aleksejam Najotkinam,[38] no 12. augusta Jekaterinburgas apgabala tiesas loceklim Ivanam Sergejevam. No 1919. gada 6. februāra izmeklēšanu pārņēma Omskas apgabala tiesas īpaši svarīgu lietu izmeklētājs Nikolajs Sokolovs(1882—1924). Pateicoties viņa pedantiskajam darbam, pirmo reizi kļuva zināmas cara ģimenes nošaušanas un apglabāšanas detaļas. Sokolovs turpināja darbu pie izmeklēšanas arī emigrācijā līdz savai pāragrajai nāvei. Pēc izmeklēšanas materiāliem viņš Parīzē izdeva grāmatu "Cara ģimenes nogalināšana" franču valodā, pēc Sokolova nāves 1925. gadā grāmata tika izdota arī krievu valodā.

1979. gadā krievu pētnieku grupa (Aleksandrs Avdoņins un Gelijs Rjabovs), izmantojot informāciju no grāmatām, arhīvu materiāliem, atmiņām un vecām kartēm, uz vecā Koptjakovskas ceļa atrada kapa vietu, kuru viņi attiecināja uz iespējamo cara ģimenes apglabāšanas vietu. Atrastās mirstīgās atliekas, viņi atkārtoti apraka.[38]

1991. gadā A. Avdoņiņs iesniedza ziņojumu Sverdlovskas apgabala prokuratūrai, ka viņam ir zināma cara ģimenes mirstīgo atlieku atrašanās vieta. Norādītajā vietā tika veikti izrakumu un atrastas deviņu cilvēku mirstīgās atliekas.

1993. gada 19. augustā, saistībā ar atklāto kapa vietu, Krievijas federācijas ģenerālprokurors ierosināja krimināllietu № 18/123666-93, kuras ietvaros tika izmeklēti cara ģimenes bojāejas apstākļi. Izmeklēšanu veica Krievijas Federācijas ģenerālprokuratūras prokurors- kriminālists V.Solovjovs, izmekllēšana turpinājās līdz 1998. gadam.[39] Atrastās mirstīgās atliekas tika identificētas kā piederīgas Nikolajam II, Aleksandrai Fjodorovnai, viņu meitām Olgai, Tatjanai un Anastasijai, kā arī viņu pavadoņiem, kas tika nošauti 1918. gada 17. jūlijā. Alekseja un Marijas Romanovu mirstīgās atliekas netika atrastas.

2007. gada jūnijā tika pieņemts lēmums atjaunot meklēšanu pie vecā Koptjakovskas ceļa, lai atrastu iespējamo otro cara ģimenes locekļu apglabāšanas vietu. Jūlijā, netālu no pirmās kapa vietas, tika atrasti divu cilvēku mirstīgo atlieku fragmenti. Atradumi tika nodoti tiesu medicīnas ekspertīzei.

2007. gada 21. augustā Krievijas Ģenerālprokuratūra atjaunoja krimināllietas № 18/123666-93 izmeklēšanu.[40]

2008. gadā ASV ekspertu veiktā ģenētiskā atlieku analīze apstiprināja, ka 2007. gadā pie Jekaterinburgas atrasto mirstīgo atlieku fragmenti pieder Nikolaja II bērniem.[41][42] 2008. gada jūlijā informāciju, ka atrastās mirstīgās atliekas pieder Nikolaja II bērniem Marijai un Aleksejam oficiāli apstiprināja Krievijas prokuratūras izmeklēšanas komisija.[43]

2011. gada oktobrī Solovjovs nodeva Romanovu ģimenes pārtsāvjiem lēmumu par izmeklēšanas lietas pārtraukšanu. Oficiālajā slēdzienā tika norādīts, ka izmeklēšanas rīcībā nav dokumentālu pierādījumu, ka cara ģimenes nogalināšanā būtu vainojami Vladimirs Ļeņins vai kāds cits no boļševiku augstākās vadības.

2015. gada septembrī Krievijas izmeklēšanas komisija atjaunoja izmeklēšanu, lai vēlreiz pārbaudītu Marijas un Alekseja mirstīgo atlieku fragmentus. Šim mērķim tika ekshumētas Nikolaja II un Marijas Fjodorovnas mirstīgās atliekas Petro-Pavlovskas katedrālē. Šī izmeklēšana saistīta ar vēlmi ceremoniāli apglabāt pēdējos divus cara ģimenes bērnus jau minētajā katedrālē, pirms tam vēl reizi pārliecinoties par to ģenētisko piederību.[44]

2015. gada oktobrī tika paziņots, ka izmeklēšana nav beigusies un Marijas un Alekseja mirstīgās atliekas ir nodotas Krievijas Pareizticīgajai baznīcai glabāšanai kādā no tās baznīcām.[45]

 
Baznīca uz Asinīm Jekaterinburgā, uzcelta Ipatjeva nama vietā

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Helen Rappaport. The Last Days of the Romanovs: Tragedy at Ekaterinburg. St. Martin's Griffin,2010. ISBN 978-0312603472*Robert K. Massie. The Romanovs: The Final Chapter. Random House, 2012. 3–24. lpp.
  • Shay McNeal. The Secret Plot to Save the Tsar: New Truths Behind the Romanov Mystery.HarperCollins, 2003. ISBN 0-06-051755-7, ISBN 978-0-06-051755-7
  • Radzinsky, Edvard. The last Tsar: the life and death of Nicholas II (Random House, 2011)
  • Slater, Wendy. The many deaths of tsar Nicholas II: relics, remains and the Romanovs(Routledge,2007)
  • Tames, R (1972) Last of the Tsars, Pan Books, ISBN 0330029029
  • Candace Fleming "The Family Romanov, Murder, Rebellion & the fall of Imperial Russia"

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Massie Robert K. The Romanovs: The Final Chapter. Random House, 2012. 3—24. lpp.
  2. ↑ Robert Gellately. Lenin, Stalin, and Hitler: The Age of Social Catastrophe Alfred A. Knopf, 2007 ISBN 1-4000-4005-1 p. 65.
  3. ↑ Orlando Figes. A People's Tragedy: The Russian Revolution 1891–1924. Penguin Books, 1997. 638. lpp. ISBN 0-19-822862-7.
  4. ↑ The Daily Telegraph. «No proof Lenin ordered last Tsar's murder», 2011. gada 17. janvāris.
  5. ↑ «Расследование убийства Николая II и его семьи, продолжавшееся 18 лет, объявлено завершенным» (krievu). НТВ-новости. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-02-11. Skatīts: 2012-12-29.
  6. ↑ «"Уголовное дело цесаревича Алексея". На вопросы обозревателя "Известий" Татьяны Батенёвой ответил следователь по особо важным делам Следственного комитета Российской Федерации Владимир Соловьёв». 2011. gada 17. janvāris.
  7. ↑ Интервью следователя Соловьёв, Владимир Николаевич (следователь)- В. Н. Соловьёва и Аннинский, Лев Александрович - Л. А. Аннинского. «Arhivēta kopija» Расстрельный дом (krievu), 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 1. maijā. Skatīts: 2015. gada 21. janvārī.
  8. ↑ Tames, p. 56
  9. ↑ Tames, p. 62
  10. ↑ Romanov Collection, General Collection, Beinecke Rare Book and Manuscript Library, Jēlas Universitāte ASV.
  11. ↑ Fotogrāgija iegūta caur Bain News Service, glabājas ASV Kongresa bibliotēkā (George Grantham Bain Collection).
  12. ↑ Bullock, David (2012) The Czech Legion 1914—20, Osprey Publishing ISBN 1780964587
  13. ↑ Helen Rappaport, p. 125
  14. ↑ Helen Rappaport, p. 120
  15. ↑ Massie. The Romanovs: The Final Chapter, 2012. 3–24. lpp.
  16. ↑ Massie. The Romanovs: The Final Chapter, 2012. 4. lpp.
  17. ↑ William Clarke. The Lost Fortune of the Tsars. St. Martin's Press, 2003. 66. lpp.
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 100 великих казней, M., Вече, 1999, p. 439 ISBN 5-7838-0424-X
  19. ↑ Соловьев В. Н. Сравнительный анализ документов следствия 1918 — 1924 гг. с данными советских источников и материалами следствия 1991 — 1997 гг.. Проверено 22 мая 2013. Архивировано из первоисточника 24 мая 2013
  20. ↑ King G. and Wilson P., The Fate of the Romonovs, p. 303
  21. ↑ Massie, p. 6
  22. ↑ Radzinsky (1992), pp. 380—393
  23. ↑ Соловьёв В. Н. «Сравнительный анализ документов следствия 1918 — 1924 гг. с данными советских источников. С. 2». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-27.
  24. ↑ Лыкова, Людмила Анатольевна. «Как это было? Убийство царской семьи». Специально для сайта «Перспективы» (krievu). Сайт «Царь Михаил Романов», 07-08-2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-12-07. Skatīts: 2012-12-07.
  25. ↑ Судьба императора Николая II после отречения. Вече. 2005. 544. lpp. ISBN 5-9533-0808-6.
  26. ↑ Авдонин, Александр Николаевич. «Тайна старой Коптяковской дороги» (krievu). Источник, 1994. 60—76. lpp.
  27. ↑ King, G. (1999). The Last Empress, Replica Books, p. 358. ISBN 0735101043.
  28. ↑ Под ред. Ю. Г. Фельштинского. Предисловие А. А.Авторханова. — М.: Издательство гуманитарной литературы, 1994. — ISBN 5-87121-002-3.
  29. ↑ «Alexander Palace». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 3. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 21. novembris.
  30. ↑ Соколов Н. А. «Убийство царской семьи. Глава XV: Окружение царской семьи чекистами».
  31. ↑ Plotnikov, Ivan (2003)О команде убийц царской семьи и ее национальном составе Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Журнальный зал, No. 9
  32. ↑ Латышский Мюнхаузен и не только... Шестёрки — исполнители казни семьи Николая II... Виктор Корн, 30 марта 2013 года (Sviķa saraksts krieviski)
  33. ↑ Ludmila Pribiļska. «Расстрел царской семьи: только у двух красных латышских стрелков есть алиби». Mixnews (krievu), 2021-02-23. Skatīts: 2021-02-23.
  34. ↑ Плотников И. «О команде убийц царской семьи и её национальном составе». Урал, 2003. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 26. septembrī. Skatīts: 2016. gada 10. aprīlī.
  35. ↑ Козлов В. П. «Глава 9. Миф против мифа, или «Свидетельства очевидца» об убийстве царской семьи».
  36. ↑ «Обманутая, но торжествующая Клио. Подлоги письменных источников по российской истории в XX веке». «Российская политическая энциклопедия» (РОССПЭН). 2001. 224. lpp. ISBN 5-8243-0108-5.
  37. ↑ Лыкова Л. А. «Предисловие // Н. А. Соколов. Предварительное следствие 1919—1922 гг.: [Сб. материалов] / Сост. Л. А. Лыкова. — М.: Студия ТРИТЭ; Рос. Архив, 1998. — С. 5—8. — (Российский Архив; [Т.] VIII)». Skatīts: 2013-04-27.
  38. ↑ 38,0 38,1 Соловьёв В. Н. «Сравнительный анализ документов следствия 1918 — 1924 гг. с данными советских источников». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-09-03.
  39. ↑ Сигал Л. «Реабилитация или реванш?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-09-04. Skatīts: 2013-07-20.
  40. ↑ «Новое исследование фактов гибели императорской семьи Романовых». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-27. Skatīts: 2013-05-27.
  41. ↑ «Останки детей Николая II признаны подлинными». 2008-04-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-28. Skatīts: 2013-05-28.
  42. ↑ Office of the Armed Forces Medical Examiner. Armed Forces DNA Identification Laboratory. AFDIL Case No. 2008C-0372. (Final Report). DNA Identification of Romanov children's remains Arhivēts 2011. gada 12. decembrī, Wayback Machine vietnē.. (Отчёт об исследовании ДНК)
  43. ↑ «Святые на 100%». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-27. Skatīts: 2013-05-27.
  44. ↑ СКР возобновил расследование гибели семьи Романовых — Интерфакс
  45. ↑ Останки цесаревича Алексея передадут на хранение в РПЦ — Интерфакс
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Romanovu_ģimenes_nogalināšana&oldid=4129735"