Rīgas guberņa
Rīgas guberņa (vācu: Rigaer Gouvernement, krievu: Рижская губерния) bija autonoma[1] administratīva vienība Krievijas Impērijas (sākotnēji Krievijas caristes) sastāvā (1713/21—1783), kurā ietilpa iekarotā Zviedru Livonija (mūsdienu Latvijas Vidzeme un Igaunijas dienvidu daļa). Civilās pārvaldes augstākā vara piederēja Rīgas gubernatoram.
|
Vēsture
labot šo sadaļu1710. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks iekaroja Rīgu un vēl pirms kara beigām ar cara Pētera I pavēli 28.07.1713. tika izveidota Rīgas guberņa. Sākotnēji Pēteris I bija iecerējis jaunās guberņas teritorijā ietilpināt visu Daugavas-Dņepras ūdensceļu līdz Smoļenskai, tādēļ pēc 1719. gada 29. maija reformas tā sastāvēja no divām daļām — Rīgas provinces un Smoļenskas provinces. Pēc Lielā Ziemeļu kara beigām 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi.
Pēc Pētera I nāves Smoļenskas provinces daļā ķeizariene Katrīna I 1726. gadā lika izveidot patstāvīgu Smoļenskas guberņu un Rīgas guberņas sastāvā izveidot piecas provinces: Rīgas, Cēsu, Tērbatas, Pērnavas un Sāmsalas.
1783. gada 10. maijā guberņai pievienoja Slokas novadu.
1783. gada 3. jūlijā Krievijas ķeizariene Katrīna II izdeva rīkojumu, ar kuru Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība.
Apriņķi
labot šo sadaļuRīgas guberņā bija piecas provinces jeb apriņķi:
Rīgas gubernatori
labot šo sadaļu- 1712 Aleksandrs Menšikovs (Александр Данилович Меншиков) — pildīja šo amatu kā Pēterburgas ģenerālgubernators
- 1713—1719 Pēteris Goļicins (Пётр Алексеевич Голицын)
- 1719—1726 Aņikita Repņins (Аникита Иванович Репнин)
- 1727—1751 Pēteris Lasī (Пётр Петрович Ласси)
- 1751—1753 Vladimirs Dolgorukovs (Владимир Петрович Долгоруков)
- 1753—1758 Fjodors Vojeikovs (Фёдор Матвеевич Воейков) kā vicegubernators
- 1758—1761 Vladimirs Dolgorukovs (Владимир Петрович Долгоруков)
- 1762—1792 Džordžs Brauns (Юрий Юрьевич Броуне)
Sudraba livonēzi
labot šo sadaļu1756. gadā Krievijas Impērijas Senāts atļāva kalt pēc dāldera sistēmas piecu nominālu monētas lietošanai Rīgas un Igaunijas guberņās — 96, 48, 24 un 4 kapeiku livonēzus no 72 raudzes sudraba un 2 kapeiku livonēzu un 36 raudzes sudraba. Pēc Septiņgadu kara beigām 1764. gada livonēzus izņēma no apgrozības.
-
96 kapeiku livonēzs
-
48 kapeiku livonēzs
-
24 kapeiku livonēzs
-
4 kapeiku livonēzs
-
2 kapeiku livonēzs
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā.[novecojusi saite] Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31-44.
Ārējās saites
labot šo sadaļu