Atvērt galveno izvēlni

Pjotrs (Pēteris) Goļicins (krievu: Пётр Алексе́евич Голи́цын, 1660—1722) bija Krievijas caristes sūtnis Svētās Romas impērijas ķeizara galmā Vīnē (1701—1706) Lielā Ziemeļu kara laikā. Vēlāk Arhangeļskas gubernators (1708—1711), Rīgas gubernators (1713—1718) un Kijevas gubernators (1719—1722).

DzīvesgājumsLabot

Cēlies no kņazu Goļicinu dzimtas. Dzimis 1660. gadā Toboļskas un Kijevas vaivada Alekseja Goļicina un viņa sievas Irinas Hilkovas ģimenē. No 1684. gada nepilgadīgā Krievijas cara Pētera galminieks jeb stoļniks (стольник). Gatavojoties karam ar Zviedriju, 1698. gadā cars Pēteris viņu nosūtīja uz Venēciju, bet pēc kara sākuma 1701. gadā uz Vīni, kur viņš ķeizara Leopolda I galmā nesekmīgi risināja sarunas par Krievijas atbalstīšanu pēc tās armijas sakāves Narvas kaujā, piesolot katoļu ticības atļaušanu Krievijā.

Pēc atgriešanās Krievijā cars Pēteris viņu 1708. gadā iecēla par Arhangeļskas gubernatoru, 1710. gadā par Senāta locekli, 1712. gadā par Maskavas garnizona virskomendantu (обер-комендант). 1713. gada 24. aprīlī viņš tika iecelts par krievu ieņemtās Rīgas gubernatoru. 1718. gadā viņš lika uz robežas apcietināt valsts nodevībā apvainoto cara Pētera dēlu Alekseju, kas atgriezās no trimdas Neapolē. 1719. gadā Goļicins tika iecelts par Kijevas gubernatoru, miris 1722. gadā Kijevā.