Rīgas Doms

Rīgas Doms; Svētās Marijas katedrāle
	Rīgas Doms
Koordinātas: 56°56′56″N 24°06′15″E / 56.94889°N 24.10417°EKoordinātas: 56°56′56″N 24°06′15″E / 56.94889°N 24.10417°E
Pamatinformācija
Valsts	Latvija, Rīga
Apkaime	Vecrīga
Statuss	Pabeigts
Celtniecība	no 1211
Pielietojums	Baznīca
Tehniskais raksturojums
Antena, smaile	90 m
Emporis Nr.	110995
Ārējā saite	doms.lv

Rīgas Doms (tiek dēvēts arī par Doma baznīcu un Svētās Marijas katedrāli) ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galvenais dievnams,^[1] arhibīskapa katedrāle Rīgā, Herdera laukumā 6, kurā pastāvīgi darbojas Rīgas Doma evaņģēliski luteriskā draudze. Lielākā viduslaiku baznīca Baltijā, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Doma baznīcas un klostera ansambli veido Latvijas valstij un Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piederoši nekustamie īpašumi.

Vēsture

Katedrāles būve

Svētās Marijas katedrāles jeb Rīgas Doma kā Livonijas bīskapijas bīskapa rezidences pamatakmens ticis ielikts 1211. gada 25. jūnijā,^[2] aiz bīskapa pils pagalma bijušā līvu zvejniekciema vietā.^[1] Svinīgo ceremoniju vadīja bīskaps Alberts. Ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu līdz mūsdienām nav saglabājušās. Tiek uzskatīts, ka pašreizējā Doma celtniecībā straujš attīstības posms uzsākās 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Līdzās katedrālei klasiskajā romānikas katedrāļu stilā uzcelts arī Rīgas bīskapijas domkapitula klosteris un Rīgas Doma skola.

Celtnes pamatus būvēja uz koka pāļiem, kuri mūsdienās redzami atsegumā ēkas saimniecības telpās.^[1] Sākotnēji būvēts taisnstūra koris ar trīs pusaploces apsīdām, kam pakāpeniski pievienotas draudzes telpas — trīs jomi pēc bazilikas uzbūves principa. Būvniecības gaitā, 1220. gados romānikas konstruktīvā sistēma aizstāta ar gotisko kaļķakmens bluķi ar ķieģeļiem. Rezultātā mainījās baznīcas proporcijas un kompozīcija. Iekštelpu bija paredzēts dalīt ar 8 krustveida balstiem un jomu velves bija domāts pacelt vienā augstumā. Šīs izmaiņas redzamas ēkas ziemeļu portālā, divjomu kapitula sanāksmju zālē un gandrīz kvadrātiskajā klostera pagalmā (kluatrā). Arkotā galerija (velvēm segtā 118 m garā krusteja) ir viens no ievērojamākajiem agrīnās gotikas paraugiem Baltijā. Krustejas 26 traveju augstums un platums ir divarpus reizes mazāks nekā katedrāles dienvidu sānu jomam. To krusta velves balstās uz konsolēm, kas izceļas ar plastisko motīvu bagātību un daudzveidību. Griestus balstīja piloni un ap divus metrus biezas sienas.^[1] Katedrāles celtniecība pabeigta 13. gadsimta otrajā pusē.^[3] Ap 1300. gadu tika paaugstināts tornis līdz 140 m augstumam.^[4]

15. gadsimta pirmajā pusē katedrāle pārbūvēta: centrālais joms paaugstināts, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, līdz ar to Sv. Marijas katedrāle tika pārvērsta par baziliku. Tajā pat laikā tika paaugstināts baznīcas tornis, kuram bija astoņstūru piramidāla smaile, kas tajā laikā droši vien to darīja par augstāko torni Rīgas pilsētā.^[2]

Reformācija

1524. gadā baznīca smagi cieta t.s. svētbilžu grautiņos — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. Nemierus uzsāka Rīgas melngalvji, kas svētā Pētera baznīcā sadauzīja savu altāri. Nākamajās dienās altāru un svētbilžu dauzīšana svētā Pētera un svētā Jēkaba baznīcās kļuva masveidīga, bet vēlāk tā pārsviedās uz Domu, kur bija divdesmit altāri. Rīgas rāte, izmantojot situāciju, novembrī aizliedza Domā rīkot dievkalpojumus, konfiscēja Baznīcas īpašumus, kā arī slēdza katedrāli un klosterus (no izpostīšanas paglābās tikai cisterciešu un franciskāņu sieviešu klosteri). Tad luterāņi vēlreiz izpostīja Domu, iepriekšējā arhibīskapa Jaspera Lindes bronzas kapa pieminekli pārlēja lielgabalos, bet Dievmātes Marijas altāra gleznas nolēma t. s. raganu pārbaudei: peldināja Daugavā un pēc tam sadedzināja. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiscēšana, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana, bibliotēkas daļēja izpostīšana, milzuma mākslas darbu iznīcināšana un garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pēc katoļticīgo iedzīvotāju padzīšanas no pilsētas ēka netika izmantota.

1547. gada 21. maijā, svētdienā pirms Vasarsvētkiem, Rīgas iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks, kā rezultātā nodega Doma torņa smaile.^[2] 1561. gadā pēdējais Rīgas arhibīskaps markgrāfs Brandenburgas Vilhelms pārdeva izpostīto Doma baznīcu ar palīgēkām Rīgas pilsētai par 18 000 markām (3,6 tonnām sudraba)^[5] — kopš tā laika baznīcas ēka bija Rīgas pilsētas īpašumā, kura tur ielaida konkrētu evaņģēlisko luterāņu draudzi kulta īstenošanai. 1595. gadā ēku izremontēja, pārbūvēja, uzcēla jaunu torni ugunsgrēkā bojā gājušā vietā. Klostera ēkas sāka izmantot saimnieciskām vajadzībām, krustejā un iekšpagalmā atvēra tirgu, apakšstāvā iekārtoja pilsētas bibliotēku.^[4]

Pārbūves 18.-19. gadsimtā

Rīgas Doma baznīca un Herdera laukums (19. gadsimta gravīra).

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas ēkas jumts. Atjaunojot nopostīto, tika pārbūvēti baznīcas sānjomu jumti, mainot jumtu slīpumus. 1772. gadā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II aizliedza apbedīšanu baznīcās, no Doma tika pārvesti apbedījumi, tā rezultātā paaugstinot baznīcas grīdas līmeni.^[2] 1775. gadā Rīgas rāte lika nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu — pašreiz redzamo — barokālo torņa virsotni.

1812. gada kara laikā baznīcu izmantoja pārtikas krājumu, tai skaitā sālītas gaļas, uzglabāšanai, un mūsdienu restauratori turpina censties likvidēt uz dažām sienām redzamos izsāļojumus.^[1]

1856. gadā tika pārbūvēta vecā galvenā portāla priekštelpa, ap ēku tika nojauktas daudzas piebūves, izveidojot sākotnējo Doma laukumu (20. gadsimtā tas tika paplašināts līdz mūsdienu izmēriem). 1884. gadā vācu ērģeļbūves firma "Walcker Orgelbau" baznīcā iebūvēja slavenās Doma ērģeles, kas tolaik bija lielākās pasaulē — 6768 koka un metāla stabules. No 1881. gada līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurēšanas darbi baznīcā un krustejā. 1888.—1891. gados virs krustejām izbūvēja telpas Rīgas muzejam un arhīvam (tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). No 1888. gada Rīgas Doms bija Vācu evaņģēliski luterisko draudžu savienības īpašums, ierakstīts zemesgrāmatā uz Doma baznīcas vārda.

1931. gada referendums

Pēc tam, kad Progresīvās apvienības pārstāvis Marģers Skujenieks un Demokrātiskā centra līderis Jānis Breikšs ierosināja tautas nobalsošanu par Latvijas lielākās baznīcas atņemšanu vācu draudzei, 1931. gadā notika referendums par "Likumu par Māras baznīcu". Referendumam pretojās Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvalde, uzskatot to par iejaukšanos baznīcas autonomijas lietās. Kaut arī referendumā piedalījās nepietiekams skaits balsotāju, Saeima nobalsoja par baznīcas atņemšanu vācu draudzei.

Doma koncertzāle

Laikā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tika pielāgots koncertzāles vajadzībām: veikts ērģeļu kapitālais remonts, tika demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm.^[2] Dienvidu spārnā izvietoja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, visu ēku nododot muzeja pārziņā. 1981.—1984. gados pēc LPSR valdības pasūtījuma Nīderlandes ērģeļbūves firma "Flentrop Orgelbouw Zaandam" veica ērģeļu rekonstrukciju. Paralēli tika veikti interjera restaurēšanas darbi un rekonstruētas inženierkomunikācijas, nomainīts torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai. 1989.—1990. gados pie baznīcas sienas izveidoja plašu padziļinājumu, norokot ap 3 m biezo gadsimtos uzkrāto kultūrslāni, kas ļauj uztvert Doma baznīcas sākotnējos apjomus un redzēt 13. gadsimtā būvētos pamatus.

Mūsdienās

1991. gadā, atjaunojoties Latvijas Republikai, ēka nonāca Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rīcībā. 1992. gadā Latvijas Republikas Augstākā padome noteica, ka likums "Par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām" neattiecas uz valstij īpaši nozīmīgo kultūras pieminekli, Rīgas Domu, kura statuss jānosaka ar īpašu likumu, kuru pieņēma vēlāk,^[6] atzīstot "Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz tās vēsturisko īpašumu — Rīgas Domu un tam piesaistīto zemesgabalu, izņemot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku un tai piesaistīto zemesgabalu". Nepietiekami kvalitatīvas ēkas uzturēšanas dēļ ēkas tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās. 2004. gada 7. jūnijā Latvijas Republikas kultūras ministre Helēna Demakova uzdeva uz pārbaudes laiku slēgt Rīgas Domu, jo ēkas izpētē tika konstatēts, ka jebkurā brīdī var krist Doma vidējā kolonna.^[7] 2005. gadā Rīgas Domu iekļāva "Pasaules pieminekļu fonda" 2006. gada 100 apdraudētāko objektu sarakstā. Kopš 2011. gada notiek baznīcas restaurēšanas darbi.^[8] Mūsdienās baznīcas garums ir 87,1 m, platums 43,5 m, augstums ap 90 m.^[4]

Rīgas Domā aktīvi darbojas Doma draudze. Svētdienās un darbadienu rītos notiek regulāri dievkalpojumi. Valsts svētkos un dažādos valsts mēroga pasākumos Rīgas Domā notiek īpaši dievkalpojumi. Rīgas Doms turpina darboties arī kā koncertzāle. Muzejā, tai skaitā iekšējo pagalmu aptverošajā krustejā, apskatei izstādīti dažādi vēsturiski eksponāti.^[1]

Attēlu galerija

Rīgas Doma galvenā ieeja.
Ēkas sānskats no Doma laukuma.
Ēkas sānskats no Doma laukuma.
Ēkas galvenās daļas sānskats no Doma laukuma.
Tornis, raugoties no Bīskapa gātes.
Doma baznīcas Tornis no Krāmu ielas
Skats no Doma laukuma.
Mācītājs Rīgas Doma baznīcas kancelē.
Ekumēniskais dievkalpojums Rīgas Doma baznīcā.
Jānis Vanags (arhibīskaps).

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 27–33. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Rīgas Doms / Doma vēsture, doms.lv
↑ Zilgalvis J., Tapiņa I., Šnē A. 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā. — VKPAI: Rīga, 2004.
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 308–309. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
↑ Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., — 34. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
↑ Doma baznīcas un klostera ansambļa likums
↑ Rīgas Doma draudze nevēlas pamest savu baznīcu^{[novecojusi saite]}
↑ Kā notiek Rīgas Doma baznīcas restaurācija Diena.lv

Literatūra

Rīgas Doma vitrāžas. / sast. Maija Stefane; teksta aut. Ojārs Spārītis — Rīga, 1997. — 102 lpp.

Ārējās saites

[:0-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 ^1,4 ^1,5 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 27–33. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.

[:1-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Rīgas Doms / Doma vēsture, doms.lv

[3] Zilgalvis J., Tapiņa I., Šnē A. 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā. — VKPAI: Rīga, 2004.

[Рига-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 308–309. lpp. ISBN 5-89960-002-0.

[5] Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., — 34. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN

[6] Doma baznīcas un klostera ansambļa likums

[7] Rīgas Doma draudze nevēlas pamest savu baznīcu^{[novecojusi saite]}

[8] Kā notiek Rīgas Doma baznīcas restaurācija Diena.lv

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]