Purva pūce
Purva pūce (Asio flammeus) ir pūču dzimtas (Strigidae) suga, kas pieder pie ausaino pūču ģints (Asio). Purva pūcei ir plašs izplatības areāls, tā ir sastopama Eirāzijas ziemeļu un centrālajā daļā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā līdz Argentīnas dienvidiem.[1]
| Purva pūce Asio flammeus (Pontoppidan, 1763) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pūčveidīgie (Strigiformes) |
| Dzimta | Pūču dzimta (Strigidae) |
| Ģints | Ausainās pūces (Asio) |
| Suga | Purva pūce (Asio flammeus) |
 Purva pūce Vikikrātuvē | |
Eirāzijas areāla lielākā daļa populācijas veic tālas sezonālas migrācijas uz ziemošanas vietām Tuvajos Austrumos, Vidusjūras reģionā, Āfrikā aiz Sahāras tuksneša un Āzijas dienvidos. Daļa putnu ir daļēji nometnieki, kas ziemas periodā klejo, meklējot labākas barošanās vietas.[2] Purva pūce visu gadu sastopama Islandē, Britu salās, Pirenejos, Francijas ziemeļu daļā, Vācijā, Beniluksa valstīs, Dānijā, Zviedrijas dienvidos, Polijā un citos Eiropas centrālajos un dienvidaustrumu reģionos līdz Kaukāzam un Kaspijas jūrai.[3]
Purva pūcei ir 11 pasugas.[4] Visā Eirāzijas areālā un Ziemeļamerikā ir sastopama nominālā pasuga Asio flammeus flammeus. Pārējās pasugas mājo Dienvidamerikā un uz salām Atlantijas un Klusajā okeānā.[3] Kopējā purva pūces populācija pasaulē ir apmēram 2 000 000 putnu.[1]
Latvijā labot šo sadaļu
Latvijā tā ir reta ligzdotāja. Iespējams, ka atsevišķos gados neligzdo vispār, jo ligzdošanai mēdz būt invazīvs raksturs. Purva pūci Latvijā biežāk var novērot migrācijas laikā. Atsevišķi īpatņi reizēm pārziemo.[3]
Izskats un īpašības labot šo sadaļu
Purva pūce ir vidēji liela pūce, kuras ķermena garums ir 34—43 cm, spārnu izplētums 85—103 cm, bet svars 206—475 g.[5] Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi. Tēviņa vidējais lielums ir 37,3 cm, bet mātītes 38,2 cm.[6] Purva pūcei ir lielas, dzeltenas acis, kuras vizuāli lielākas padara melnu spalvu gredzens ap acīm.[6] Tai ir proporcionāli liela arī galva, īss kakls un plati spārni. Melnais knābis ir īss un spēcīgs, ar līku knābja galu. Apspalvojums rudi brūni raibumots uz muguras, galvas un spārniem, uz astes un spārniem apmēram vienāda platuma joslas, mijoties gaišāk brūnam ar tumši brūnu. Pavēdere, spārnu apakšas un sāni tai ir balti un uz gaišajām krūtīm izceļas tumšas, vertikālas svītras. Kājas un pirkstus sedz baltas "bikses" līdz pat tumši pelēkajiem nagiem. Dažiem īpatņiem ir arī gaišs vai balts sejas spogulis, bieži tumšāku seju - spoguli "ierāmē" balta maliņa. Purva pūcei kā visām ausainajām pūcēm ir dekoratīvie ausu pušķi, kas ir daudz mazāki kā citām ģints sugām. Ausu pušķi parasti nav redzami, bet, kad pūce ir satraukta un ieņem aizsargāšanās pozu, tā tos izslej. Ārēji abi dzimumi izskatās vienādi, neņemot vērā nelielo auguma atšķirību.[6]
Atšķirības no ausainās pūces labot šo sadaļu
Purva pūces un ausainās pūces izplatības areāli to lielākajā daļā pārklājas. Abas sugas izskatās samērā līdzīgas. To vispamanāmākā atšķirība ir ausu pušķi - purva pūcei tie ir daudz mazāki un parasti pieglausti, bet ne vienmēr ausu pušķi ir redzami arī ausainajai pūcei, kas arī var būt pieglausti. Atšķirīgas ir arī acu krāsas - purva pūcei tās ir dzeltenas, ausainajai oranžas, turklāt melno spalvu gredzens ap acīm purva pūcei ir apaļš, bet ausainajai pūcei vertikāli izstiepts. Kopumā purva pūce ir gaišāka un slaidāka nekā ausainā pūce.
Uzvedība un barība labot šo sadaļu
Purva pūce mājo dažādās atklātās ainavās, tīreļus un purvus ieskaitot. To bieži var novērot plašās pļavās bez neviena koka.[6] Purva pūce pamatā ir aktīva naktī, bet var būt aktīva arī dienā un krēslas stundās.[7] Tā kļūst aktīva gaišajā dienas laikā, kad aktīvas dienā kļūst strupastes, kas ir purva pūču iecienītākais medījums.[8] Kopumā purva pūce barojas ar samērā ierobežotu skaitu sugu. Tai ir raksturīgi, sekot līdzi iemīļotajam medījumam. Purva pūce drīzāk pametīs ilgstošu dzīves vietu nekā sāks medīt citu medījumu.[6] Tā medī dažādus mazos grauzējus un citus mazus zīdītājus, piemēram, strupastes, peles, žurkas, ondatras, vāveres, sikspārņus, ciršļus un kurmjus. Purva pūces, kas mājo ūdenstilpju tuvumā vai purvos, medī arī nelielus putnus (reizumis putnus medī arī citos biotopos dzīvojošās pūces).[7] Ūdenstilpju tuvumā parasti tie ir bridējputni, zīriņi un mazāka auguma kaijas, iekšzemē cīruļi, strazdi un čipstes. Nelielā daudzumā tā medī arī kukaiņus, piemēram, sienāžus, vaboles un tauriņus.[7]
Medījot tā lido gar pašu zemi, cik vien zemu iespējams, tas var būt pat tikai 30 cm augstumā.[9] Ja medījuma ir daudz, vienā vietā var medīt vairākas purva pūces.[10] Purva pūces lidojums ir samērā neregulārs, to varētu salīdzināt ar sikspārņa vai naktstauriņa lidojumu.[7] Ziemas laikā tās reizēm veido palielus barus (līdz 200 putniem), kas sapulcējas bagātīgās barošanās vietās.[7] Nometnieki toties klejo savas teritorijas apkaimē.[7]
Ligzdošana labot šo sadaļu
Purva pūce dzimumbriedumu sasniedz 1 gada vecumā. Tās veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Tā kā purva pūcēm ir raksturīga klejošana, tās reti atgriežas vienā un tajā pašā ligzdošanas vietā vai vēlreiz satiek iepriekšējā gada partneri. Ziemeļu puslodē purva pūces ligzdo laikā no marta līdz jūnijam.
Riesta laikā tēviņš, lai pievērstu mātītes uzmanību, veic iespaidīgu riesta lidojumu. Virs noskatītās ligzdas vietas tas, spēcīgi sitot spārnus, paceļas gaisā, tad planē lejup un atkal ceļas augšup apmēram 200 - 400 metru augstumā. Sekundes laikā tēviņš spārnus sasit 2-6 reizes. Riesta lidojums nobeidzas ar strauju nolaišanos, turot un sitot spārnus augstu gaisā.[7] Divas purva pūces, pagriezušās viena pret otru, arī piesakot tiesības uz ligzdošanas teritoriju, šādi sit spārnus, demonstrējot balto spārnu apakšu.[7] Ligzdu būvē mātīte, kas tiek vīta uz zemes, izkasot zemē bedrīti un izklājot to ar zāli un spalvām no mātītes krūtīm. Tā parasti ir paslēpta zem garākiem zāļu ceriem vai citiem augiem.[7]
Ziemeļu reģionos gadā ir tikai viens dējums (izņemot, ja dējums aiziet bojā), bet dienvidos var būt arī 2 dējumi.[7] Dējumā ir 4—14 baltas olas (visbiežāk 5—7). Lielie dējumi ir tikai tajos gados, kad savairojušās strupastes. Turklāt salīdzinoši dienvidreģionos dējumi ir mazāki kā virzienā uz ziemeļiem.[7] Olas tiek izdētas katru vai katru otro dienu, bet perēšana uzsākas uzreiz ar pirmo olu. Perē galvenokārt mātīte, bet tēviņš tikmēr medī par abiem, retu reizi nomainot mātīti uz olām. Inkubācijas periods ilgst 21—37 dienas. Pēc izšķilšanās mazuli aug ātri. Jau 12 dienu veci tie pamet ligzdu un sāk staigāt tās apkārtnē. Sasniedzot 4 nedēļu vecumu, tie sāk lidot.[7] Vecāki mazuļu audzināšanas laikā ir agresīvi un ienaidniekus cenšas padzīt. Kopumā izdzīvojušo mazuļu skaits ir neliels, tie bieži kļūst par sauszemes plēsēju upuriem.
Purva pūcei ir salīdzinoši neliela ligzdošanas teritorija, apmēram 15—200 hektāri. Medīuma pārbagātības gados tās reizēm veido izkliedētas kolonijas. Ligzdojošie putni ligzdošanas vietu piemeklē ļoti rūpīgi, izvēloties vietas ar bagātīga medījuma iespējām.[7]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 «IUCN:Asio flammeus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 14. novembrī. Skatīts: 2013. gada 24. septembrī.
- ↑ Uldis Ļoļāns, "Pūču noteikšana", Putni dabā 2011/1.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Purva pūce Asio flammeus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 24. septembrī.
- ↑ World Bird List: Owls
- ↑ «All About Birds: Short-eared Owl». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. novembrī. Skatīts: 2013. gada 24. septembrī.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ADW: Asio flammeus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 2. februārī. Skatīts: 2013. gada 24. septembrī.
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 The Owl Pages: Short-eared Owl - Asio flammeus
- ↑ Reynolds, Peter; Gorman, Martyn L. (28 February 2006). "The timing of hunting in short-eared owls (Asio flammeus) in relation to the activity patterns of Orkney voles (Microtus arvalis orcadensis)". Journal of Zoology (London: Blackwell Publishing) 247 (3): 371–79. doi:10.1111/j.1469-7998.1999.tb01000.x. ISSN 1469-7998.
- ↑ Alsop, Fred J. Birds of North America: Eastern Region. DK Publishing, Inc. NY:NY. 2001.
- ↑ Kaufman, Kenn. Kaufman Field Guide to Birds of North America. Houghton Mifflin Co. NY:NY. 2000.