Plastmasas
Plastmasas (sengrieķu: πλαστικός, plastikós — ‘veidojams; latīņu: massa — ‘mīkla, masa’) ir materiāli no lielmolekulāriem, parasti sintētiski iegūtiem polimēriem, retāk ķīmiski apstrādātiem dabiskiem polimēriem. Plastmasu sastāvā ietilpst arī plastifikatori, pildvielas, krāsvielas, stabilizējošas vielas. Plastmasas ir cieti, amorfi materiāli, kas izstrādājuma veidošanas laikā ir ļoti elastīgi vai šķidri un viskozi tekoši, bet pēc tam sacietē un saglabā piešķirto formu. Plastmasas izmanto dažādu saimniecības priekšmetu, iesaiņošanas materiālu un tehnisku izstrādājumu izgatavošanai. Galvenās plastmasu ražošanā izmantotās izejvielas ir nafta un dabasgāze.
Lai gan plastmasas ir viegli formējamas, viegli pārstrādājamas, izturīgas un vieglas, līdz ar to plaši izmantotas, tomēr vides aktīvisti aicina pievērst uzmanību vides piesārņojumam, ko rada plastmasas atkritumi, atstājot ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz ekosistēmām un dabas resursiem, plastmasas vietā aicina meklēt citus risinājumus, citus materiālus.
Plastmasu sastāvs
labot šo sadaļuSvarīgākā plastmasu sastāvdaļa vienmēr ir polimēri — lielmolekulāri ķīmiski savienojumi, kuru molekulas sastāv no daudzām vienādām vienībām.
Lai uzlabotu plastmasu mehāniskās, termiskās vai izolējošās īpašības, tām pievieno dažādas pildvielas (pat līdz 70% no kopējā daudzuma) — stikla šķiedru, audumu, smiltis, vizlu, papīru, koka miltus.
Lai plastmasas kļūtu elastīgākas un vieglāk pārstrādājamas, tām pievieno dažādas mazmolekulāras vielas — plastifikatorus.
Vēlamās krāsas iegūšanai plastmasām pievieno krāsvielas — dažādus organiskus vai neorganiskus pigmentus, kas nesadalās plastmasas izgatavošanas temperatūrā.
Stabilizatoru pievienošana plastmasas padara noturīgākas pret mitruma un gaismas iedarbību. Lēts un efektīvs stabilizators ir kvēpi.
Plastmasu veidi
labot šo sadaļuAtkarībā no polimēra rakstura tas no viskoza stāvokļa stiklveidīgā var pāriet atgriezeniski vai neatgriezeniski. Tādēļ plastmasas iedala:
- termoplastiskajās plastmasās (termoplastos), kuras sildot kļūst mīkstas un izkūst, bet atdzesējot no jauna sacietē (polietilēns, polipropilēns, polistirols);
- termoreaktīvajās plastmasās (reaktoplastos), kas pēc izgatavošanas nav no jauna izkausējamas, bet augstās temperatūrās neatgriezeniski sadalās (teflons).
Videi draudzīgākas plastmasas ir šādas:
- bioplastmasa — bioloģiski noārdāma plastmasa (biopolimērs), kuras sastāvdaļas pilnībā vai gandrīz pilnībā iegūtas no atjaunojamām izejvielām;
- oksisadalāmā plastmasa — plastmasa (polimērs), kura iegūta no neatjaunojamām izejvielām un skābekļa un gaismas ietekmē sadalās sīkās sastāvdaļās, bet nav bioloģiski sadalāma (kompostējama).
Plastmasu ķīmiskie veidi
labot šo sadaļuPlastmasas izgatavo no dažādiem polimēriem. Atkarībā no polimēra, mainās plastmasas fizikālās un ķīmiskās īpašības. Izplatītākās plastmasas tiek gatavotas no polietilēna (PE), polipropilēna (PP), polivinilhlorīda (PVC), polistirola (PS), polietilēntereftalāta (PET) un polimetilmetakrilāta (PMMA).
-
Polietilēna maisiņš
-
Polipropilēna maisi
-
Polivinilhlorīda krāns
-
Polistirola trauciņš
-
Polietilēntereftalāta pudele
-
Polimetilmetakrilāta stikls
Atsauces
labot šo sadaļuŠim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Plastmasas" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Literatūra
labot šo sadaļu- I. Gruziņš. Polimērie materiāli un ķīmija. Rīga : Liesma, 1979.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Plastmasas.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)