Pēteris Bestuževs

Pēteris Bestuževs, kopš 1701. gada Pēteris Bestuževs-Rjumins (krievu: Пётр Миха́йлович Бесту́жев (Бестужев-Рюмин); 1664—1743), bija Krievijas cara Pētera I galminieks, vēlāk diplomāts Lielā Ziemeļu kara laikā, grāfs (1742). Kurzemes un Zemgales hercogistes galma vadītājs hercoga atraitnes Annas Ivanovnas valdīšanas laikā (1712-1728).

Pēteris Bestuževs-Rjumins (pēc 1720).

Dzīves gājums

Dzimis 1664. gada 28. jūlijā bajāra Mihaila Bestuževa (1610—1684) ģimenē. Ticams, ka viņš piedalījās jaunā Krievijas cara Pētera "Lielajā sūtniecībā" cauri Zviedru Vidzemei un Kurzemes hercogistei uz citām Eiropas valstīm (1697-1698). 1700. gadā pieminēts kā galminieks - galda pārzinis (стольник).

Lielā Ziemeļu kara sākumā Bestuževs piedalījās kaujās kā Simbirskas vaivads (1701). 1705. gadā cars Pēteris viņu iesaistīja diplomātiskā dienestā un nosūtīja uz Vīnes un Berlīnes galmiem. Viņa dēli Mihails un Aleksejs 1708. gadā tika nosūtīti mācīties uz Kopenhāgenu un Berlīni. Pēc Rīgas ieņemšanas 1710. gadā Pēteris I, vēloties saradoties ar Eiropas valdnieku dzimtām, 31. oktobrī izprecināja Annu Prūsijas karaļa krustdēlam, Kurzemes un Zemgales hercogam Frīdriham.

Pēc hercoga nāves un viņa atraitnes ierašanās Jelgavā P. Bestuževu 1712. gadā nozīmēja par Kurzemes hofmeistaru (galma padomnieku), bet drīz vien nosūtīja diplomātiskā misijā uz Hāgu (1713-1715). Pēc atgriešanās Jelgavā Bestuževu iecēla par galma virspadomnieku, šajā amatā viņš 1717. gadā nesekmīgi veda sarunas ar Saksijas-Veisenfelsas (Sachsen-Weißenfels) hercogu, bet 1718. gadā ar Brandenburgas markgrāfu par Kurzemes hercoga atraitnes Annas izprecināšanu.

Kara beigu etapā 1720. gadā Bestuževam aizliedza iejaukties Kurzemes hercogistes iekšējās lietās un viņam par visu novēroto bija jāziņo Rīgas gubernatoram Aņikitam Repņinam. Kad par Krievijas ķeizarieni 1725. gadā kļuva Katrīna I, Bestuževam uzdeva decembrī ierasties ar Kurzemes hercogieni Pēterburgā, kur varu bija ieguvis feldmaršals Aleksandrs Meņšikovs. 1726. gadā Bestuževs atbalstīja Saksijas Morica ievēlēšanu par Kurzemes hercogu, kas nepatika A. Meņšikovam. Tāpēc Bestuževu atsauca no amata, un uz jaunā Krievijas ķeizara Pētera II kronēšanu Pēterburgā kopā ar Kurzemes hercogieni ieradās Ernests Johans Bīrons. 1728. gadā Bestuževu apcietināja un aizveda uz Pēterburgu.

Kad 1730. gada aprīlī par Krievijas ķeizarieni kronēja Kurzemes hercogieni Annu, viņa Bestuževu iecēla par Ņižņijnovgorodas gubernatoru, bet ķeizarienes favorīts Ernests Johans Bīrons panāca viņa atcelšanu no amata. Līdz 1737. gadam Bestuževs bija izsūtījumā savā lauku īpašumā, bet pēc ķeizarienes Annas nāves un reģenta Bīrona apcietināšanas ķeizariene Elizabete Bestuževam atļāva atgriezties Pēterburgā un 1742. gadā iecēla viņu grāfa kārtā.

Miris 1743. gadā. Viņa dēls Aleksejs Bestuževs-Rjumins 1744. gadā kļuva par valsts kancleru.

Ģimene

• Dēls Mihails Bestuževs (1688-1760), diplomāts, Krievijas vēstnieks Zviedrijā un citās valstīs
• Dēls Aleksejs Bestuževs (1693-1766), diplomāts, Krievijas vēstnieks Austrijā un citās valstīs