Pelēkais zaķis
Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) suga, kurai ir 15 pasugas.[1] Dabīgais izplatības areāls aptver Eiropas un Āzijas rietumu mēreno joslu: stepju, mežastepju un jauktu koku meža zonu, kas mijas ar pļavām un kultivētiem lauksaimniecības tīrumiem.[1]
| Pelēkais zaķis Lepus europaeus (Pallas, 1778) | |
|---|---|
-cropped.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Zaķveidīgie (Lagomorpha) |
| Dzimta | Zaķu dzimta (Leporidae) |
| Ģints | Zaķi (Lepus) |
| Suga | Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatības areāls
Introdukcijas izplatības areāls | |
 Pelēkais zaķis Vikikrātuvē | |
Sistemātikas diskusijas
labot šo sadaļu
DNS pētījumu rezultāti liecina, ka pelēkais zaķis ir ļoti tuvu radniecīgs Dienvidāfrikā dzīvojošam Kāpzemes zaķim (Lepus capensis) un, iespējams, abas sugas tuvākajā nākotnē tiks apvienotas un sistematizētas kā viena suga. Tomēr pirms sistemātikas izmaiņām zinātnieki turpina veikt papildu ģenētiskos pētījumus.[1]
Izplatība
labot šo sadaļuPelēkais zaķis apdzīvo lielāko daļu Eiropas, ziemeļos sasniedzot Britu salas, Skandināvijas dienvidus, sastopams arī Kaukāzā, Aizkaukāzā, Turcijā, Irānā, Tuivajos Austrumos dienvidu robežai sasniedzot Sīriju un Izraēlu.[1] Eiropas dienvidu robeža sasniedz Spānijas ziemeļus, bet virzienā uz austrumiem areāls stiepjas līdz Sibīrijai.[1] Suga ir introducēta daudzviet pasaulē: Kanādā, ASV, Argentīnā, Brazīlijā, Čīlē, Barbadosā, Folklenda Salās, Reinjonas salā, Lielbritānijā, Īrijā, Austrālijā un Jaunzēlandē.[1]
Latvijā
labot šo sadaļuPelēkais zaķis Latvijā arī ir ienācējs. Tas 17. gadsimtā palēnām ieradās no dienvidiem un mūsdienās ir sastopams visā valsts teritorijā, bet nevienmērīgi.[2][3] Tā kopējā populācija Latvijā ir 20 000 īpatņi,[2] un lielākā blīvumā sastopams valsts rietumos un dienvidaustrumos, mazāk novērojams Piejūras zemienē un ziemeļu, ziemeļaustrumu rajonos.[3] Dzīvo dažādos biotopos: galvenokārt atklātās ainavās (tīrumos, pļavās) un krūmājos, arī nelielos mežos un mežmalās. Izvairās no skujkoku mežiem un augstajiem purviem.[3] Labprāt apmetas lauksaimniecības tīrumos. Rudenī un ziemā, kamēr nav izveidojusies dziļa sniega kārta, ļoti iecienīta apmešanās vieta ir ziemāju sējumi un krūmāji to tuvumā.[2] Nereti sastopams apdzīvotās vietās — dārzos, apstādījumos, parkos. Latvijā sastopama pasuga — L. e. hybridus.[2]
Izskats
labot šo sadaļuPelēkais zaķis ir ne tikai viena no lielākajām sugām zaķu dzimtā, bet visā zaķveidīgo zīdītāju kārtā. Tam ir slaids ķermenis, garas ausis un garas kājas. Pakaļkājas gandrīz divas reizes garākas kā priekškājas, kā arī pakaļkāju pēdas ir ļoti garas, apmēram 12—17 cm. Pēdu apakšpusē elastīgi, amortizējoši matiņi. Priekškājām pieci pirksti, pakaļkājām četri.[2] Ķermeņa garums ir 48—70 cm,[1][2] smailās astes garums 8—12 cm, ausis 10—14 cm, svars atkarībā no sezonas mainīgs, apmēram 3—7 kg.[2][3][4] Mātītes nedaudz lielākas nekā tēviņi, bet citu ārēju atšķirību nav. Kāju muskulatūra piemērota ātrai un ilgstošai skriešanai atšķirībā no trušiem, kuri ātri skrien tikai īsās distancēs.[5]
Apmatojums mīksts un biezs, ar zīdainu pavilnu, kas veidota no izlocītiem matiņiem. Kažoka krāsa maskējoša, tai raksturīgs sezonāls dimorfisms. Virspusē var būt dažādas nokrāsas, bet vienmēr vairāk vai mazāk izteikti melnbrūni raibumi, kurus rada pavilnas matu gali. Siltajā sezonā ķermeņa augšpuse un priekšpuse rūsganpelēka, ar dzeltenīgu nokrāsu, ķermeņa apakšpuse balta. Ziemā apmatojums biezāks un garāks, tā krāsa virspusē un priekšpusē brūngana, sāni un pakaļkājas gaišas, vēders un vaigi balti.[2][6] Vasarā pelēkais zaķis ir ievērojami tumšāks nekā ziemā. Astes apmatojums balts, ar palielu tumšu plankumu vai joslu augšpusē. Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā - pavasarī un rudenī.[2]
Uzvedība un īpatnības
labot šo sadaļuZaķis ir savrupnieks, izņemot pārošanās sezonu, nometnieks, aktīvs visu gadu, izteikts krēslas un nakts aktivitātes ritms.[3][7] Dienas laikā tas slēpjas kādā labi apslēptā iedobē. Komunicējot viens ar otru, tie izmanto ausis. Piemēram, ja ausis tiek saslietas, zaķis ir ieinteresēts komunicēt, bet, ja ausis tiek pieglaustas, zaķis vēlas būt viens. Tas arī brīdina citus zaķus par briesmām, ātri sitot priekškājas pret zemi.[6] Pelēkais zaķis var skriet ar ātrumu 56 km/h un no plēsējiem glābjas, ātri skrienot, turklāt veikli ik pa brīdim mainot virzienu.[7][6] To medī pelēkie vilki, lūši, lapsas un lielie plēsīgie putni.[7] Pelēkajam zaķim ir laba dzirde, oža, tomēr tā labi darbojas tikai nelielā attālumā, un redze,[7] kuras īpatnība ir vājš asums un dziļums. Līdz ar to zaķis ar grūtībām saskata nekustīgus objektus, bet redzei ir ļoti plašs redzeslauks. Zaķa acu novietojums ļauj, nepagriežot galvu, skatīties gan uz priekšu, gan uz aizmuguri, gan uz sāniem, gan augšup.[2] Tas ir arī labs peldētājs.[7]
Barība
labot šo sadaļu
Pelēkais zaķis ir izteikts augēdājs ar ļoti plašu barības spektru. Galvenokārt tas barojas ar graudzālēm un pākšaugiem. Rudenī labprāt mielojas ar lakstaugu sēklām. Ja lakstaugu nepietiek vai ja tie ir nepieejami, piemēram, ziemā, kad izveidojas ļoti bieza sniega kārta vai sērsna, zaķis ir spiests pievērsties kokaugiem. Tas grauž krūmus, bebru nogāzto koku zarus un mizu, apgrauž nelielus, jaunus lapu kokus, īpaši iecienīti ir jauni augļu kociņi.[2] Turklāt pelēkajam zaķim kā visiem zaķu dzimtas dzīvniekiem barība gremošanas sistēmai iziet cauri 2 reizes. Pirmo reizi tā tiek izdalīta kā mīkstas, zaļas spiras, kuras tiek apēstas vēlreiz, un barība tikai pēc tam tiek sagremota pilnībā. Pēc otrās reizes tā izdalās kā cietas un tumšas spiras.[7]
Vairošanās
labot šo sadaļuPelēkais zaķis ir poligāms dzīvnieks. Riesta laikā zaķene sev cenšas pievērst ar paklusu purpināšanu un ar atstātām urīna smaržu zīmēm. Toties tēviņi šajā laikā savdabīgi svilpj. Ap mātīti parasti sapulcējas vairāki tēviņi, kas tai izrāda savu veiklību un spēku. Pāri izveidojas uz ļoti īsu laiku.[2] Mātīte pārojas vismaz divas reizes gadā — agri pavasarī un vasaras pirmajā pusē. Ļoti bieži pelēkais zaķis pārojas vēl trešo reizi — vasaras nogalē vai rudens sākumā.[2] Grūsnības periods ilgst apmēram 30—42 dienas.[7] Mātīte spēj sākt nākamo meklēšanos, pirms vēl piedzimuši iepriekšējā reizē ieņemtie mazuļi un var tikt apaugļota tūlīt pēc dzemdībām.[2]
Metienā ir apmēram 1—9 mazuļi, visbiežāk 3—5 mazuļi. Lielākais mazuļu skaits novērojams otrajā metienā. Zaķēni nāk pasaulē īpaši ierīkotā, paseklā bedrītē. Jaundzimušie sver 100—200 g. Tie ir uzreiz apmatoti, ar acīm vaļā un dzirdīgi. Pēc dažām stundām mazuļi spēj jau skraidīt. Zaķu piens ir ļoti barojošs, tāpēc pēcnācēji aug un attīstās strauji. Trīs dienu vecumā mazuļi sāk pamest piedzimšanas vietu un izklīst tuvējā apkārtnē. Tādējādi tie ir labāk pasargāti no plēsējiem.[7] Māte pa apli, apmeklējot katru mazuli, ierodas tos zīdīt vienu vai divas reizes diennaktī, vienā un tajā pašā laikā, parasti vakarā pēc saulrieta un no rīta. Neraugoties uz to, ka jau nedēļas vecumā mazuļi pirmo reizi pagaršo zāli, bet divas nedēļas pēc piedzimšanas sāk pārtikt galvenokārt no augiem, laktācijas periods ilgst līdz pat ceturtajai, piektajai dzīves nedēļai. Pēc tam zaķēni kļūst pilnīgi patstāvīgi.[2] Dzimumbriedumu pelēkie zaķi sasniedz 8—12 mēnešu vecumā.[7] Dzīves ilgums savvaļā 4—8 gadi.[2] Vairākums iet bojā pirmajā vai otrajā dzīves gadā. Trīs gadu vecumu sasniedz viens vai divi no desmit zaķiem.[2]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 IUCN: Lepus europaeus
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 Latvijas daba: Pelēkais zaķis
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 «Dabas raksti: Pelēkais zaķis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 11. janvārī. Skatīts: 2015. gada 5. martā.
- ↑ «ARKive: Brown hare (Lepus europaeus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 5. martā.
- ↑ Schnurr, D. L.; Thomas, V. G. (1984). "Histochemical properties of locomotory muscles of European hares and cottontail rabbits". Canadian Journal of Zoology 62 (11): 2157–2163. doi:10.1139/z84-313
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Naughton, D. (2012). The Natural History of Canadian Mammals. University of Toronto Press. pp. 235–38. ISBN 1442644834.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 7,8 ADW: Lepus europaeus