Pauls Dauge

Pauls Dauge;
Personīgā informācija
Dzimis	1869. gada 22. augustā ; Saukas pagasts, Jaunjelgavas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1946. gada 2. septembrī (77 gadi); Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija)
Tautība	latvietis
Vecāki	Juris (Georgs) Dauge
Brāļi	Aleksandrs Dauge
Bērni	Ļevs Reisners
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija	pozitīvisms; marksisms
Ietekmējies no	Markss, Engelss, Bēbelis, Dīcgens

Pauls Dauge (1869—1946) bija latviešu zobārsts, grāmatizdevējs, literatūrzinātnieks, filozofs un sabiedriskais darbinieks.

Dzīvesgājums labot šo sadaļu

Pauls Dauge ar Raini un Aspaziju Cīrihē (1911).

Dzimis 1869. gada 22. augustā Saukas pagasta "Kalna krogā" skolotāja Jura Dauges (1835—1908) ģimenē. Viņa vecākais brālis bija pedagogs Aleksandrs Dauge (1868—1937). Mācījās pie tēva Saukas pagastskolā, vēlāk Rīgas pilsētas reālskolā (1880—1885), Irlavas skolotāju seminārā (1885—1888). 1888. gadā kā eksterns ieguva skolotāja tiesības un strādāja par skolotāju Saukā (1888—1893). Publicējies laikrakstā "Dienas Lapa". 1893. gadā uzsāka zobārstniecības studijas Berlīnes Zobārstniecības institūtā, 1893. gada nelegāli ievedis no Berlīnes Latvijā sociāldemokrātisku literatūru. Turpināja studijas Tērbatas Universitātē (1894), Pēterburgas Zobārstniecības skolā (1895) un Maskavas Zobārstniecības institūtā (1895—1897). Strādāja par zobārstu Maskavā (1897—1917). Darbojies marksistiskos pulciņos, no 1903. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedrs, 1906. gadā Maskavā nodibināja izdevniecību marksistiskas un filozofiskas literatūras izdošanai latviešu un krievu valodās. 1908. gadā noliktavā tika atrasti aizliegti izdevumi, apgāds uz laiku pārtrauca darbu, taču vēlāk to atjaunoja. 1912. gadā Daugi notiesāja par aizliegtu grāmatu izplatīšanu un 1913. gadā viņa apgāds pārtrauca darbību.

Pirmā pasaules kara laikā, kopš 1915. gada Dauge bija Maskavas Latviešu bēgļu palīdzības komitejas Kultūras biroja priekšsēdētāja vietnieks, 1916.—1917. gadā — tā priekšsēdētājs. Pēc Februāra revolūcijas tiekot izveidotam Iskolatam, Dauge kļuva par Latvijas Skolu nodaļas vadītāju, šajā amatā viņš centās noteikt pamatizglītību par obligātu, iestājās par iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā un par skolas atdalīšanu no baznīcas.^[2] 1917. gada oktobrī viņu ievēlēja par Kurzemes Pagaidu zemes padomes Izpildu komitejas priekšsēdi.^{[nepieciešama atsauce]}

Pēc Oktobra revolūcijas bija Krievijas PFSR Veselības aizsardzības Tautas komisariāta (Наркомздрав РСФСР) kolēģijas loceklis, Zobārstniecības nodaļas vadītājs (1918—1929), pēc viņa iniciatīvas 1922. gadā nodibināja Maskavas Zobārstniecības institūtu un žurnālu Одонтология и стоматология (1923). Valsts Stomatoloģijas un odontoloģijas institūta profesors (1928—1931). Darbojies arī Komunisma Akadēmijā un PSRS Zinātņu akadēmijas Filozofijas un vēstures institūtā. 1935. gadā Maskavā un Ļeņingradā krieviski iznāca viņa rediģētā Raiņa darbu izlase. Pret latviešiem vērsto represiju laikā 1937. gadā arestēts, bija minēts t.s "Staļina sarakstā" (29. 09. 1938.) jeb "personu sarakstā, kas tiesājamas PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijā pēc 1. kategorijas" (лиц, подлежащих суду Военной коллегии Верховного Суда СССР по 1-й категории), taču pārsteidzošā veidā pēc ilgstošām pratināšanām 1939. gadā atbrīvots.^[3]

Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā atgriezās Latvijā, bija Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta līdzstrādnieks. Publicējis atmiņas par J. Jansonu–Braunu, V. Ļeņinu, Raini, F. Roziņu–Āzi, P. Stučku, E. Veidenbaumu.^[4]

Miris 1946. gada 2. septembrī Rīgā, apbedīts Raiņa kapos.

Uzskati labot šo sadaļu

Lai arī Dauge darbojās KSDSP un izplatīja marksisma idejas, laikā, kad Daugem bija izdevniecība Maskavā (1907—1908), viņš savā priekšvārdā J. Dīcgenam veltītajā brošūrā neatbilstoši dialektiskajam materiālismam no mahisma skatpunkta novērtēja Dīcgena filozofiskos uzskatus kā natūrmonisktiskus, tā izraisīdams strīdu krievu un vācu sociāldemokrātu starpā. Daugi atbalstīja Ežēns Dīcgens (J. Dīcgena dēls), neitrāli polemikā iesaistījās F. Mērings, pret Dauges uzskatiem uzstājās G. Pļehanovs un V. Ļeņins.^[2]

Publikācijas labot šo sadaļu

"Dzihves apnikums un dzihwes prieks". Izdewusi sab. "Stars", drukats Walka, 1912.-71 lpp.
"Šķiru cīņa un viņas vadība" // "Sociāldemokrāts", 1904, 25. nr. & 1905, 30. nr.
"Философия и тактика". Москва: изд. П. Г. Дауге, 1907. — 30 с.
"Jāzepa Dīcgena dzīve un darbība" // "Domas", 1912, 12. nr.
"Filozofija un dzīve" // "Domas", 1913, 1. & 2. nr.
"Dzimuma jautājums un zinātne (Iz jaunākiem socioloģiskiem pētījumiem dzimuma attiecībās)" // "Domas", 1914, 4., 5. & 6. nr.
"Modernais kapitālisms un ētika" // "Taurētājs", Maskava, 1916, 2. nr.
"Absolūtais cilvēks un absolūtā morāle. Kritiska piezīme" // "Taurētājs", Maskava, 1916, 4. & 5. nr.
"Priekšlasījumi par dialektisko materiālismu" // "Darba rīts", 1919, 1., 2./3. nr.
"И. Райнис. Певец борьбы, солнца и любви". Москва: Гос. изд., 1920. — XXIV, 207 с.
"Atmiņas iz latvju sociālistiskās kustības bērnības gadiem" // Grāmata "Proletāriskā revolūcija Latvijā", Maskava, 1924, 1. sējums; gr. "Bez cīņas nav uzvaras", Rīga, 1963
"Спутник зубного врача". Под ред. П. Г. Дауге и А. И. Евдокимова. Москва: изд-во Наркомздрава РСФСР, 1928. — 178 с.
"О роли стоматологии в общей системе современной профилактики". Москва: ЦК Медсантруд, [1927]. — 19 с.
"Социальные основы советской стоматологии". Москва: Гос. мед. изд-во, 1933. — 388 с.
"Ян Райнис, Избранные сочинения"; Ред. и вступ. статья П. Г. Дауге. Москва; Ленинград: Academia, 1935. — 716 с.
"Латвия с 1918 по 1940 год" // "Вестник АН СССР", 1940, № 11/12
"1905.—1907. g. revolūcija Latvijā", Rīga, 1949
"P. Stučkas dzīve un darbs" J. Vilka red., Rīga, 1958
"P. Dauges vēstules Rainim" // "Raiņa gadagrāmata", Rīga, 1976, 1977

Tulkojumi latviešu valodā labot šo sadaļu

"Filozofijas akvizīts", "Cilvēka galvas darba būtne" J. Dīcgens
"Antidīrings", "Ludvigs Feierbahs un klasiskās vācu filozofijas gars", F. Engelss
"Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija", V. Ļeņins