Josefs Flāvijs

Josefs Flāvijs; Flavius Josephus
Personīgā informācija
Dzimis	37. gadā ; Jeruzaleme
Miris	ap 100. gadu;

Josefs Flāvijs (latīņu: Titus Flavius Josephus; dzimis Josefs ben Matitjahu (ivritā: יוסף בן מתתיהו, Yosef ben Matityahu) 37. gadā, miris ap 100. gadu)^[1] bija pirmā gadsimta romiešu-ebreju zinātnieks, vēsturnieks, hagiogrāfs.

Sākotnēji cīnījies pret romiešiem pirmajā jūdu—romiešu karā, 67. gadā Josefa vadītie spēki padevās Vespasiāna vadītajiem romiešu spēkiem. Vespasiāns paturēja Josefu kā tulku. Kad Vespasiāns 69. gadā kļuva par Romas imperatoru, Josefam tika piešķirta brīvība, un viņš pieņēma imperatora uzvārdu Flāvijs. Flāvijam tika piešķirta Romas pilsonība. Viņš kļuva par Vespasiāna dēla Tita padomnieku un draugu, kad Tits vadīja Jeruzalemes aplenkumu, Flāvijs bija viņa tulks.

Josefs pierakstīja ebreju vēsturi, it īpaši pirmā gadsimta un pirmā ebreju—romiešu kara notikumus. Viņa ievērojamākie darbi ir "Jūdu karš" (ap 75. gadu), "Jūdu senatne" (ap 94. gadu).^[2]

Atsauces

↑ Louis Feldman, Steve Mason. Flavius Josephus. Brill Academic Publishers, 1999.
↑ Stephen L. Harris, Understanding the Bible, (Palo Alto: Mayfield, 1985).

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Josefs Flāvijs.
Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)

Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Louis Feldman, Steve Mason. Flavius Josephus. Brill Academic Publishers, 1999.

[Harris-2] Stephen L. Harris, Understanding the Bible, (Palo Alto: Mayfield, 1985).

[1]

[2]