Pāvesta valsts (itāļu: Stato della Chiesa, latīņu: Status Pontificius) bija no 756. līdz 1870. gadam pastāvējusi teokrātiska valsts Itālijas vidusdaļā.
Sākotnēji tā bija Karolingu impērijas sastāvdaļa,[nepieciešama atsauce] 962. gadā kļuva par Svētās Romas impērijas daļu, savukārt 1274. gadā — oficiāli suverēnu valsti.[1] 1798. gadā Pāvesta valsts tika pasludināta par Romas Republiku, 1861. gadā tā kļuva par Itālijas Karalistes sastāvdaļu.[1] 1870. gadā Pāvesta valsts beidza pastāvēt, un 1929. gadā daļa no Pāvesta valsts, kas pašlaik pazīstams kā Vatikāns, tika iekļauta Romas pilsētā.[1] Zenīta laikos Pāvesta valsts sastāvā ietilpa šādi Itālijas reģioni: Lacio, Marke, Umbrija, Romanja, kā arī daļa no Emīlijas reģiona.
.svg)
.svg){kind=small}
