Otrā Harkivas kauja (vācu: Zweite Schlacht um Charkow, krievu: Харьковская операция 1942 года, Вторая битва за Харьков, Харьковская катастрофа) bija Otrā pasaules kara Austrumu frontes kauja 1942. gada maijā Harkiva apgabalā.

Otrā Harkivas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Datums1942. gada 12. maijs - 28. maijs
Vieta
Iznākums Vērmahta uzvara
Karotāji
Valsts karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs Valsts karogs: Padomju Savienība PSRS
Komandieri un līderi
Fedors fon Boks
Evalds fon Kleists
Semjons Timošenko
Ivans Bagramjans
Rodions Maļinovskis
Spēks
640 000 760 000
Zaudējumi
vairāk nekā 20 000 kritušo 270 190 kritušo un ievainoto, 170 958 neatgriezeniski

Vērmahta 6. armija, sadarbojoties ar ģenerāļa Evalda fon Kleista 1. tanku armiju, atsita Sarkanās armijas uzbrukumu Harkivai un Izjumas apkārtnē ielenca vairākas PSRS armijas, gūstā saņemot gandrīz 240 000 padomju karavīru, 2600 artilērijas iekārtu un 1200 tanku. Vērmahta uzvara nodrošināja 1942. gada vasaras uzbrukumu dienvidaustrumu virzienā.[1]

Norise labot šo sadaļu

1942. gada 12. maijā sākās maršala Semjona Timošenko vadītais Sarkanās armijas uzbrukums ar mērķi aplenkt Vērmahta armiju grupu "Dienvidi" pie Harkivas. 15. maijā ar masīviem gaisa triecieniem padomju ofensīva tika apturēta un 17. maijā vācieši sāka pretuzbrukumu un līdz 22. maijam ielenca apmēram 250 000 padomju karavīru no visām pusēm. Pēc sešu dienu pretestības ielenktās Sarkanās armijas daļas padevās gūstā.

Pēc Otrās Harkivas kaujas Vērmahts izveidoja pozīcijas gar Doņecas upi un sagatavojās lielajai vasaras ofensīvai Ziemeļkaukāzā un Pievolgā, kas sākās 28. jūnijā.[2][3]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 67.-68. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  2. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 72. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  3. Robert Kirchubel. Hitler's Panzer Armies on the Eastern Front. Barnsley : Pen & Sword Military, 2009. 36.-37. lpp. ISBN 978-1-84415-928-4.

Ārējās saites labot šo sadaļu