Saleharda

Saleharda (krievu: Салехард; ņencu: Саляʼ хард - ‘zemesraga apmetne’), līdz 1933. gadam Obdorska (krievu: Обдорск), ir pilsēta Krievijas Federācijā, Sibīrijā, Jamalas Ņencu autonomā apvidus administratīvais centrs. Pilsētā dzīvo 41,5 tūkstoši iedzīvotāju. Saleharda atrodas Polujas upes labajā krastā, netālu no tās ietekas Obas upē, 2436 km attālumā no Maskavas. Saleharda ir vienīgā pilsēta, caur kuras teritoriju iet Ziemeļu polārais loks.^{[nepieciešama atsauce]}

Saleharda
pilsēta
Салехард Саляʼ хард
Karogs Ģerbonis
Saleharda Saleharda Atrašanās vieta Krievijā
Koordinātas: 66°32′00″N 66°38′00″E
Valsts	Krievija
Federācijas subjekts	Jamalas Ņencu autonomais apvidus
Dibināta	1595
Pilsēta	1938
Platība
• Kopējā	84,5 km2
Augstums	15 m
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	51 188
• blīvums	603,3/km²
Laika josla	UTC+5 (UTC+5)
Mājaslapa	www.salekhard.org
Saleharda Vikikrātuvē

Pilsēta atrodas subarktiskās un mērenās klimata joslas robežā. Summārā Saules radiācija šeit ir 74 kcal uz 1 cm². Janvāra vidējā temperatūra ir -25 °C, bet jūlija +15 °C. Gada nokrišņu daudzums ir ap 450 - 500 mm. Sniega sega šeit turas līdz 200 dienām.

Vēsture

Līdz 15. gadsimtam Obas lejtecē pāri Urāliem regulāri ieradās Novgorodas tirgotāji, kas uzpirka kažokādas un valzirgu ilkņus.

Sibīrijas hanistes iekarošanas laikā 1595. gadā kazaki nodibināja Obdoras jeb "Pieobas" cietoksni (Обдорский острог) Obas labajā krastā. Krievijas cari savam titulam pievienoja arī "Obdoras kņaza un visas Ziemeļu puses pavēlnieka" (князь Обдорскiй и всея Сђверныя страны повелитель) nosaukumu. Obdorijas ģerboni iekļāva Krievijas Impērijas ģerbonī.

Pēc vietējo iedzīvotāju uzbrukumu beigšanās 1807. gadā nojauca nocietinājumus un Obdorskas ciems bija Toboļskas guberņas Berjozovas apriņķa Obdorskas pagasta centrs. 19. gadsimtā Obdorskā hantu etnogrāfiskos pētījumus veica ungāru zinātnieki R. Antals (1845) un J. Papajs (1898-1899). Ilgu laiku šeit piespiedu nometinājumā dzīvoja krievu pareizticīgo sektas duhoboru (духоборы) līderis P. Verigins (1894-1902). Pēc PSRS izveidošanas 1923. gadā nodibināja Urālu apgabala Obdorskas rajonu. 1930. gadā Obdorska kļuva par Jamalas (ņencu) nacionālo apgabala centru un 1933. gadā tika pārdēvēta par Salehardu.

1938. gadā Salehardai piešķīra pilsētas tiesības. Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Gulaga soda nometnēs ieslodzītie (arī karagūstekņi) sāka Transpolārā dzelzceļa celtniecību, kam Saleharda pāri Urālu kalniem bija jāsavieno ar Krievijas Eiropas daļu un pāri Rietumsibīrijas līdzenumam ar Jeņisejas ostu Igarku. Tūkstošiem ieslodzīto gāja bojā no slimībām un necilvēcīgajiem darba apstākļiem. Līdz Staļina nāvei 1953. gadā pabeidza posmu līdz Vorkutai un tālāk līdz Labitnangi ciemam Obas kreisajā krastā. Izbūvēto posmu Saleharda-Nadima pameta un vairs neturpināja, neuzbūvēja arī tiltu pāri Obai, tādēļ vēl arvien vasaras laikā darbojas prāmis, ziemas laikā preces pāri upei ved pa ledu, bet ledus iešanas laikā satiksme apstājas.

Attēlu galerija

• 
  1953. gadā pamestais Transpolārā dzelzceļa posms Seleharda-Nadima
• 
  Piemineklis nepabeigtajam dzelzceļam
• 
  Mamuta skulptūra
• 
  Mamuta skulptūra

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saleharda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)