Svētdiena

Svētdiena, senāk arī pussvēte vai pussvēta[1], ir nedēļas septītā diena. Parasti tā ir nedēļas pēdējā diena, tomēr ir valstis, kur svētdiena ir nedēļas pirmā diena (ASV, Japāna). Izraēlā un islāma zemēs svētdiena ir parasta darba diena.

VēstureLabot

Senajā Romā svētdiena bija veltīta Saulei (šī tradīcija saglabājusies vēl no senās Ēģiptes). Daudzās valodās svētdienas nosaukums atvasināts no Saules (vācu: Sonntag, angļu: Sunday). Romā bija dažādi nedēļas iedalījuma veidi, bet par septīto nedēļas dienu svētdiena skaitījās tikai armijā populārajā Mitras kultā.

Ar kristietības izplatīšanos svētdiena tās kontrolētajā pasaules daļā kļuva par Dievam veltītu dienu, kas rezervēta reliģiskajam kultam un atpūtai. Pēc jūdu tradīcijas un saskaņā ar Mozus baušļiem, cilvēkiem ir jāsvētī sestdiena jeb sabata diena, kura Radīšanas stāstā minēta kā Dieva atpūtas diena pēc pasaules radīšanas. Saskaņā ar Bībeli, šī diena ir iedibināta saskaņā ar Dieva gribu tajā pašā laikā, kad Mozus jūdiem pasludināja 10 baušļus. Sabats ir Mozus Derības zīme, līdzīgi kā Noas derības zīme bija varavīksne. Kristieši mūsdienās svētī t.s. "jauno sabatu", Jēzus augšāmcelšanās dienu, kas pēc jūdu tradīcijas ir pirmā nedēļas diena. Jau pirmie kristieši, apustuļi nosprieda, ka nejūdu kristiešiem nav saistošas jūdu tradīcijas, t.sk. apgraizīšana, sabats un dažādie noteikumi attiecībā uz pārtiku.

Romas Imperators Konstantīns 321. gada 7. martā izdeva pavēli, ka turpmāk visiem jāsvēta svētdiena un tā ir atpūtas diena, lai gan zemniekiem tika ļauts veikt vajadzīgos lauka darbus. Kopš tā laika svētdienas svinēšana kļuva par neatņemamu kristīgās kultūras sastāvdaļu, un ar laiku tika arvien vairāk nostiprināta tautā ar jauno nozīmi - dievam veltītā diena.

Interesanti faktiLabot

  • Pēc jūdu kalendāra Jaunais gads nekad nesākas svētdienā.
  • Ja mēnesis sākas ar svētdienu, tad tā 13. datums būs piektdienā.

AtsaucesLabot

  1. Mitoloģijas enciklopēdija 2. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1994. 201. lpp. ISBN 5-89960-044-6.