Mora sāls
Mora sāls jeb amonija dzelzs(II) sulfāts ((NH4)2Fe(SO4)2·6H2O) ir amonija un divvērtīgās dzelzs sērskābes sāls kristālhidrāts — amonija sulfāta un dzelzs(II) sulfāta dubultsāls. Mora sāls ir paramagnētiski, gaiši zilganzaļi, monoklīni kristāli, kas labi šķīst ūdenī. Līdzīgi citiem dzelzs(II) sāļiem, Mora sāls šķīdums ir zaļgans oktaedriskā akvokompleksa [Fe(H2O)6]2+ veidošanās dēļ.[1] Atšķirībā no daudziem citiem kristālhidrātiem, šis sāls gaisā ir stabils.[2]
| Mora sāls | |
|---|---|
 Mora sāls formulvienības modelis  Mora sāls struktūrformula  Mora sāls paraugs | |
| Citi nosaukumi | amonija dzelzs(II) sulfāts |
| CAS numurs | 10045-89-3 |
| Ķīmiskā formula | (NH4)2Fe(SO4)2·6H2O |
| Molmasa | 392,13 g/mol |
| Blīvums | 1864 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 100—110 °C |
| Šķīdība ūdenī | 26,9 g/100 mL (heksahidrātam) |
Mora sāls pieder pie šenītiem jeb Tutona sāļiem, kas ir vielas ar vispārīgo formulu M2I MII(SO4)2·6H2O.[3]
Vēsture
labot šo sadaļuViela nosaukta vācu ķīmiķa un farmaceita Kārļa Frīdriha Mora (Karl-Friedrich Mohr) vārdā (ķīmiķis atklāja šo sāli 1852. gadā). Kārlis Frīdrihs Mors devis lielu ieguldījumu titrēšanas metožu attīstībā, tai skaitā, izmantojot Mora sāli.
Iegūšana
labot šo sadaļu
Mora sāli iegūst, salejot kopā siltus koncentrētus dzelzs(II) sulfāta un amonija sulfāta šķīdumus. Pēc sajaukšanas tos nedaudz paskābina ar sērskābi un maisot atdzesē. Izkritušos smalkos kristālus atdala no šķīduma Bihnera piltuvē un mazgā ar 50% etilspirtu. Pēc tam žāvē vēsā vietā, kamēr kristāli pārstāj pielipt stikla nūjiņai.[4]
Izmantošana
labot šo sadaļuMora sāli izmanto medicīnā un farmaceitikā dzelzi saturošu medikamentu sastāvā, kā arī urobilīna noteikšanai. Lieto ķīmijas laboratorijās kā parocīgu dzelzs(II) preparātu kālija permanganāta šķīdumu koncentrācijas noteikšanai, kā arī hroma un vanādija koncentrāciju noteikšanai etilspirta un ētera šķīdumos (šeit tiek izmantota dzelzs(II) jona īpašība viegli oksidēties par dzelzs(III) jonu). Ar Mora sāls koncentrētu šķīdumu piesūcina koksni tās aizsardzībai pret trūdēšanu. Mora sāli izmanto speciālā ierīcē — Frikes dozimetrā — lielu gamma starojuma dozu mērīšanai.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Greenwood, Norman N.; Earnshaw, Alan (1997). Chemistry of the Elements (2nd ed.). Butterworth-Heinemann. ISBN 0-08-037941-9. (angliski)
- ↑ Г. Реми. Курс неорганической химии. Том II. Москва : Издательство иностранной литературы, 1966, 299. lpp. (krieviski)
- ↑ Fritz Ephraim. Inorganic Chemistry. tr P. C. L. Thorne. London : Gurney and Jackson, 1926. 484–485. lpp. (angliski)
- ↑ Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 341. lpp. (krieviski)
- ↑ Hickman, C.; Lorrain, S.; Barthe, J.R.; Portal, G. (1986). "Use of Mohr's Salt for High Level Gamma Dosimetry (Up to 108 Gy)". Radiatiation Protection Dosimetry (Oxford Journals) 17 (1-4): 255–257. (angliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mora sāls |
- Mora sāls kristāla izaudzēšana (video)
- Mora sāls iegūšana (video)