Melnkalnes vēsture

Melnkalnes vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Melnkalnes teritorijā.

Melnkalnes teritorijas izmaiņas (1830-1944).

Senie laiki

Austrumromas impērijas province Prevalitana 4. gadsimtā.

Senajos laikos (4.—2. gadsimtā p.m.ē.) Melnkalne atradās Ilīrijas valsts sastāvā. 168. gadā pirms mūsu ēras romieši sagūstīja pēdējo Ilīrijas valdnieku Gentiju (Gentius) un izveidoja Ilīrijas (Illyricum) provinci Romas, pēc tam Bizantijas sastāvā. Ap 284–600 m.ē. pastāvēja Austrumromas impērijas province Prevalitana, kuras galvaspilsēta Škodra mūsdienās atrodas Albānijas teritorijā.

Viduslaiku valstis

Viduslaikos Melnkalnē izveidojās slāvu valsts Diokletija jeb Dukļa (854—1252), bet vēlāk Zetas valsts (1356–1496). Pēc Nemanju dinastijas pārvaldītās Serbijas valsts bojāejas 14. gadsimtā Zetā pie varas nāca Balšiču (Balšić) dzimta, bet vēlāk - Crnojeviču (Črnojević) dzimta. Ivans Crnojevičs 1482. gadā pārcēlās uz Cetiņi, kas kļuva par Melnkalnes galvaspilsētu. Šeit Ivans uzbūvēja baznīcu un galma ēku, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājušās. Ivana vecākais dēls Džuradžs Crnojevičs kļuva par valdnieku pēc Ivana nāves 1490. gadā. Džuradžs veicināja mākslas un kultūras attīstību, liekot uzbūvēt drukas iekārtu, ar kuru 1493. vai 1494. gadā tika iespiestas pirmās grāmatas serbu valodā.

Osmaņu vasaļvalsts

Venēcijas Republikai pakļautā Melnkalnes piekraste (1448).

Melnkalnes nosaukums (Crna Gora) pirmo reizi parādījās Crnojeviču valdīšanas laikā. Lai gan jau sākot ar 1481. gadu Crnojeviču valdītā Melnkalne uzskatāma par Osmaņu vasaļvalsti, pilnā Osmaņu pārvaldībā tā nonāca tikai pašās 15. gadsimta beigās. Piekraste bija Venēcijas valsts sastāvā (1392–1797). Turpmākajā laikā līdz pat 1852. gadam Melnkalni formāli pārvaldīja pareizticīgie bīskapi (vladika), cīnoties par savu neatkarību. Bīskapi tika ievēlēti visas Melnkalnes sapulcē (opštecrnogorski zbor) uz mūžu. Sākot ar 1696. gadu, kad tika ievēlēts Danilo I Petrovičs-Ņegošs Melnkalnē valdīja Petroviču-Ņegošu dinastija. Melnkalnes bīskapi nedrīkstēja precēties un tāpēc tiem nebija oficiālu pēcnācēju. Sākot ar Danilo I (1670-1735), prinči bīskapi sāka ieteikt kā pēcnācējus savus brāļadēlus. Neskatoties uz šo ieteikumu, topošos bīskapus ievēlēja kopsapulcē un varas mantošana nebija automātiska. Tāpēc par dinastiju var runāt vien nosacīti.

Neatkarīgā Melnkalne

Melnkalnes karaliste 1913. gadā

1852. gadā pēdējais ievēlētais bīskaps Danilo II Petrovičs-Ņegošs pasludināja sevi par laicīgu kņazu un izveidoja laicīgu valsti - Melnkalnes kņazisti, kļūstot pats par kņazu Danilo I. 1860. gada 13. augustā Danilo mira no atentātā gūtajām traumām, paspējot tomēr novēlēt savu titulu brāļadēlam Nikolam, kurš kļuva par kņazu Nikolu I. Saskaņā ar 1878. gada noslēgto Sanstefano līgumu Melnkalne gandrīz trīskāršoja savu teritoriju, bet tajā pašā gadā noslēgtais Berlīnes līgums, līdz tam de facto pastāvējušo neatkarīgo teritoriju atzina starptautiski kā neatkarīgu valsti. Berlīnes līgums gan atkal samazināja Melnkalnes teritoriju, bet, salīdzinot ar laiku pirms 1878. gada tā tik un tā bija dubultojusies. Nikola I 1905. gadā pieņēma pirmo Melnkalnes konstitūciju, saskaņā ar kuru tika izveidots vēlēts parlaments (Skupština). 1910. gadā Nikola saskaņā ar parlamenta petīciju pieņēma karaļa titulu. Pirmā pasaules kara laikā Nikolas vadītā armija cieta sakāvi un 1916. gadā Melnkalni okupēja Austroungārijas spēki. Nikola aizbēga uz Itāliju, kur viņa pēcnācēji dzīvo vēl šobrīd. 1918. gada novembra sākumā sabiedroto spēki atbrīvoja Melnkalni.

Dienvidslāvijas sastāvā

1918. gada 1. decembrī Podgoricas Asamblejas laikā melnkalnieši nolēma neļaut atgriezties Nikolam, bet veidot kopēju valsti ar Serbijas karalisti. Neatkarības atbalstītāji uzsāka bruņotu sacelšanos, kura tika apspiesta. Tādējādi Melnkalne pievienojās Serbu, Horvātu un Slovēņu Karaļvalstij. 1922. gadā Melnkalne kļuva par Zetas teritorijas Cetiņes apgabalu. Šim apgabalam tika pievienotas arī albāņu apdzīvotās piekrastes, kas nekad līdz tam nebija ietilpušas Melnkalnē. Tādējādi aptuveni 150 gadu laikā Melnkalnes teritorija bija vairākas reizes palielinājusies (18. gadsimtā tā bija aptuveni 30x50 km liela teritorija ap Cetiņi).

Pēc Otrā pasaules kara Melnkalne kļuva par vienu no Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republikas republikām. Sākotnēji tās nosaukums bija Melnkalnes Tautas Republika, bet 1963. gadā tā tika pārdēvēta par Melnkalnes Sociālistisko Republiku (Socijalistička Respublika Crna Gora).

Pēc DSFR izjukšanas 1992. gadā Melnkalne kā vienīgā no bijušajām Dienvidslāvijas republikām saglabāja savienību ar Serbiju, izveidojot Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku (Federativna Respublika Jugoslavija), kas 2003. gadā, pakļaujoties intensīvām Melnkalnes neatkarības vēlmēm, tika reorganizēta par Serbijas un Melnkalnes valstu savienību (Državna Zajednica Srbija i Crna Gora).

• 
  Melkalne Serbu, horvātu un slovēņu karalistes sastāvā (1920-1922)
• 
  Otrā pasaules kara laikā okupētā Melnkalne (1941-1944)
• 
  Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas sastāvā (1945-1992)
• 
  Dienvidslāvijas Federatīvā Republika (1992-2003)
• 
  Serbijas un Melnkalnes valstu savienība (2003-2006)

Neatkarības atjaunošana

2006. gada 21. maijā notika referendums par Melnkalnes kā neatkarīgas valsts izveidošanu, t.i., izstāšanos no Serbijas un Melnkalnes savienības. 31. maijā tika nosaukti rezultāti - 55,5% iedzīvotāju bija nobalsojuši "par" un 3. jūnijā Melnkalne un 5. jūnijā Serbija tika pasludinātas par neatkarīgām valstīm. Serbija un Melnkalne bija pēdējās no bijušās Dienvidslāvijas republikām, kas atdalījās viena no otras.