Melngalvas stērste
Melngalvas stērste (Emberiza melanocephala) ir neliela auguma stērstu dzimtas (Emberizidae) putnu suga, kas ligzdo Eiropas dienvidaustrumos un Āzijas rietumos. Ziemo Dienvidāzijā. Mēdz ieklejot pārējā Eiropas teritorijā, ziemeļu virzienā sasniedzot Fēru salas, Islandi, Norvēģiju un Somiju.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]
| Melngalvas stērste Emberiza melanocephala (Scopoli, 1769) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Stērstu dzimta (Emberizidae) |
| Ģints | Stērstes (Emberiza) |
| Suga | Melngalvas stērste (Emberiza melanocephala) |
| Sinonīmi | |
| |
 Melngalvas stērste Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Melngalvas stērste Eiropā sastopama gar Adrijas jūras piekrasti no Slovēnijas ziemeļos līdz Albānijai un Grieķijai dienvidos. Sastopama vietām arī Itālijas dienvidos un gar Melnās jūras piekrasti Bulgārijā. Krievijas teritorijā mājo nodalīta populācija, posmā starp Azovas un Kaspijas jūru.
Izplatības centrs melngalvas stērstei ir Turcija, kur ligzdo praktiski visā teritorijā, izņemot Melnās jūras dienvidu piekrasti. Ligzdo arī Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā, izņemot Kaukāza kalnus. Tuvajos Austrumos sastopama vietām: Libānā, Sīrijā, Jordānijā, Izraēlā, Irākā un Irānā. Ziemo Indijas rietumu un centrālajā daļā.[3]
Latvijā
labot šo sadaļuMūsdienās melngalvas stērstei Latvijā ir bijis viens novērojums (2014. gadā), kā arī bijuši divi seni novērojumi 19. gadsimtā. Ziņas par senajiem novērojumiem ir nepilnīgas un aptuvenas — nav pat iespējams pārliecinoši apgalvot, ka novērojumi bijuši tagadējās Latvijas tertorijā. Šī iemesla dēļ senie novērojumi šeit izdalīti atsevišķi kā vēsturiski zināmi, bet ne kā droši pierādīti. Līdz ar to ieteicams pieņemt, ka Latvijā ir tikai viens pierādīts melngalvas stērstes novērojums.[3]
Izskats
labot šo sadaļu
Melngalvas stērste ir viena no lielākajām stērstēm ar samērā garu, asu knābi, pamanāmāku kaklu, gariem spārniem un kājām.[4] Ķermeņa garums 15,5—17,5 cm, spārnu plētums 26–30 cm, svars 23—33 g.[4][5]
Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa apspalvojums kļūst ļoti košs un pamanāms. Tā galva un aste ir melnas, kakls, krūtis un vēders dzelteni, mugura sarkanbrūna. Spārni melni, bet lidspalvām ir gaišas malas. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš kļūst bālāks, pelēcīgāks.[6]
Mātīte nav tik koša un ir grūtāk atšķirama no citām stērstēm. Galva un mugura ir smilšu brūna vai gaiši sarkanbrūna ar tumšāk brūnām svītriņām. Svītrojums saglabājas arī uz sāniem, bet ne pavēderē, kas var būt gan balta, gan gaiši dzeltena vai gaiši brūna. Zemaste dzeltena, pazode balta. Acis abiem dzimumiem ir brūnas, knābis tumši pelēks. Jaunie putni ir gaiši brūni ar tumšākiem raibumiem un svītrām, pazode un pavēdere zeltaini brūnas.[6]
Uzvedība
labot šo sadaļu
Melngalvas stērste galvenokārt ligzdo zemienēs, izvairoties no pārāk sausām vai pārāk mitrām biomām. Īpaši iecienītas ir vietas ar bieziem, augstiem un dzeloņainiem krūmiem, piemēram, mežastepe, olīvkoku birzis, vīnogulāju lauki, krūmiem aizauguši upju krasti, ceļmalas un tīrumu malas. Sastopama arī atklātos mežos, atklātā stepē ar krūmiem un kalnu nogāzēs. Ziemas periodā melngalvas stērste uzturas lauksaimniecības tīrumos, barojoties ar graudiem, reizēm nopietni apdraudot ražu. Sastopama arī džungļu dzelkšņainajos krūmos. Gan barojas, gan nakšņo milzīgos baros.[4]
Melngalvas stērste ir gājputns, tādēļ tā ir spēcīga lidotāja. Migrācijas ceļojums tiek veikts baros, kuros ir 10—50 īpatņi. Ierodoties Indijā ziemošanas vietās (augusta beigās vai septembrī), tā maina apspalvojumu.[6]
Barība
labot šo sadaļuMelngalvas stērste ir visēdāja: ligzdošanas sezonā galvenokārt barojas ar bezmugurkaulniekiem, ārpus vairošanās sezonas ar sēklām un citām augu daļām. Barību meklē gan uz zemes, gan krūmos vai koku apakšējos zaros. Tā kā ziemošanas vietās melngalvas stērstes veido lielus barus, kas kopīgi barojas, tad spēj nopietni izpostīt kukurūzas, rīsu un graudaugu tīrumus.[4]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Atkarībā no izplatības areāla ligzdošanas sezona ir atšķirīgos laikos, piemēram Adrijas jūras krastos tā ir laikā no maija līdz jūnija beigām. Ligzda parasti tiek vīta kādā dzeloņainā krūmā, piemēram, mežrozītes krūmā vai kazenājā, bet tā var atrasties arī vinogulājā vai retos gadījumos uz zemes. Tai ir vaļīga forma, būvniecībai izmantojot augu stiebrus, zāli un lapas, no iekšpuses ligzda izklāta ar smalkākiem stiebriņiem, saknītēm, matiem un aitu vilnu. Ļoti bieži ligzda greznota ar košiem, krāsainiem ziediem, kas iepīti tā, lai ziedu galvas atrastos ligzdas ārpusē.[4][6]
Dējumā 3—7 gaišas, zilizaļas olas ar brūniem raibumiņiem (visbiežāk 4—5 olas). Inkubācijas periods ilgst 10—16 dienas. Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Putnēni tiek baroti tikai ar bezmugurkaulniekiem, piemēram, ar circeņiem un vabolēm. Jaunie putni izlido 13—16 dienu vecumā.[4][6] Dzīves ilgums savvaļā līdz 11 gadiem.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ IUCN: Emberiza melanocephala
- ↑ World Bird List: Buntings, 2018
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Melngalvas stērste Emberiza melanocephala». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 10. februārī. Arhivēts 2018. gada 26. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Black-Headed Bunting[novecojusi saite]
- ↑ Alive: Black-headed Bunting (Emberiza melanocephala)
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ARKive: Black-headed bunting (Emberiza melanocephala)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 11. februārī. Arhivēts 2017. gada 24. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ An Age entry for Emberiza melanocephala