Vikipēdija

Melnais mežastrazds

Melnais mežastrazds jeb melnais strazds (Turdus merula) ir Latvijā parasta mežastrazdu dzimtas (Turdidae) suga, kas apdzīvo Eiropu, Āfrikas ziemeļrietumus un Āzijas dienvidu daļu. Tas ir introducēts arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Melnajiem mežastrazdiem izdala 7 pasugas.[1] Latvijā mājo nominālpasuga (T. m. merula).[2] Atkarībā no izplatības reģiona melnais mežastrazds var būt gan gājputns, gan daļējs gājputns, gan nometnieks.

Melnais mežastrazds
Turdus merula (Linnaeus, 1758)
Melnā mežastrazda tēviņš
Melnā mežastrazda tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
DzimtaMežastrazdu dzimta (Turdidae)
ĢintsMežastrazdi (Turdus)
SugaMelnais mežastrazds (T. merula)
Izplatība

  Nometnieks
  Ligzdo
  Ziemo
  Introducēts
Melnais mežastrazds Vikikrātuvē

Ekoloģija un izplatība

labot šo sadaļu
 
Melno mežastrazdu bieži var novērot pilsētu dārzos un parkos
 
Latvijā ziemot biežāk paliek pieauguši tēviņi

Agrāk melnais mežastrazds bijusi izteikta meža putnu suga, tomēr pirms apmēram 200 gadiem sācis pielāgoties dzīvei dārzos un pilsētu parkos. Pēdējā gadsimtā tas arī izplatījies ievērojami uz ziemeļiem no sava sākotnējā areāla. Mūsdienās tā ir parasta suga ne vien mežos gandrīz visā Eiropā, bet arī pilsētas ainavās. Melno mežastrazdu pielāgošanās spējas labi raksturo arī tā migrācijas paradumu maiņa. Lielā Eiropas daļā suga ir nometnieks, bet ziemeļos — migrējoša suga. Tomēr laika gaitā melnie mežastrazdi aizvien vairāk piemērojas ziemošanai arī tajās teritorijās, kur agrāk to nedarīja.

Ārpus Eiropas ligzdo arī Āzijas dienvidos, Ziemeļāfrikā un Kanāriju salās. Introducēts Austrālijas dienvidaustrumos un Jaunzēlandē. Ziemeļu populācijas migrē uz Āfrikas ziemeļiem un tropisko Āziju.

Latvijā

labot šo sadaļu

Latvijā melnais mežastrazds ir parasta ligzdojoša suga un arī samērā bieža ziemojoša suga (vairāk gan valsts rietumu daļā), īpaši apdzīvotās vietās un to apkārtnes mežos.[2] Tie apmetas pie neaizsalstošiem ūdeņiem, pārtiekot no veģetatīvas barības — dažādu krūmu un koku nenovāktiem un nenobirušiem augļiem un no barotavu satura.[3] Ziemotāju skaits ikgadu turpina palielināties, tomēr ziemo pārsvarā pieaugušie tēviņi, bet mātītes un jaunie putni dodas ziemot uz Eiropas dienvidrietumiem.[3]

Vēl 19. gadsimta beigās melnais mežastrazds Latvijā bija ļoti rets putns, taču nākamajās desmitgadēs skaits strauji pieaudzis un 20. gadsimta beigās melnais mežastrazds jau bija viena no parastākajām putnu sugām Latvijā.[4] Saskaņā ar 2009. gada pētījumiem ligzdojošo pāru skaits (salīdzinot ar 2006. gadu) joprojām palielinās.[5]

Izskats un dziesma

labot šo sadaļu
 
Mātītei ir brūni—balti raibumota pakakle
 
Jaunajiem putniem uz muguras ir gaišāki lāsumi
 
Melnā mežastrazda ligzda
 
Ligzda ar dažas dienas veciem putnēniem
 
Melnais mežastrazds izdevumā Nederlandsche Vogelen (1770)

Melnais mežastrazds ir liela izmēra strazds un nominālpasugas ķermeņa garums ir 23,5—29 cm, spārnu plētums 35—38 cm, svars 85—105 g.[6][7][8] Šai sugai piemīt dzimumu dimorfisms. Pieauguši tēviņi ir pilnīgi melni, riesta laikā ar metālisku spīdumu. Tiem ir spilgti, oranždzelteni knābji un dzeltens neapspalvotas ādas gredzens ap acīm. Turklāt, jo vecāks putns, jo košāk dzeltens tam knābis.[3] Ziemā knābis mēdz palikt tumšāks.[9]

Mātītes un jaunie putni ir tumši pelēkbrūni, bet tonis mātītēm ir tumšāks. Jaunajiem putniem uz muguras ir arī gaišāki lāsumi. Knābis mātītēm un jaunajiem putniem nav koši dzeltens, bet gan dzeltenbrūns. Pakakle mātītēm gaišāk brūna, raibumota ar baltu. Šāda pakakle ir arī ļoti jauniem tēviņiem.[9] Pieaugot tēviņi kļūst melni, bet pirmaja gadā spārni saglabā tumši brūno toni, knābis ir tumšāks, kā arī dzeltenais ādas gredzens ap acīm mazāk košs.[10] Abiem dzimumiem ir pelēkas kājas.

Dzied tikai tēviņi. Tā dziesma ir raksturīga šai sugai — nesteidzīga, maiga un melodiska svilpošana,[3] retumis dzirdama arī ziemā.[11] Bieži dzied agri no rīta vai vēlu vakarā.

Uzvedība

labot šo sadaļu

Melnie mežastrazdi ir ļoti teritoriāli, tēviņš apsargā ligzdošanas teritoriju, padzenot ikvienu citu tēviņu. Reizēm var novērot starp tēviņiem pat cīņas, tās gan ir īsas un svešinieks drīz vien bēg. Arī mātītes pavasarī ir agresīvas un sacenšas ar citām mātītēm par labākajām ligzdošanas teritorijām. Turklāt, lai arī mātītes sakaujas retāk nekā tēviņi, tomēr to plūkšanās ir daudz mežonīgāka un agresīvāka.[12] Liela nozīme savstarpējās attiecībās ir knābja krāsai. Tēviņi, kas apsargā savu teritoriju, ir daudz agresīvāki pret tēviņiem ar oranžiem knābjiem nekā pret tēviņiem ar dzelteniem knābjiem. Toties pret tēviņiem ar brūniem knābjiem tie ir samērā mierīgi — šādi knābji ir pirmā gada jaunajiem tēviņiem, kas vēl nav sasnieguši dzimumbriedumu. Mātītes toties pretinieci nevērtē pēc knābja krāsas, lielāka nozīme ir knābja spožumam.[13]

Ja ziemošanas teritorijā pietiek barības, tad gan tēviņš, gan mātīte pārziemo uz vietas, nedodoties uz siltākām zemēm, tomēr katrs ieņem savu ziemošanas teritoriju. Migrējošie melnie mežastrazdi ir draudzīgāki, tie ceļo nelielos, izkliedētos baros, kas kopīgi arī barojas.[12]

Melnais mežastrazds dzīvo vidēji 2,4 gadus, bet vecākais datētais īpatnis nodzīvojis 21 gadu un 10 mēnešus.[14]

Barība

labot šo sadaļu

Melnais mežastrazds ir visēdājs, tas barojas ar dažādiem kukaiņiem, to kāpuriem, sliekām, sēklām un ogām. Tas pamatā barojas uz zemes, lēkājot un pārmeklējot teritoriju. Galvenā maņa, kas tiek izmantota, lai sameklētu barību, ir redze, bet, lai atrastu sliekas vai citus bezmugurkaulniekus, kas noslēpušies zem kritušām lapām un kritalām, melnais mežastrazds izmanto arī dzirdi. Retos gadījumos tiek medīti arī mazi mugurkaulnieki, piemēram, mazas vardītes, ķirzakas un kurkuļi. Barību melnais mežastrazds meklē arī kokos, uzlasot dažādus kukaiņus un tauriņu kāpurus. Melnajam mežastrazdam vasaras beigās un rudeņos liels gardums ir gatavās ogas un augļi, piemēram, ķirši un āboli, lai gan augļu izvēle ir atkarīga no putnu izplatības areāla.

Ligzdošana

labot šo sadaļu

Melnie mežastrazdi veido monogāmus pārus un ļoti bieži pāris paliek kopā uz mūžu.[15] Ja pārim ir vāji perēšanas rezultati, apmēram 20% no tiem izšķiras. Melnajiem mežastrazdiem sezonā ir 2 perējumi. Ligzdu būvē mātīte, tai vieta tiek izvēlēta zaru žāklēs, stumbeņu galos (bieži kuplās eglītēs[3]), arī apdzīvotās vietās, kādā pažobelē, malkas krāvumā un citās līdzīgās vietās,[11] ne īpaši augstu no zemes.[3] Ligzdas ir relatīvi lielas, tās tiek būvētas no zariem, sūnām, saknītēm un zāles. Melnais mežastrazds neligzdo strazdu būros, kur savukārt ligzdo mājas strazds (Sturnus vulgaris), kas arī ir melns.[3] Atšķirībā no melnā mežastrazda, kas pa zemi pārvietojas ar lecieniem, tas pārvietojas soļojot.[16]

Dējumā ir 3—5 gaiši zilas olas ar sarkanbrūniem raibumiņiem bieži paplatinātajā galā raibumiņu ir vairāk. Perē tikai mātīte, bet tēviņš to tikmēr baro. Inkubācijas periods ilgst 12—14 dienas. Putnēni izšķiļas akli un kaili. Apspalvojums uzaug pēc 10—19 dienām. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki, tos barojot un tīrot ligzdu.[15] Kad jaunie putni jau pametuši ligzdu, vecāki tos turpina barot vēl 3 nedēļas. Ja mātīte uzsāk nākamo perējumu, tēviņš viens pats turpina piebarot jaunuļus.[12] Dienvidu reģionos mēdz būt arī 3 perējumi.[10] Ja pirmā perēšana bijusi veiksmīga, mātīte nākamajiem dējumiem izmanto to pašu ligzdu.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ World Bird List: Thrushes, 2020
  2. ↑ 2,0 2,1 Melnais meža strazds Arhivēts 2010. gada 22. jūlijā, Wayback Machine vietnē. Putni.lv
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 «Viņam mežs vārdā – Melnais Mežastrazds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
  4. ↑ Strazds M., Ķuze J. (red.). Ķemeru nacionālā parka putni. Jumava, 2006.
  5. ↑ «Latvijas parasto putnu skaita pārmaiņas pēdējos piecos gados». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. augustā. Skatīts: 2011. gada 11. martā.
  6. ↑ «ARKive: Blackbird (Turdus merula)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. decembrī. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī. Arhivēts 2013. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē.
  7. ↑ «Garden Birds: Turdus merula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 9. janvārī. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī.
  8. ↑ «Oiseaux-birds: Turdus merula». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 5. septembrī. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī.
  9. ↑ 9,0 9,1 Mullarney, Killian; Svensson, Lars, Zetterstrom, Dan; Grant, Peter. (2001). Birds of Europe. Princeton University Press. p 304—306 ISBN 0-691-05054-6
  10. ↑ 10,0 10,1 Clement, Peter; Hathway, Ren; Wilczur, Jan (2000). Thrushes (Helm Identification Guides). Christopher Helm Publishers Ltd. ISBN 0-7136-3940-7.
  11. ↑ 11,0 11,1 Meža ceļvedis[novecojusi saite]
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Snow, David (1988). A Study of Blackbirds. British Museum (Natural History). ISBN 0-565-01021-2.
  13. ↑ «Effects of bill pigmentation and UV reflectance during territory establishment in blackbirds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. septembrī. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī. Arhivēts 2011. gada 29. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  14. ↑ European Longevity Records
  15. ↑ 15,0 15,1 Snow, David; Perrins, Christopher M (editors) (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X. p1215—1218
  16. ↑ «Gājputni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 10. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 13. novembrī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melnais mežastrazds
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Melnais_mežastrazds&oldid=4103468"