Medību piekūns
Medību piekūns (Falco rusticolus) ir liela auguma piekūnu dzimtas (Falconidae) plēsīgais putns. Ligzdo Holarktikas kalnu un tundras reģionos: Eirāzijā un Ziemeļamerikā. Medību piekūns pamatā ir nometnieks, bet daudzi īpatņi pēc vairošanās sezonas vai ziemas periodā klejo. Gadsimtiem ilgi vikingi ir augstu vērtējuši medību piekūnu kā palīgu medībās.[1] Viduslaikos ar to drīkstēja medīt tikai karalis.[2] Arī mūsdienās šis putns tiek izmantots medībām. Medību piekūns ir Islandes nacionālais putns.
| Medību piekūns Falco rusticolus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Piekūnveidīgie (Falconiformes) |
| Dzimta | Piekūnu dzimta (Falconidae) |
| Ģints | Piekūni (Falco) |
| Suga | Medību piekūns (Falco rusticolus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Sastopami visu gadu
Sastopami vasarā
Sastopami ziemā
| |
 Medību piekūns Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Medību piekūns ligzdo Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas arktiskajā zonā. Tas mājo Grenlandē, Islandē, Skandināvijā, Somijā, Krievijas ziemeļos, Aļaskā un Kanādas ziemeļos.[3] Daži īpatņi klejojot veic lielus attālumus. Šī ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā dienas plēsīgo putnu suga pasaulē.[1]
Latvijā medību piekūnam ir bijuši divi novērojumi 19. gadsimtā un viens īpatnis 1815. gadā nomedīts, viens novērojums 1986. gadā un viens 2011. gadā.[3]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļuMedību piekūns ir lielākais visā piekūnu ģintī (Falco), un ir lielāks arī par lielo piekūnu.[1] Tas ir tikpat liels kā lielākie klijāni. Kā visiem plēsīgajiem putniem, mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Tēviņa ķermeņa garums ir 48—61 cm, spārnu izplētums 110—130 cm, svars 769—1450 g. Mātītes ķermeņa garums ir 51—65 cm, spārnu izplētums 124—160 cm, svars 1130—2150 g.[4][5][6] Kā visiem piekūniem, arī medību piekūnam ir smaili, gari un plati spārni, gara aste, kas to atšķir no līdzīga auguma klijāniem. Tomēr, salīdzinot ar citiem piekūniem, medību piekūna spārni proporcionāli ir īsāki un platāki, tie sakļautā veidā nesasniedz astes galu kā citiem piekūniem.[4] Pieaugušajiem putniem knābja vaskādiņa, āda ap acīm un kājas ir dzeltenas, bet jaunajiem putniem gaiši pelēkzilas. Acis melnas.[4]
Apspalvojums medību piekūnam var būt ļoti atšķirīgs, sākot ar pilnīgi baltu un beidzot ar melnu. Izšķir balto, sudrabaino, brūno un melno morfu. Medību piekūna baltā morfa ir viegli atpazīstama un iezīmīga, jo tie ir vienīgie baltie piekūni visā ģintī. Baltās morfas apspalvojums ir gandrīz viscaur balts ar dažiem tumšiem lāsumiem un svītrām, visbiežāk uz spārniem un muguras.
Sudrabainās morfas piekūni nedaudz atgādina gaiši pelēko rudgalvas piekūnu, bet tumšās morfas var sajaukt ar lielo piekūnu. Medību piekūna brūnajai morfai, atšķirībā no lielā piekūna, uz galvas ir gaišs, krēmkrāsas svītrojums. Melnajai morfai pavēdere ir izteikti melni raibumota, bet lielajam piekūnam smalki svītrota. Medību piekūnam abi dzimumi izskatās vienādi, jaunie putni ir tumšāki un brūnāki nekā pieaugušie īpatņi. Tomēr melnā morfa sastopama tikai mātītēm. Nebrīvē audzējot medību piekūnus, audzētāji spējuši iegūt tikai tumši pelēkus tēviņus, tie nekad nav melni.[7]
Apspalvojuma ģenētika
labot šo sadaļuBaltās morfas medību piekūni galvenokārt sastopami Grenlandē.[4] Islandē mājo galvenokārt gaiši pelēkie medību piekūni, bet tumšie Eirāzijā un Ziemeļamerikā, turklāt kontinentā tipiski nav baltās morfas. Iesākumā piekūni tika dalīti pasugās, bet līdz ar zinātnes attīstību noskaidrojās, ka šai sugai nav pasugu. Baltās morfas gēns ir recesīvs, tādēļ, krustojoties gaišam piekūnam ar tumšo, mazuļi galvenokārt ir tumši. Tomēr nebrīvē vienā perējumā reizēm var novērot visas četras morfas — baltu, sudrabainu, brūnu un melnu mazuli. Molekulārās zinātnes zinātnieki to skaidro ar melanokortīna pirmā receptora gēna klātbūtni.[8]
Uzvedība un barība
labot šo sadaļu
Par medību piekūnu ilgstoši valdīja uzskats, ka tas mājo tikai tundrā un kalnos. Tomēr 2011. gadā tika atklāts, ka tas samērā ievērojamu laika periodu pavada uz ledus tālu jūrā, prom no sauszemes.[2][9] Medību piekūns barojas tikai ar putniem un zīdītājiem, turklāt ar pēdējiem tas barojas daudz biežāk nekā citas piekūnu sugas. Savu upuri tas parasti noķer zemā lidojumā, tam dzenoties pakaļ, piemēram, lielais piekūns medī, pikējot no liela augstuma vertikāli lejup. Medības parasti notiek virs sauszemes, retos gadījumos virs jūras.[2] Medību piekūns upuri visbiežāk nogalina, atrodoties uz zemes, nomedītos lidojošos putnus ieskaitot.
Iecienītākais medījums ir baltirbes, kas daudzām populācijām sastāda lielāko daļu no apēstās barības,[1] un dažādi jūras putni, bet medību piekūns medī jebko, ko var noķert, sākot ar ķeģiem un beidzot ar zosīm un kaijām. No zīdītājiem tas medī dažādus nelielus un vidēji lielus dzīvniekus: ciršļus, lemingus, vāveres, zaķus un murkšķus, kas var būt pat trīs reizes smagāki par pašu piekūnu. Medību piekūnu var ļoti reti redzēt, ēdam maitu.
Ligzdošana
labot šo sadaļuDzimumbriedumu medību piekūns sasniedz 2—3 gadu vecumā. Tas ligzdo uz klinšu dzegām, stāvās nepieejamās vietās, bet ligzda būvēta netiek.[2] Medību piekūni izmanto vai nu citu putnu pamestās ligzdas, vai olas tiek dētas uz kailas klints virsmas.[1] Visbiežāk tiek izmantotas klinšu ērgļa vai kraukļa ligzda. Medību piekūni pieņem arī cilvēku būvētas ligzdošanas platformas. Ļoti retos gadījumos medību piekūns ligzdo mežu joslā, ligzdai atrodoties augstā kokā.[4] Vienu un to pašu ligzdošanas vietu pāris izmanto daudzus gadus. Šādā vecā ligzdošanas vietā uzkrājas lielas kaudzes ar upuru atliekām un ekskrementiem.[4] Ne visi īpatņi ligzdo katru gadu. Ligzdošanas biežumu ietekmē barības resursu pieejamība.[1]
Ziemeļos vasara ir tik īsa, ka olas tiek dētas laikā, kad gaisa temperatūra joprojām ir mīnuss grādi.[2] Dējumā ir 3—5 brūnas olas.[2] Inkubācijas periods ilgst apmēram 35 dienas. Perē galvenokārt mātīte, bet arī tēviņš īslaicīgi piedalās perēšanā.[4] Mazulis izšķiļoties sver apmēram 85 g un to klāj biezas dūnas. Medību piekūni ir ļoti rūpīgi vecāki. Pirmās 10—15 dienas mātīte mazuļus silda un ne mirkli nepamet vienus, līdz tiem nostiprinās termoregulācija, pēc tam tā arī sāk medīt. Apmēram 7—8 nedēļu vecumā jaunie putni pamet ligzdu un sāk lidot, bet patstāvīgi tie kļūst 3—4 mēnešu vecumā, lai gan vecāki ļoti bieži jauno putnu pirmo ziemu pavada ar tiem kopā.
Vienīgais ienaidnieks savvaļā medību piekūnam ir klinšu ērglis, lai gan arī tas uzbrūk ļoti reti.[2] Medību piekūni ir spēcīgi un ātri putni, kas ļoti agresīvi aizsargā ligzdošanas vietu, padzenot jebkādu dzīvnieku vai putnu, kas tuvojas, lai gan krauklis ir vienīgais zināmais putns, kas pamanās izlaupīt medību piekūna olas. Spēcīgie putni nebaidās no ligzdošanas vietas padzīt pat lāci. Medību piekūns savvaļā sasniedz apmēram 20 gadu vecumu.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 The Birds of North America: Gyrfalcon
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 «Gyrfalcon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. novembrī. Skatīts: 2015. gada 24. novembrī.
- ↑ 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Medību piekūns Falco rusticolus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. martā. Skatīts: 2015. gada 23. novembrī.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 «ADW: Falco rusticolus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 24. novembrī.
- ↑ Alive: Gyrfalcon (Falco rusticolus)
- ↑ «Learn About Gyr Falcon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 6. decembrī. Skatīts: 2015. gada 24. novembrī.
- ↑ «Black Gyrfalcons». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 24. novembrī.
- ↑ Genetics of Plumage Color in the Gyrfalcon (Falco rusticolus): Analysis of the Melanocortin-1 Receptor Gene
- ↑ Burnham, Kurt K.; Newton, Ian (2011). "Seasonal movements of Gyrfalcons Falco rusticolus include extensive periods at sea". Ibis 153 (3): 468. doi:10.1111/j.1474-919X.2011.01141.x