Meža pūce
Meža pūce (Strix aluco) ir vidēja izmēra naktsaktīva pūce, kas sastopama lielākajā daļā Eirāzijas un ir visbiežāk sastopamā pūču suga Latvijā.[1] Izdala 7 meža pūču pasugas,[2] Latvijā sastopama nominālā pasuga S. a. aluco.[3]
| Meža pūce Strix aluco (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
.jpg) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Pūčveidīgie (Strigiformes) |
| Dzimta | Pūču dzimta (Strigidae) |
| Ģints | Īstās pūces (Strix) |
| Suga | Meža pūce (S. aluco) |
| Izplatība | |
 | |
 Meža pūce Vikikrātuvē | |
Meža pūces populācija kopumā sasniedz 2—6 miljonus, Eiropā ir apmēram 960 000—2 000 000 īpatņu.[4] Tās izplatība ir stabila, un ir novērojams skaita pieaugums gandrīz visās Eiropas valstīs[5] (Eiropā dzīvo apmēram puse no sugas pasaules populācijas).[4]
Izplatība
labot šo sadaļu
Kā ligzdotāja sastopama Palearktikas skujkoku, lapkoku un jauktu koku mežu zonā, mazākā mērā skujkoku mežos. Parastākā pūce Eiropā, ligzdo no Skandināvijas dienvidiem ziemeļos līdz Vidusjūras piekrastei dienvidos. Nav sastopama Skandināvijas, Somijas un Krievijas ziemeļos, kā arī Īrijā un Islandē. Ārpus Eiropas sastopama Tuvajos Austrumos un Rietumsibīrijas dienvidos. Izolēts ligzdošanas areāls Āzijas austrumos un vidienē.[6]
Meža pūce ir nometniece visā tās areālā. Labprāt ligzdo ne vien mežos, bet arī parkos, alejās, kapsētās, pat pilsētās - jebkurā vietā, kur pieejami koki ar pietiekoši lieliem dobumiem ligzdošanai un barība. Īpaši šī suga iecienījusi lauksaimniecībā izmantotas teritorijas un mozaīkveida ainavu.[7] Tai patīk, ja tuvumā ir pieejams ūdens.
Meža pūce pamatā mājo zemienēs, kalnos tā ligzdo līdz 550 metriem virs jūras līmeņa Skotijā, 1600 m Alpos, 2350 m Turcijā un līdz 2800 metriem virs jūras līmeņa Birmā.[8]
Latvijā
labot šo sadaļuMeža pūce ir parastākā no 13 Latvijā reģistrētajām pūčveidīgajām sugām, kas bieži sastopama mozaīkveida ainavās, bet ne pārāk bieži mežu masīvos. Iespējamais iemesls šādai biotopu izvēlei ir ligzdošanai piemērotu lielu un dobumainu koku trūkums mežaudzēs. Lai izpētītu šo problēmu un, izvietojot būrus, palīdzētu pūcēm atkal apgūt mežus, 2011. gadā Latvijas Ornitoloģijas biedrība meža pūci izraudzījās par Gada putnu Latvijā.[9]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
*gaiši zils - monokulārā redze
*zils - binokulārā redze
Meža pūce ir vidēji liels, masīvi veidots putns. Tās augums ir 37—43 cm, spārnu plētums 81–96 cm, masa 420—520 g. Meža pūcei ir liela galva bez ausu pušķiem, un lielas, tumši brūnas vai melnas acis, kuras ieskauj sejas disks.[10] Knābis bāli pelēks. Nominālpasugai ir divas krāsu iespējas: tumši rūsganbrūna vai gaiši pelēka. Pavēdere gandrīz balta ar brūnganām, gareniskām un vertikāli novietotām svītriņām. Svītriņas ir bultveidīgas, ar sānu zarojumu — katru svītriņu veido vienas spalviņas centrālā ass.[1] Lai gan visā Eiropā var novērot abas krāsu morfas, tomēr Eiropas rietumos dominē brūnās meža pūces, bet pelēkās Eiropas austrumos. Ziemeļteritoriju meža pūces ir zilganpelēkas. Sibīrijas un Centrālāzijas pasugām ir raksturīgs pelēks ar baltu apspalvojums. Meža pūcei ir raksturīgs dzimumdimorfisms — mātītes ir lielākas par tēviņiem. Tās ir apmēram 5% lielākas un 25% smagākas.[11] Arī Skandināvijas un Sibīrijas pasugas ir lielākas nekā Rietumeiropā dzīvojošās meža pūces. Tās ir apmēram 12% lielākas un 40% smagākas.[8] Pētījumos ir noskaidrots, ka pelēkās meža pūces ir reproduktīvākas nekā brūnās, tās ir arī veselīgākas un izturīgākas pret parazītiem. Varētu šķist, ka laika gaitā brūnā morfa ar laiku varētu izzust, tomēr pārojoties pūces nedod priekšroku kādai no krāsu variācijām.
Meža pūcei ir gari, plati un noapaļoti spārni. Salīdzinot ar citiem pūčveidīgajiem, meža pūcei spārni ir taisnāki, un tā tos vicina retāk. Arī lidošanas augstums ir salīdzinoši augstāks. Lidojums kopumā ir pasmags un lēns, īpaši to uzsākot.[5] Kā visiem pūčveidīgajiem, tās lidojums ir kluss, bez skaņas, pateicoties mīkstajām spārnu spalvām un robotajām lidspalvu maliņām.[12]
Redze
labot šo sadaļuMeža pūces acis atrodas sejas priekšējā plaknē, un abu acu redzes leņķis pārklājas par apmēram 50—70%. Tādējādi pūcei ir samērā laba binokulārā redze, salīdzinot ar dienas plēsīgajiem putniem, kuriem acu redzes leņķi pārklājas par 30—50%.[13] Meža pūces tīklenes 1 mm² ir apmēram 56 000 fotoreceptoro šūnu. Pirms kāda laika valdīja uzskats, ka pūces spēj redzēt infrasarkano staru spektrā, bet mūsdienās šī hipotēze ir noraidīta.[14] Joprojām valda uzskats, ka pūce redz 10—100 reizes labāk kā cilvēks pie vāja apgaismojuma. Tomēr eksperimenti pierāda, ka šis apgalvojums ir pārspīlēts.[15] Patiesībā pūces redze ir tikai nedaudz jutīgāka kā cilvēkam, un pūces labākās redzes īpašības balstās vairāk uz optiskajiem faktoriem, nekā uz tīklenes gaismas jutību.
Tā kā pūce ir nakts putns, tās acis ir piemērojušās maksimālai gaismas uztveršanai: tās ir lielas, cilindriskas, un tīklenē ir milzīgs skaits blīvi novietotu nūjiņu, bet nav vālīšu, līdz ar to pūces acis ir īpaši gaismasjutīgas.[16] Meža pūce, kā visi pūčveidīgie, ir tālredzīga – tā neko nespēj saskatīt sava knābja galā.[7]
Dzirde
labot šo sadaļuMeža pūcei kā visiem pūčveidīgajiem ir ļoti laba dzirde. Abas ausis ir asimetriski novietotas un atšķiras ar iekšējo struktūru, līdz ar to pūce spēj ļoti precīzi noteikt skaņas avotu. Abu ausu bungādiņas cauri galvaskausam ir savienotas ar kanālu, un nelielā skaņas uztveres nobīde katrā ausī ļauj pūcei precīzi noteikt skaņas avota atrašanās vietu. Kreisās auss atvere galvā ir novietota augstāk, bet labās auss atvere ir lielāka un orientēta uz leju, uzlabojot dzirdamību skaņām no apakšas.[13] Abu ausu atveres ir noslēptas zem sejas diska spalvām, kuras ir sakārtotas tā, lai būtu skaņas caurlaidīgas.[8] Ausu atveres visapkārt apņem īpaša ādas kroka. Uz tās aug cietas spalviņas. Kroka kopā ar spalviņām veido ap pūces ausīm zīdītāju ausu gliemežnīcām analogu pielāgojumu skaņas labākai uztveršanai. Citiem putniem šādas krokas nav.[7]
Medības un barība
labot šo sadaļu
Meža pūce ir aktīva nakts laikā. Tā sēž uz kāda koka zara un ieklausās apkārtnes skaņās, tad nedzirdami slīd lejup un satver savu upuri. Retos gadījumos meža pūce medī dienas laikā. Tā medī pārsvarā grauzējus, arī citus nelielus dzīvniekus, kas var būt līdz pat jauna truša lielumā. Meža pūce medī arī putnus. Tie var būt pat samērā lieli, kā meža pīle vai trīspirkstu kaija.[5] Tā medī arī mazākus medījumus, piemēram, vardes, vaboles un sliekas.
Nomedīto upuri pūce aiznes kāda koka zarā, mirkli izbauda veiksmīgo medību prieku un tad nodur ar saviem asajiem nagiem. Tā kā pūce neko neredz knābja galā, tā, pirms apēd upuri, to aptausta ar īpašajām, sarveidīgajām taustes spalviņām, kas aug knābja kaktiņos.[7] Upuris, ja nav pārāk liels, parasti tiek norīts vesels, ar galvu pa priekšu. Ja medījums ir lielāks, vai, ja tas paredzēts mazo putnēnu barošanai, pūce to saplosa gabalos, bet nenoplūc. Pūce aprij medījumu ar visām spalvām, nagiem un kauliem. Visu, kas nesagremojas, pūce atrij. Atrijas ir kamolā savēlušās nesagremotās paliekas. Tās ir spalvas, kauli un reizēm pat veseli galvaskausi.[7]
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Gada vecumā meža pūces veido monogāmus pārus un parasti paliek kopā visu mūžu. Ligzdojošs pāris nostiprina savu teritoriju, kas gadu no gada var nedaudz mainīties. Dienas laikā pūce sēž kādā zarā, pēc iespējas tuvāk stumbram. Laikā no jūlija līdz oktobrim pāris guļ šķirti viens no otra. Guļošās pūces reizēm atklāj sīkie putni, kuri cenšas pūci padzīt, bet tā parasti uzbrukumus ignorē.[8] Pūce ligzdu nevij, tā olas dēj koka dobumā, bet lieto arī žagatas ligzdas, vāveru migas, nišas ēku konstrukcijās un cilvēku veidotus speciālos būrus. Dienvidos meža pūce olas dēj februārī, bet ziemeļos ne ātrāk kā marta vidū.[5] Meža pūcei ir spīdīgas, baltas olas. Dējumā ir 2 - 3 olas. Tās ir 48 x 39 mm lielas un sver apmēram 39 g. Olas perē tikai mātīte, apmēram 30 dienas. Mazuļi pēc izšķilšanās, apmēram 10 dienas, ir klāti ar baltām pūkām, bet augot kļūst gaiši pelēki. Spalvas pūcēniem izaug pēc 35 - 39 dienām. Ligzdu tie atstāj, pirms tiem izaug spalvas. Tie uzturas koku zaros ligzdas tuvumā.[5] Vecāki rūpējas par mazuļiem 2 - 3 mēnešus vēl pēc tam, kad tiem ir izaugušas spalvas. Laikā no augusta līdz novembrim jaunās pūces pamet vecāku teritoriju, lai atrastu savu vietu. Ja jaunajiem putniem neizdodas atrast brīvu teritoriju, tie parasti cieš badu.[5]
Meža pūce savvaļā dzīvo apmēram 5 gadus, bet ir datētas arī 18 gadus vecas pūces. Nebrīvē meža pūce var nodzīvot līdz 27 gadiem.[8] Meža pūces galvenie ienaidnieki ir lielie, plēsīgie putni, piemēram, urālpūce, ūpji, vistu vanags, klinšu ērglis un peļu klijāns. Pūci, īpaši pūcēnus apdraud arī meža cauna. Visvieglāk caunai ir atrast pūces ligzdošanas vietu cilvēku veidotajā būrī, jo tas ir uzreiz atpazīstams. Reizēm kovārnis perējošai meža pūcei uz galvas izveido ligzdu, tādējādi pūci iesprostojot dobumā, un gan pūču mātīte, gan mazuļi iet bojā.[8] Jaunie putni bieži kļūst par rudo lapsu medījumiem.[17] Ja vecākiem trūkst medījuma, tie izbaro tikai stiprāko no putnēniem, kas parasti ir vecākais, pārējie iet bojā. Pavisam sliktās vasarās stiprākais putnēns var saplosīt un apēst savus vājākos brāļus un māsas.[7]
Sistemātika
labot šo sadaļuMeža pūcei ir 7 pasugas:[2]
- S. a. aluco — Eiropas ziemeļi un centrālā daļa, sākot ar Skandināviju un beidzot ar Vidusjūru un Melno jūru;
- S. a. biddulphi — Pakistāna;
- S. a. harmsi — Turkmenistāna;
- S. a. sanctinicolai — Irānas rietumi, Irāka;
- S. a. siberiae — Krievijas centrālā daļa, no Urāliem līdz Sibīrijas rietumiem;
- S. a. sylvatica — Eiropas rietumi, Lielbritāniju ieskaitot;
- S. a. willkonskii — Palestīna, Irānas ziemeļi un Kaukāzs.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 Latvijas daba: Meža pūce
- ↑ 2,0 2,1 World Bird List: Owls, 2020
- ↑ «Meža pūce». Latvijas putni. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. augustā. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī. Arhivēts 2011. gada 23. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 «IUCN: Strix aluco». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. decembrī. Skatīts: 2011. gada 31. augustā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Snow, David; Perrins, Christopher M (editors) (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (two volumes). Oxford: Oxford University Press. pp. 907–910. ISBN 0-19-854099-X.
- ↑ «Ornitofaunistika: Meža pūce». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. augustā. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī. Arhivēts 2011. gada 23. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 «Viņai mežs vārdā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2011. gada 29. augustā. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 Voous, Karel H.; Cameron, Ad (illustrator) (1988). Owls of the Northern Hemisphere. London, Collins. pp. 209–219. ISBN 0-00-219493-7
- ↑ «2011. gada putns - meža pūce». Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 7. februārī. Skatīts: 2011. gada 2. februārī. Arhivēts 2011. gada 7. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter J. (1999). Collins Bird Guide. London: HarperCollins. p. 206. ISBN 0-00-219728-6.
- ↑ Tawny Owl Strix aluco [Linnaeus, 1758]
- ↑ Brown, Roy; Ferguson, John; Lawrence, Michael; Lees, David (1987). Tracks and Signs of the Birds of Britain and Europe (Helm Identification Guides). Christopher Helm. p. 86. ISBN 0-7470-0201-0.
- ↑ 13,0 13,1 Burton, Robert (1985). Bird Behaviour. London: Granada Publishing. pp. 44–48. ISBN 0-246-12440-7.
- ↑ The sensibility of the nocturnal long-eared owl in the spectrum
- ↑ Martin, Graham R. (August 1977). "Absolute visual threshold and scotopic spectral sensitivity in the tawny owl Strix aluco". Nature 268 (5621): 636–638. doi:10.1038/268636a0. PMID 895859
- ↑ Sinclair, Sandra (1985). How Animals See: Other Visions of Our World. Beckenham, Kent: Croom Helm. pp. 88–100. ISBN 0-7099-3336-3.
- ↑ Sunde, Peter (September 2005). "Predators control post-fledging mortality in tawny owls, Strix aluco". Oikos 110 (3): 461–472,. doi:10.1111/j.0030-1299.2005.14069.x
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Meža pūce |