Mazā sīga
Mazā sīga (Tetrax tetrax) ir liela auguma sīgu dzimtas (Otididae) putns, kas ir vienīgā suga mazo sīgu ģintī (Tetrax). Ģeogrāfisko varāciju nav.[1] Tā ligzdo Eiropā, Ziemeļāfrikas rietumos un Āzijas rietumos un centrālajā daļā. Eiropas un Ziemeļāfrikas populācijas galvenokārt ir nometnieki, bet Āzijas populācijas ir gājputni un ziemot dodas uz dienvidiem.[2]
| Mazā sīga Tetrax tetrax (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Sīgveidīgie (Otidiformes) |
| Dzimta | Sīgu dzimta (Otididae) |
| Ģints | Mazās sīgas (Tetrax) |
| Suga | Mazā sīga (Tetrax tetrax) |
 Mazā sīga Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
Mazajai sīgai ir ļoti fragmentēta izplatība Eiropas rietumos, dienvidos un austrumos (Portugālē, Spānijā, Francijā, Sardīnijā, Itālijā, Ukrainā, Krievijas dienvidos). Ārpus Eiropas ligzdo arī Marokā, Irānā, Kazahstānā, Kirgizstānā un Ķīnas ziemeļrietumos. Ziemo Vidusjūras reģionā, Turcijā, Azerbaidžānā, Irānā, Turkmenistānā un vietām citur Vidusāzijā.[2][3]
Mazās sīgas populācija ir samazinājusies visā tās izplatības areālā. Centrāleiropas populācija, kas mājoja Ungārijas stepēs, mūsdienās ir izmirusi, arī Polijā tā vairs neligzdo.[4] Mazā sīga reizēm mēdz klejot ziemeļu virzienā. Tomēr tā ziemeļu reģionos sastopama arvien retāk.
Latvijā
labot šo sadaļuMazā sīga Latvijā agrāk bija reta ieceļotāja, tomēr tā nav novērota kopš 20. gadsimta sākuma. Pēdējo reizi novērojums veikts 1910. gadā.[3]
Izskats
labot šo sadaļu
Lai arī mazā sīga ir viena no mazākajām sīgām, tomēr tā joprojām ir liels putns ar gariem spārniem un spēcīgām kājām, apmēram fazāna lielumā. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Ķermeņa garums tēviņam 43—45 cm, svars 794—975 g, ķermeņa garums mātītei 40—43 cm, svars 680—945 g, spārnu plētums kopumā 105—115 cm.[3][5]
Ligzdošanas sezonas laikā tēviņa apspalvojums mugurpusē ir sīki raibumoti brūns, apakšpusē balts. Galva ir pelēka, kakls melns ar kontrastējošu, baltu rakstu (izteiksmīga "V" zīme) un platu, baltu joslu pie kakla pamatnes. Satraukuma brīdī putns sabož kakla spalvas, veidojoties vizuāli biezākam kaklam. Ārpus vairošanās sezonas tēviņš zaudē košo kakla apspalvojumu un kļūst līdzīgāks pelēkbrūni raibumotajai mātītei, kurai uz kakla nav melno un balto spalvu, kā arī tās pavēdere ir tumšāka nekā tēviņam. Jaunie putni līdzīgi mātītei, bet ir par to brūnāki un raibumotāki. Lidojumā var redzēt koši baltos spārnus (lidspalvu gali brūni).[6][7]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
Mazā sīga mājo stepēs, plašos, atklātos līdzenumos vai viegli paugurainā vidē ar nabadzīgu veģetāciju, īsu zāli, ganībās un lauksaimniecības tīrumos, piemēram, pākšaugu laukos. Kā visas sīgas, arī mazā sīga ir ļoti uzmanīga un nervoza un necieš cilvēka tuvumu, īpaši ligzdošanas laikā.[7] Ārpus vairošanās sezonas mazās sīgas ir ļoti sabiedriskas un uzturas lielos baros.[6][7]
Parasti pārvietojas, lēni ejot. Briesmu brīžos labprātāk skrien, nekā lido. Lidojot mazā sīga izstiepj kaklu uz priekšu, spārnu vēdas ir ātras un seklas.[7]
Barība
labot šo sadaļu
Mazā sīga ir visēdāja. Galvenokārt barojas ar lieliem kukaiņiem (piemēram, vabolēm un sienāžiem) un citiem uz zemes dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem (piemēram, sliekām, gliemežiem). Barojas arī ar augu daļām, piemēram, asniem, lapām, ziediem un sēklām. Retumis noķer kādu abinieku.[6][7]
Ligzdošana
labot šo sadaļuLigzdošanas sezona, atkarībā no izplatības areāla ir nedaudz atšķirīga, piemēram, Spānijā tā ilgst no februāra līdz jūnijam, Francijā no maija līdz augustam. Pirms pārošanās mazās sīgas pulcējas riestos un tēviņi kopīgi tiem piesaista mātītes.[6]
Tēviņš, lai piesaistītu mātītes uzmanību, izpilda iespaidīgus riesta rituālus, izvēloties kailu, bez augiem vietu. Riesta deja iesākas ar bungošanu ar pēdām pa zemi, pēc tam seko palēciens uz vietas gaisā, apmēram 1,5 m augstumā. Lēciena laikā tēviņš caur nāsīm izpūš tarkšķošu (prrrt) skaņu, vienlaicīgi spēcīgi sitot baltos spārnus, radot šņācošu ("sisisisi") skaņu. Tas viss ilgst dažas sekundes. Lai arī riesta deja parasti notiek krēslā, no rīta vai vakarā, deguna tarkšķošo skaņu var dzirdēt gandrīz visas dienas garumā. Riesta izrādīšanās brīža laikā tēviņš saslien stāvus melnās kakla spalvas un līdz ar tām balto "V" veida zīmi, atgāž kaklu un galvu uz atpakaļu, lai skaļi sauktu mātīti.[7]
Riesta laikā tēviņš arī izseko mātīti, to vajājot lidojumā, ik pa brīdim apstājas, sauc to, saslien krāšņo, melnibalto apkakli un šūpo galvu no vienas puses uz otru.[7]
Ligzda ir sekla iedobe zemē, atrodas starp bieziem, nosedzošiem augiem. Dējumā ir 2—6 zilizaļas olas ar brūniem raibumiem (visbiežāk 3—5 olas). Inkubācijas periods ilgst 3 nedēļas, perē tikai mātīte. Tēviņš šajā laikā uzturas ligzdas tuvumā un briesmu gadījumā uzbrucēju cenšas aizvilināt prom no ligzdas. Ja nepieciešams, arī mātīte iesaistās plēsēja aizvilināšanā. Mazuļi ir ligzdbēgļi un izšķiļoties uzreiz seko mātei, par tiem rūpējas tikai mātīte. Tos sedz brūnas, raibumotas dūnas. Jaunie putni sāk lidot 20—30 dienu vecumā, bet pieauguša putna apspalvojums izveidojas 45—50 dienu vecumā. Tie paliek kopā ar māti līdz rudenim, daži īpatņi vēl ilgāk.[6][7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ World Bird List: Bustards, mesites, Kagu, seriemas, flufftails & finfoots
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Tetrax tetrax
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Mazā sīga Tetrax tetrax». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 26. februārī. Skatīts: 2018. gada 21. janvārī.
- ↑ Tomek, Teresa; Bocheński, Zygmunt (2005). "Weichselian and Holocene bird remains from Komarowa Cave, Central Poland". Acta zoologica cracoviensia. 48A (1–2): 43–65.
- ↑ Alive: Little Bustard (Tetrax tetrax)
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ARKive: Little bustard (Tetrax tetrax)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. februārī. Skatīts: 2018. gada 23. janvārī.
- ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 «Oiseaux-birds: Little Bustard». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. martā. Skatīts: 2018. gada 23. janvārī.