Mālpils muiža

Mālpils muižas (vācu: Lemburg) kungu māja atrodas Siguldas novada, Mālpils pagasta centrā Mālpilī, apmēram 60 km no Rīgas un 15 km no Siguldas. Tā celta klasicisma stilā 18. gadsimta vidū, bet pārbūvēta 1911. gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. Muižas pils ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, tās restaurācija noslēdzās 2008. gada augustā. Tajā atrodas dizaina viesnīca, bārs un restorāns.

Mālpils muižas galvenā fasāde

Vēsture

Skats uz Mālpils muižu no parka puses

Līvu valodā Mālpils tiek saukta par Lemburgu ('virsaiša upīte'). Lībisko apdzīvotās vietas nosaukumu pielāgoja vācu variantam Lemburg, kuru vēlāk latviskoja par Mālpili. Laikā starp 1207. un 1209. gadu Zobenbrāļu Ordeņa mestrs Venno izlēņoja Idoves pili (latīņu: castrum Ydoven) labietim Maneģintim un viņa brāļiem. Pirmās liecības vēstures dokumentos par Livonijas ordeņa Mālpils ordeņa pili ir no 1413. gada. Tā atradusies ap 150 m uz austrumiem no Mālpils luterāņu baznīcas. Uzskata, ka tā uzcelta 14. gadsimta otrajā pusē.

Poļu-zviedru kara laikā 1626. gadā poļu armija atkāpjoties Mālpils ordeņa pili uzspridzināja. Zviedru Vidzemes laikā 1625. gadā Mālpils muižu piešķīra pulkvedim Nilsam Asersonam Manneršildam, bet 1680. gados veiktās muižu redukcijas laikā tā nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. 1753. gadā Krievijas Impērijas ķeizariene Elizabete Mālpils muižu piešķīra pulkveža Melgunova sievai un kādai Strausa kundzei. 1760. gadā uzcēla jaunu Mālpils muižas kungu māju tagadējā vietā. 18. gadsimta otrajā pusē Vidzemes landrāts Gustavs Vilhelms fon Taube, kuram piederēja blakus esošā Vites muiža, apvienoja Mālpils muižu ar Vites muižu un tā arī no šī laika abas muižas palika apvienotas. Šajā laikā izveidoja muižas centra apbūvi, muižas parku un izraka dīķi. 1775. gadā pēc landrāta Gustava Vilhelma fon Taubes nāves muižu mantoja viņa dēls Frīdrihs Vilhelms fon Taube, kas 1806. gadā par 132 000 dālderiem muižu ieķīlāja kolēģijas padomniekam Vilhelmam fon Blakenhāgenam. 1820. gadā landrāts Frīdrihs fon Grote nopirka muižu vairāksolīšanā par 105 000 sudraba rubļiem, 1836. gadā muižu mantoja viņa dēls Aleksandrs fon Grote. 1905. gada revolūcijas laikā 1905. gada naktī no 27. uz 28. novembri Mālpils muižas teritorijā esošo muižas kungu māju nodedzināja. Ēkā pilnīgi izdega visas koka daļas, palika tikai nama mūra sienas. Pēc nemieru apspiešanas muižā atgriezās tās vecais īpašnieks Aleksandrs fon Grote. Pēc viņa pasūtijuma no 1907. līdz 1911. gadam Cēsu būvuzņēmēja J. Mengela vadībā pilī notika atjaunošanas darbi. Projektu izstrādāja arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1914. gadā muižu mantoja Aleksandra fon Grotes meita Elza fon Grote, kuru tautā sauca par freileni. Šajā laikā muiža bija skaista un sakopta. Pēc 1920. gada agrārās reformas Elzai fon Grotei nācās šķirties no lielākās daļas muižas īpašumu. Viņai atstāja 50 hektārus zemes līdz ar saimniecības ēkām, dzirnavām, oranžēriju un pārvaldnieku māju, kur viņa saimniekoja līdz 1939. gada rudenim, kad devās uz Vāciju.

Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas ēkās atradās Mālpils sešklasīgā pamatskola, bet 1929. gadā to nodeva Latvijas Nacionālo atvaļināto karavīru biedrībai, kas nolēma bijušajās muižas ēkās ierīkot sanatoriju ''Lāčplēši''. 1935. gadā bijušās muižas ēkas nopirka Mālpils pienotavas grāmatvedis Teodors Kerselis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ēkas nacionalizēja, te atradās Mājturības tehnikums (1940-1949), 1949. gadā tajās atvēra Mālpils Hidromeliorācijas un celtniecības tehnikumu, kas šeit pastāvēja līdz 1965. gadam. Dārza māja tika pārbūvēta un tur ierīkotas audzēkņu guļamistabas. Kādreizējās oranžērijas vietā ierīkoja mazgātuves un tualetes, tika aizmūrēta parādes durvju aile. Bijušajā stallī un ratnīcā ierīkoja mehāniskās darbnīcas un dzīvokļus. Arī pārējās muižas kompleksa ēkas tika pārveidotas par dzīvokļiem un darbnīcām, pakāpeniski ejot postā. 1965. gadā bijušajās muižas ēkās izvietojās Mālpils sovhoza administrācija, bet 1966. gadā šeit iekārtoja Mālpils Zemkopības un meliorācijas muzeju. 1992. gadā Mālpils muižu atdeva T. Kerseļa mantiniekam Andrim Kerselim, bet 2003. gadā to nopirka Aldis Plaudis, kas 2006.-2008. gadā veica pamatīgus restaurācijas darbus.

Ēkas apraksts

Pēc 1907. gada atjaunošanas muižas pils ieguva mūsdienās redzamo grezno arhitektoniski telpisko risinājumu. Tas pats divstāvu mūra ēkas apjoms ar paplašinātu piecu logu aili, centrālo šķērszelmeni un klasicisma stila logaiļu apdari. Stāvais divslīpju jumts tika aizstāts ar augstu mansarda tipa jumtu, likvidējot lielās neogotiskās jumta izbūves un to vietā ierīkojot nelielus jumta logus ar trīsstūrveidīgiem jumtiņiem virs tiem. Trīsstūrveida frontonā parādījās apaļš logs, baroka stilā veidota dzega ar ģipša vāzes pilastru augšmalās. Ēkas D fasādē bijušās divstāvīgās segtās nojumes vietā izveidota vienstāvīga nojume, saglabājot šūnakmens pilastrus un kolonnas, bet virs tās — atklāts balkons ar kaltām dzelzs margām. Ēkas Z fasāde parka pusē gandrīz analoģiska, tikai jaunums bija terase, kurai izveidotas divas noejas kāpnes ar betona, klasicisma stilā veidotām margām. Ēkas arhitektūra tika iespējami tuvināta zudušajam oriģinālam, bet izmaiņas simbolizēja neobaroka muižu dzīvojamo ēku celtniecības posmu Latvijas arhitektūrā. Pils interjeri risināti klasicisma stila formās, pirmā stāva gaitenī saglabātas krusta velves, otrā stāva zālē vēl šodien apskatāmi polihromi kesonu ozolkoka griesti. Uz augšējiem stāviem ved spirālveidīgas, kokā grieztas kāpnes ar koka margām, pagriezienos pusloka balustrādes ar kanelūrām. Logiem iekštelpās veidotas ovālas augšējās apmales slēģi.

Restaurācija

Mālpils muižas restaurācija

Mālpils muiža tika atjaunota, maksimāli saglabājot tās vēsturisko veidolu. Muižas restaurācija sākās 2006. gadā un noslēdzās 2008. gada augustā. Mālpils muižas restaurācijas projekta autors ir SIA "LDU izpētes un prejektēšanas birojs KROKS", arhitekte Dita Lapiņa. Interjera darbus veica Ināra Cine un Ieva Plaude. Mālpils muižā restaurācijas laikā tika atjaunots un nomainīts grīdas segums, restaurētas sienas, kāpnes un durvis. Tika atjaunota arī muižas ārējā fasāde. Rekonstrukcijas laikā tika veikta muižas bojāto būvkonstrukciju (arī apdares) demontāža, jumta nomaiņa, kā arī ēkas pārsegumu un stāvvadu maiņa, tika uzstādīta jauna santehnika. Tika veikti arī vērienīgi labiekārtošanas darbi — remontēti piebraucamie ceļi un ielas. Muižas apkārtējā vide — pagalms un muižai pieguļošā parka teritorija — tika sakopta un labiekārtota, tika uzstādīti soliņi, bruģēti celiņi, izveidotas strūklakas, iztīrīts dīķis un veikti apzaļumošanas darbi visā muižas teritorijā. Mālpils muižas kungu mājā tika atjaunoti kamīni un vairākas vecās podiņu krāsnis. Atjaunotas tika arī vecās ozolkoka kāpnes, Deju zāles zvaigžņu parkets un tumšie ozolkoka paneļu griesti. Muižas interjers ir papildināts ar klasicisma un bīdermeijera stila antīkām mēbelēm, vecmaistaru gleznām un citiem interjera priekšmetiem.

Mālpils muižas parks

Aiz pils atrodas ainavisks 22 hektārus plašais muižas parks, kas sākas ar nolaideno lauci pils terases priekšā un galveno dīķi. Pašreizējais parka koku vecums ir ap 155 gadiem. Parka reljefs ir lēzens ziemeļu virzienā, tāpēc viszemākā parka vieta ir pie Siguldas šosejas Sudas upes tilta, kur līmeņu starpība ar augstāko vietu — pils pagalmu ir ap 16 metriem.

Mālpils muižas plānā, kas zīmēts laikā no 1856. līdz 1859. gadam, var labi saskatīt muižas centra un parka plānojumu. Sākotnējā parka teritorija, iespējams, bijusi mazāka par esošo. Te iezīmēta pils ar parādes laukumu, lauce aiz pils, garenais dīķis un augļu dārza teritorija centrālajā laucē, kas sadalīta deviņos kvadrātos. Parks bija apjozts ar laukakmeņu mūri, kura atliekas vēl šodien pamanāmas. Iespējams, tas bijis muižas parka kodols, kas vēlāk paplašinājies. Parkā izrakti četri dīķi (0.64 hektāri), kurus savstarpēji saista caurtekas. Kādreiz pār vienu dīķi veda romantiskais Mīlestības tiltiņš, tā šobrīd vairs nav. Paradoksāli, bet šo dīķi zemnieki dēvējuši par Sibīrijas dīķi, jo barons bijis nežēlīgs pret strādniekiem dīķu rakšanas laikā un darbs līdzinājies katorgas darbiem Sibīrijā. Agrāk kopā bijuši savienoti trīs dīķi, tagad to ir tikai divi, trešais ir galīgi aizlaists.

Barona fon Taubes laika parks 19. gadsimta vidū paplašināts ar ainavu dārzu un daļēji saglabājies. No pils terases puses pāri galvenajam dīķiem paveras plaša perspektīva, brīva no kokiem. To veido glīta ozolu aleja. Parkā aug vietējo koku un krūmu sugas, kuru vidū ir atsevišķas eksotiskas, piemēram, sudraba kļava, Kolorādo egle, pelēkais riekstkoks, Holandes liepa u. c. Parkā izveidoti pastaigu celiņi brīvā formā. Vēl nesen pils pagalmā varēja priecāties par glīti izveidotajiem soliem, kas balstījās uz akmens mūriem. Tādi paši soli un līdzi būvēti tiltiņi rotāja arī takas un ceļus pāri grāvjiem vecajā muižas parkā.

Parka izveide bija rūpīgi pārdomāta un izplānota. Koku un krūmu grupas izkārtoja tā, lai veidotos skaistas skatu perspektīvas un izmeklētu koku vai stādījumu grupa, lielu uzmanību pievērsa lapotņu krāsai un formai. Pastaigām, pārdomām domātā parka romantisko noskaņu papildināja parka arhitektūra — lapenes, paviljoni, tējas namiņi, mākslīgās pilsdrupas, skulptūras. Jāatzīst, ka nepietiekamu zināšanu, neizpratnes un pārprastas šķiriskas pieejas pēc lielu daļu to vērtību esam jau pazaudējuši.

Mālpils muiža šodien

Mālpils muižas Paneļu zāle

2008. gada augustā noslēdzās Mālpils muižas rekonstrukcija. Mālpils muižas atklāšana notika 2008. gada 12. oktobrī, kas apzināti sakrita ar muižas arhitekta V. Bokslafa 150 dzimšanas dienu. Šim notikumam par godu Mālpils muižas parkā tika atklāts pazīstamā Latvijas tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidots Bokslafa piemineklis. Mālpils muižas parkā atjaunots arī vecais obelisks, iztīrīts aizaugušais dīķis, kur tagad zied ūdensrozes un čalo strūklaka. Pa dīķi ir iespējams izbraukt arī ar laiviņām. Šodien muižā atrodas dizaina viesnīca, bārs un restorāns. Šobrīd muižas īpašniece ir Līga Plaude. Ir sākti rekonstrukcijas darbi visās muižas apkārtes vecajās ēkās.

Ārējās saites

• Mālpils muižas mājaslapa