Bīdermeijers

Bīdermeijers jeb bīdermeiers (vācu: Biedermeier) ir mākslas stila virziens Eiropas lietišķajā mākslā un arhitektūrā 19. gadsimta 1. pusē. Radies kā neoklasicisma paveids pēc Vīnes kongresa 1815. gadā pārsvarā vācvalodīgajās Viduseiropas zemēs. Pastāvēja līdztekus romantismam un izgāja no modes pēc 1848. gada revolūcijām.

Mēbeles bīdermeijera stilā.

Kārļa Špicvega (Spitzweg) glezna "Grāmatu tārps" (1850).

Nosaukums

Stila nosaukums radies no karikatūras "Papa Biedermeier".

Saloni

Bīdermeijera stila dzīvojamo telpu iekārtojums uzsvēra ģimeniskumu un privātās nodarbes, piemēram, vēstuļu rakstīšanu (sekretārs), muzicēšanu (klavieres), tērzēšanu (galds), grāmatu lasīšanu (grāmatu plaukts), mājas viesības.

Glezniecība

Bīdermeijera stila gleznās parasti attēlota sentimentāla un omulīga ģimenes dzīve. Populārākie tālaika gleznotāji bija Francis Krīgers (Krüger), Georgs Frīdrihs Kerstings, Julijs Oldahs, Kārlis Špicvegs (Spitzweg) un Ferdinands Georgs Valdmillers (Waldmüller).

Apģērbs

Vīriešiem dominēja viduklī pieguļoša fraka, garas bikses bez iegludēm, veste, kura varēja būt krāsaina un cilindrs. Krekla apkakles augstas, iecienītas bija manžetes un apkakles. Dienai melna kaklasaite, vakaram balta. Modē bija rūtaini audumi. Bīdermeijera laikā smalkus naudas maciņus lietoja arī vīrieši. Visu sabiedrības kārtu pārstāvji valkāja cilindrus, kam pieskaņoja frizūru — glīto sasuku, kas jau iepriekš sagatavota. Frizūras raksturīgākā iezīme — cirtas un precīzs celiņš sānos vai galvvidū. Vīrieši valkāja puszābakus vai garstulmu zābakus, jaunums bija čībveida kurpes ar smailu purngalu, bez raksturīgās saitējuma joslas.

Sievietes nēsāja korsetes, lai iegūtu tievu vidukli. Plecu līnija bija pazemināta un noapaļota, to veidoja ar ļoti paplatinātām, uzpūstām piedurknēm un citām detaļām, palielinot dekoltē. Svārku daļa paplatināta un nedaudz īsāka, tas ir, līdz potītēm. Zem tiem nēsāja vairākus apakšsvārkus. Saīsinātās kleitas garums ļāva pamanīt apavus. Joprojām valkāja bezpapēža kurpes, taču bija parādījušies šņorzābaki ar mērena augstuma papēdi un strupu purngalu. Sievietes skaistuma ideāls bija ar lielām acīm, mazām rokām un kājām, platiem gurniem. Tam pakārtoto moderno siluetu attēlojumā manāma sirdsveida kopformas atkārtošanās atsevišķās sievietes tērpa daļās — galvassegas un virstērpa augšdaļas, kā arī frizūras un kakla izgriezuma pretstatījumā. Frizūras varēja nosaukt par galvas arhitektūru. Pārsvarā bija mākslīgas cirtas koncentrētas galvas sānu daļās, noformēšanai lietoja lentes un šinjonus, mežģīnes, no kuriem veidoja ziedu un salokotu matu sakopojumus ar dārglietām. Vismodernākais bija "Apollona mezgls". Galvu lielākoties sedza grozveida aube capote ar izteiksmīgu nagu.

Audumu klāstā dominēja bombazīns, kreps, poplīns, satīns, samts un zīds, kas guva pārsvaru pār iepriekšējā perioda muslīna gaisīgumu. Tikai kašmirs saglabāja savu nemainīgo popularitāti. Vakartērpos arvien pamanāmāks bija greznais tills. Raksturīgi, ka bīdermeijera deklarētā komforta un greznības ideja guva atspoguļojumu atbilstošos audumos un krāsu paletē. Tas viss bija svarīgs, lai radītu eklektisko bīdermeiera tērpu kokteili. Sievietēm vienmēr līdzi bija dekoratīvi maisiņi šūšanas piederumiem un citiem sīkumiem.

Bīdermeijers Latvijā

Bīdermeijera mēbeles bija ļoti populāras vācbaltu pilsoniskajās aprindās un vēlāk arī starp latviešu turīgākajiem pilsētniekiem. Mēbelēs tika izcelts koksnes dabīgais skaistums. Augsti tika vērtēta izturība, praktiskums un ērtība. Latvijā plaši sāka izmantot arī vietējās izcelsmes kokmateriālus — ķirsi, bumbieri, kļavu un osi, tomēr mēbelēs, kuras saglabājušās, visvairāk dominē sarkankoks, mazāk lāsumainais bērzs un osis. Latvijā bīdermeijera tradīcijas vēl turpinās arī 19. gadsimta otrajā pusē.

Saglabājušās šādas 19. gadsimta pirmās puses stila celtnes:

• Cēsu pilsmuiža, 1820.—1830. gados veikta muižas kungu mājas pārbūve ar bīdermeijera stila elementiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bīdermeijers.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)