Libānas karš (1982)

Libānas karš (arābu: الاجتياح, Al-ijtiyāḥ — 'iebrukums'; ivritā: מלחמת לבנון הראשונה, Milhemet Levanon Harishona — 'Pirmais Libānas karš'); sākotnējais militārās operācijas nosaukums "Miers Galilejai" (ivritā: מבצע שלום הגליל vai מבצע של"ג, Mivtsa Shlom HaGalil vai Mivtsa Sheleg) bija Izraēlas iebrukums Libānā, kas sākās 1982. gada 6. jūnijā. Aktīvā karadarbības fāze beidzās 1982. gada septembrī, Izraēlas karaspēka klātbūtne oficiāli turpinājās līdz 1985. gada jūnijam, lai gan Izraēlas Aizsardzības armija Libānas dienvidus pilnībā atstāja tikai 2000. gadā.

Izralēlas iebrukuma galvenie virzieni un sasniegtā frontes līnija 1982. gada jūnija vidū.

Izraēla karā zaudēja 657 kritušos un 3887 ievainotos. Precīzs libāņu, palestīniešu un sīriešu kritušo un ievainoto skaits nav zināms, taču bojā gāja vismaz 19 000 cilvēku un 30 000 tika ievainoti, liela daļa no kuriem bija civiliedzīvotāji.

Kara mērķi

Lai arī Izraēla karā sasniedza taktisku militāru uzvaru, tā nesasniedza savu stratēģisko ilgtermiņa mērķi — nodrošināt mieru pie savām ziemeļu robežām. Izraēla uzsāka karu, lai sasniegtu vairākus mērķus: piespiestu Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju pamest Libānu, atbrīvotu Libānu no Sīrijas armijas ietekmes, izveidotu Izraēlai draudzīgu kristiešu valdību Bašira Žemajela vadībā un noslēgtu miera līgumu starp Izraēlu un Libānu. Izraēla uzbruka PAO, Sīrijas armijas, Libānas kreiso un Libānas musulmaņu bruņotajām vienībām, sasniedza un iekaroja Beirūtu, piespiežot atbruņotām PAO vienībām pamest Libānu. PAO vadītājs Jāsirs Arafāts 1982. gada jūnijā drošības pēc pārcēlās no Beirūtas uz Libānas ziemeļu pilsētu Tripoli, bet vēlāk PAO vadība pārcēlās uz Tunisiju. Izraēla panāca Bašira Žemajela ievēlēšanu par Libānas prezidentu, taču viņš uzreiz tika nogalināts atentātā. Kristiešu falangisti atriebās par sava līdera nāvi ar slaktiņu PAO kontrolētajās Sabras un Šatilas palestīniešu bēgļu nometnēs. Pieaugošā starptautiskā kritika, Izraēlas iedzīvotāju neapmierinātība ar karu un nespēja noslēgt ilgtermiņa mieru ar Libānas valdību noveda pie Izraēlas karaspēka pakāpeniskas izvešanas no Libānas un drošības buferzonas izveidošanas Libānas dienvidos, kas pastāvēja līdz 2000. gadam. Pēc izraēliešu karaspēka atvilkšanas Libānā turpinājās sīvas kaujas un slaktiņi starp Sīrijas armiju, PAO un dažādajiem libāņu grupējumiem. Libānas pilsoņu karš oficiāli beidzās tikai 1990. gadā, Sīrijai iegūstot pilnīgu militāri politisku kontroli pār valsti, kas turpinājās līdz Sīrijas karaspēka izvešanai 2005. gadā. Sakautās PAO vietā par lielāko militāro draudu Izraēlas ziemeļiem kļuva radikālā kustība Hezbollah, ar kuru Izraēlai regulāri notiek militāri konflikti, lielākais no kuriem ir 2006. gada Otrais Libānas karš.

Pirmskara situācija

Kara iemesli meklējami militāri politiskajos izraēliešu — arābu konfliktos, palestīniešu bēgļu radikalizācijā, Libānas Republikas iekšējā sabrukumā u. c.

Nestabilā pierobeža

Lai arī Libāna ar Izraēlu oficiāli nebija karojusi, abu balstu pierobežā darbojās dažādi Palestīnas arābu kaujas grupējumi, kurus atbalstīja citas arābu valstis. Laikā no 1968. līdz 1975. gadam Izraēlas Aizsardzības armija vairāk nekā 4000 reizes veica artilērijas apšaudes vai aviācijas uzlidojumus dažādiem kaujinieku mērķiem Libānas teritorijā. Bojā gāja arī Libānas kareivji un civiliedzīvotāji.

Palestīnieši Libānā

Pēc 1948. gada Izraēlas Neatkarības kara Libānā patvērumu atrada vairāk nekā 110 000 Palestīnas arābu. Bēgļu skaits Libānā ievērojami palielinājās pēc 1970. gada Melnā septembra pilsoņu kara Jordānijā, pēc kuriem Palestīnas Atbrīvošanas organizācija tika izdzīta uz Libānu. Ap 1975. gadu jau tā nestabilajā Libānā bija ap 300 000 palestīniešu arābu bēgļu. Daudzi no viņiem iesaistījās PAO un citu politisko organizāciju organizētajās bruņotajās vienībās, lai cīnītos pret Izraēlu, taču vēl vairāk, lai iesaistītos Libānas pilsoņu karā.

PAO izmantoja pilsoņu karu, lai Libānas dienvidos un lielākajās palestīniešu bēgļu nometnēs ar Sīrijas atbalstu radītu savu neoficiālu "valsti valstī". Palestīniešu partizānu uzbrukumi Izraēlai no Libānas puses aktīvi sākās jau 1968. gadā. Pieaugot PAO militārajām spējām un haosam Libānā, artilērijas un reaktīvo raķešu uzbrukumi Izraēlai kļuva aizvien lielāki un asiņaināki.

Ceļš uz karu

Jau 1976. gadā Izraēla sāka militāri palīdzēt Dienvidlibānas kristiešu bruņotajām vienībām ar ieročiem un apmācību. Izraēlas galvenie sabiedrotie bija kristiešu maronītu Falangas partija, kuras militāro spārnu vadīja Baširs Žemajels, kurš vēlējās PAO un palestīniešus padzīt no valsts.

Pēc tam kad PAO kaujinieki 1978. gada 11. martā uz Haifas-Telavivas šosejas sagrāba divus pasažieru autobusus kā rezultātā tika nogalināti 36, bet ievainoti vairāk nekā 70 izraēliešu, 1978. gada 15. martā Izraēla sāka operāciju "Litani", iebrūkot Libānas dienvidos līdz Litani upei, iznīcinot palestīniešu partizānus un piespiežot 250 000 bēgļus bēgt no konflikta zonas. Izraēlas armija 13. jūnijā atstāja Libānu, izveidojot pierobežas drošības buferzonu, kuru nodeva kristiešu Dienvidlibānas armijai.

Pēc ANO Drošības padomes pieņemtās rezolūcijas 425, 1978. gada martā Libānas dienvidos tika izvietotas ANO miera uzturēšanas vienības, lai nodrošinātu mieru šajā reģionā un fiksētu tā pārkāpumus.

Šajā laikā no atbildes triecienu taktikas Izraēla pārgāja uz taktiku, kas paredzēja uzbrukt jebkuram kaujinieku mērķim jebkurā brīdī. Tas noveda arī pie sadursmēm ar Libānā izvietotajiem Sīrijas militārajiem spēkiem.

Sākot ar 1980. gadu, ANO miera uzturētāji fiksēja aizvien biežākus Izraēlas gaisa, zemes un jūras spēku iebrukumus Libānas teritorijā, kas tika veikti, lai iznīcinātu palestīniešu kaujinieku bāzes un pozīcijas.

1981. gada jūlijā PAO desmit dienas apšaudīja Izraēlu ar 130 milimetru artilēriju un Grad reaktīvajām raķešu iekārtām, kā rezultātā tika nogalināti 6 un ievainoti 111 Izraēlas iedzīvotāji. Atbildot Izraēla veica gaisa uzlidojumus Libānas dienvidos un bombardēja PAO štābu Beirūtas centrā, kur bojā gāja ap 300 cilvēkiem un vēl 800 tika ievainoti. ASV diplomāti panāca pamieru, kas turpinājās deviņus mēnešus no 1981. gada jūlija beigām līdz 1982. gada pavasarim.

Pamiera laikā, no 1981. gada augustam līdz 1982. gada maijam ANO miera uzturētāji reģistrēja 2096 Libānas gaisa telpas un 652 teritoriālo ūdeņu pārkāpumus, ko veica Izraēlas spēki. Šai pašā laikā Izraēla ziņoja par 270 PAO uzbrukumiem Izraēlā, okupētajā Rietumkrastā, no Libānas un Jordānijas robežu puses, kā arī 20 uzbrukumus Izraēlas pārstāvjiem citur pasaulē, kuros bojā gājuši 29 un ievainoti virs 300 izraēliešu.

Uzbrukuma iegansts

Izraēlas premjers Menahems Begins un aizsardzības ministrs Ariels Šarons uzskatīja, ka jebkurš uzbrukums izraēliešiem vai ebrejiem jebkur pasaulē ir jāuzskata par PAO organizētu pamiera pārkāpumu, lai arī palestīniešu pretošanās kustībā pastāvēja dažādas savstarpēji naidīgas organizācijas. PAO vadītājs Jāsirs Arafāts centās norobežoties no palestīniešu uzbrukumiem Izraēlai pamiera laikā, lai izvairītos no kara.

Izraēlas armija izstrādāja kara plānu "Lielās Priedes", kas 1981. gada 20. decembrī tika prezentēts Izraēlas valdībai. Tas paredzēja iebrukumu Libānā līdz Beirūtas — Damaskas šosejai un savienošanos ar maronītu bruņotajām vienībām Beirūtas apkārtnē. Lielākā ministru daļa bija pret šādu uzbrukumu.

1982. gada 5. aprīlī Parīzē tika nošauts Izraēlas diplomāts Jakovs Bar-Simantovs. 1982. gada 3. jūnijā Šlomo Argovs, Izraēlas vēstnieks Apvienotajā Karalistē, tika sašauts un smagi ievainots. Uzbrukumu veica Irākas atbalstītā Abu Nidala teroristu organizācija, kas bija PLO naidīgi noskaņota un kuru atbalstīja Sīrija un Irāka.

4. jūnija Izraēlas valdības sapulcē premjerministrs Begins un armijas ģenerālštāba vadītājs uzvēla atbildību par uzbrukumu uz PAO. Tā vietā, lai iznīcinātu Abu Nidalu Damaskā vai Bagdādē, tika apstiprināts plāns iebrukumam Libānā.

Izraēla jau 4. jūnijā veica uzlidojumus palestīniešu pozīcijām Libānā un Beirūtā, kuru laikā gāja bojā 200 cilvēki. Tajā pašā dienā PAO atbildēja ar Izraēlas ziemeļu artilērijas apšaudi, kas ievainoja 3 cilvēkus. 5. jūnijā Izraēlas aviācija bombardēja 15 Libānas pilsētas un palestīniešu bēgļu nometnes.

Karš

5. jūnijā valdība un Knesets pieņēma lēmumu par iebrukumu Libānā. 1982. gada 6. jūnija 11.00 25 000 Izraēlas kareivji aizsardzības ministra Ariela Šarona vadībā uzsāka operāciju "Miers Galilejai", kuras publiskotais mērķis bija atspiest PAO bruņotās vienības 40 kilometrus no Izraēlas-Libānas robežas. Paralēli armijas virzībai uz Beirūtu, kara flote izsēdināja desantu ziemeļos no Sidonas.

Iebrukuma gaitā izvērtās nepasludināts karš starp Izraēlu un Sīriju. Lai nodrošinātu gaisa pārākumu un darbības brīvību, Izraēlas gaisa spēki operācijā Mole Cricket 19 9. jūnijā iznīcināja vairāk nekā 30 Sīrijas pretgaisa aizsardzības SAM raķešu sistēmas un 80 lidmašīnas gaisa kaujā, kurā no abām pusēm kopā piedalījās vairāk nekā 150 lidmašīnas. Šī uzvara bija šokējoša ne tikai Sīrijai, bet arī PSRS, kuras militārie speciālisti bija izveidojuši un kontrolēja Sīrijas pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Tāpat jaunie Izraēlā ražotie Merkava tanki sevi labi parādīja cīņās pret padomju ražotajiem T-72 tankiem. Sīvās kaujās 8.—10. jūnijā sīriešiem tomēr izdevās atsist izraēliešu uzbrukumu un noturēt Beirūtas-Damaskas šoseju, pa kuru sīriešu karaspēks saņēma piegādes no Sīrijas. 11. jūnijā starp izraēliešiem un sīriešiem tika noslēgts pamiers, jo abu valstu starpā nebija vēlmes uzsākt pilna apjoma abpusēju karu.

Izraēlas armija ātri virzījās uz priekšu un pēc pirmās kara nedēļas atradās pie Beirūtas, savienojās ar kristiešu kontrolētajiem apgabaliem Beirūtas apkārtnē un no 13. jūnija sāka Beirūtas rietumu aplenkumu, kur atradās PAO un vairāku citu palestīniešu un libāniešu grupējumu galvenie spēki, kā arī daļa no Sīrijas garnizona. Izraēlas armija necentās ieņemt šo pilsētas daļu, lai ielu kaujās nezaudētu karavīrus. Rietumbeirūta tika pakļauta artilērijas apšaudēm un aviācijas bombardēšanai, tai tika atslēgta elektrības, ūdens un pārtikas piegāde. Jūlija sākumā pilnībā sagrautas bija jau 500 ēkas.

14. jūlijā premjerministrs Begins piekrita Ariela Šarona un ģenerālštāba priekšnieka plānam Rietumbeirūtas ieņemšanai, taču 16. jūlija valdības sēdē valdības koalīcijas partneri draudēja pamest valdību, ja šis plāns tiks īstenots.

1982. gada 18. augustā ASV diplomāti panāca vienošanos, ka PAO spēki pametīs Beirūtu un Libānu, bet Izraēla pārtrauks Rietumbeirūtas aplenkumu. Vēl 10. augustā Ariels Šarons pavēlēja veikt masīvu Rietumbeirūtas artilērijas apšaudi, kurā bojā gāja 300 cilvēki. ASV prezidents Reigans šo apšaudi nosauca par "bezjēdzīgu un neizskaidrojamu". 12. augustā Izraēlas valdība ierobežoja Šarona tiesības pavēlēt īstenot militārus uzbrukumus bez valdības vai premjerministra atļaujas.

1982. gada 21. augustā Beirūtā ieradās pirmais ANO miera uzturēšanas kontingents, ostā izsēdās 350 Francijas kareivju. Tajā pašā dienā pirmie 400 palestīniešu kaujinieki grieķu kuģos pameta Beirūtu. ANO miera uzturēšanas spēkos iesaistījās 800 ASV jūras kājnieki u. c. valstu kareivji. Kopējais ANO kontingents sasniedza 2130 karavīrus. Pēc starptautiski organizētas vienošanās panākšanas, 1982. gada augusta beigās un septembrī vairāk nekā 14 000 PAO karotāji pameta Libānu. Daudzi tūkstoši palestīniešu aktīvistu un militāristu devās uz citām arābu pasaules valstīm. PAO galvenā mītne tika pārcelta uz Tunisiju.

Lielākā daļa Izraēlas armija spēku Beirūtu atstāja jau līdz 27. septembrim, savā kontrolē vēl neilgu laiku paturot starptautisko lidostu un jūras ostu.

Slaktiņi

1982. gada 21. augustā par Libānas prezidentu ievēlēja kristiešu pārstāvi Baširu Žemajelu. Izraēla cerēja, ka ar viņu izdosies noslēgt miera līgumu. 14. septembrī jaunievēlēto prezidentu un vēl 26 cilvēkus nogalināja masīvs bumbas sprādziens. Par vainīgo tika atzīts kristietis Habibs Šartuni, kurš sprādzienu esot noorganizējis Sīrijas uzdevumā.

Pēc Žemajela nogalināšanas, 15. septembrī Izraēlas armija nekavējoties ieņēma Beirūtas rietumus, kuros atradās palestīniešu Sabras un Šatilas nometnes, lai novērstu kristiešu atriebību pret musulmaņiem. Sabras un Šatilas nometnēs PAO bija organizējusi treniņnometnes vairākiem tūkstošiem ārvalstu kaujinieku. Izraēlas armija uzskatīja, ka nometnēs atrodas vēl 2000 — 3000 PAO kaujinieki, kas apšaudīja izraēliešus ar automātiskajiem un prettanku ieročiem. Lai neriskētu ar saviem karavīriem, 16.-17. septembrī nometņu attīrīšanu izraēlieši uzticēja saviem sabiedrotajiem falangistiem, kuru līderis Žemajels nupat bija nogalināts. Izraēlas armija atļāva nometnēs ieiet ap 150 falangistiem, kas atriebībā īstenoja brutālu slaktiņu. Visas notikušā detaļas un upuru skaits nav noteikts, taču pēc dažādiem aprēķiniem falangisti esot nogalinājuši starp 460 un 3500 cilvēku. Precīzāki aprēķini svārstās starp 700 un 1200 upuriem.

Izraēlas izveidotā izmeklēšanas komisija atzina Arielu Šaronu personīgi atbildīgu par to, ka viņš nenovērsa slaktiņu un ieteica viņu atstādināt no Aizsardzības ministra amata, kā arī nepieļaut viņam turpmāk ieņemt nekādus amatus valdībā. Šis ieteikums netika ņemts vērā.

Militārie spēki

Lai arī Izraēla iebruka suverēnajā Libānas Republikā, tās galvenie militārie pretinieki bija dažādas palestīniešu un libāņu bruņotās vienības un Sīrijas armija, kas Libānā bija ievesta, lai ierobežotu Libānas pilsoņu karu. Libānas armija pa šiem nestabilitātes gadiem bija sabrukusi.

Izraēla

Izraēla karā piedalījās ar 78 000 kareivju, 1240 tankiem, 1500 bruņutransportieriem un 600 lidmašīnām, kas bija organizēti piecās divīzijās un divās pastiprinātās brigādēs.

Izraēlas uzbrukums tika sadalīts trīs uzbrukuma sektoros: Piekrastes sektors (virziens:Tīra, Sidona, Damora un Beirūta), iekļāva 91. divīziju, kuru pēc vajadzības papildināja desantnieki. Sektoru atbalstīja kara flote, kas nodrošināja artilērijas atbalstu un desanta operācijas. Centrālais sektors (virziens: no Bofortas forta līdz Nabatijai), iekļāva 36. un 162. divīziju, kuru uzdevums bija ieņemt Džezīnes pilsētu un pēc tam virzīties uz Sidonu. Austrumu sektors (virziens: no Rahaijas un Hasbaijas cauri Bekas ielejai līdz Karaūnas ezeram), 90. un 252. divīzija, kā arī kājnieku un desantnieku brigādes. Galvenais uzdevums bija bloķēt Sīrijas tanku vienības, taču neuzsākt kaujas pret tiem.

Sīrija

Sīrija Libānā bija izvietojusi virs 30 000 karavīru, galvenokārt centrālajā Bekas ielejā, kurā 8. jūnijā iegāja 1. bruņutanku divīzija, kurā ietilpa vairākas mehanizētās un tanku brigādes un desmit komando bataljoni. Bekas ielejā bija izvietoti ap 400 tanku un 19 PSRS ražotas zeme-gaiss zenītraķešu iekārtas, tai skaitā SA6. Kara pirmajās dienā to skaits tika ievērojami palielināts.

Beirūtā un Čoufa kalnos bija izvietotas divas brigādes, kuras atbalstīja ap 200 tankiem. To galvenais uzdevums bija aizsargāt Beirūtas-Damaskas šoseju.

Libāna

Libānas armija šajā laikā bija gandrīz pilnībā sabrukusi un zaudējusi lielu daļu smagā bruņojuma, kareivjiem iesaistoties pilsoņu karā. 1982. gadā armiju veidoja ap 10 000 kareivju piecās brigādēs, kurus komandēja kristiešu virsnieki. Libānas armija oficiāli skaitījās neitrāla, taču parasti atbalstīja falangistus.

Bruņotie grupējumi

Pilsoņu karš Libānā bija izveidojis daudzus vietējo reliģisko grupu un politisko partiju organizētus bruņotos grupējumus, kas, lai arī pa lielam, dalījās divās koalīcijās — kristiešos un musulmaņos, bieži mainīja sabiedrotos, un nežēlīgi cīnījās viena pret otru.

• Labējie grupējumi (pārsvarā kristieši)

Libānas fronte, dažādu partiju koalīcija kurā bija virs 20 000 kaujinieku.

Dienvidlibānas armija, ar Izraēlas atbalstu dibināta 1979. gadā, karoja pret PAO un Hezbollah. Kareivji pamatā bija kristieši, šiīti un druzi, bet komandieri parasti bija kristieši.

Ciedru sargi, 3000 — 6000 cilvēku liels maronītu grupējums, kas cīnījās pret sīriešiem.

• Kreisie grupējumi (pārsvarā musulmaņi)

Libānas nacionālā pretestības fronte, dažādu partiju koalīcija, kurā bija ap 30 000 kaujinieku.

Tautas atbrīvošanas armija, etnisko druzu Progresīvās Sociālistu partijas bruņotais formējums, kurā bija 10 000 līdz 20 000 karotāju.

Glābēji, vairākus tūkstošus liels, pārsvarā sunnītu bruņotais formējums, kas cīnījās kopā ar PAO.

Kurdistānas strādnieku partija, kurai tajā laikā bija bāzes Libānā. Karoja kopā ar sīriešiem un PAO.

• Reliģiskie grupējumi

Libānas fronte, kristiešu partiju organizētā koalīcija, kurā bija ap 30 000 karotāju. Pārsvarā falangisti, lai arī iekļāva arī dažas labējā spārna kristiešu grupas.

Šiītu musulmaņiem bija vairākas organizācijas. Amal, kas bija naidīgi PAO, sākotnēji bija neitrāli un tiem bija pavēlēts nepretoties. Hezbollah kara laikā izveidoja revolucionārā Irāna, un šiītu bruņotie grupējumi aizvien vairāk radikalizējās.

Palestīnieši

Palestīniešu bruņotajās vienībās bija ap 15 000—20 000 karotāju, no kuriem 6000 atradās Libānas dienvidos. Vairāki tūkstoši no viņiem bija ārvalstu brīvprātīgie no arābu un Trešās pasaules valstīm. PAO bija 80 novecojuši tanki, daļa no kuriem vairs nekustējās un tika izmantoti kā artilērija. Papildus viņiem bija 100—200 lielgabalu un BM21 Katyusha raķešu palaišanas iekārtu. PAO saņēma padomju ražotu bruņojumu, ko viņiem piegādāja arābu valstis.

Paralēli PAO karadarbībā bija iesaistītas vēl gandrīz desmit citas palestīniešu organizācijas, kuras lielākā vai mazākā mērā finansēja un kontrolēja Sīrija, Lībija un Irāka.

Kara rezultāti

1982. gada septembrī PAO evakuēja gandrīz visus savus spēkus no Libānas. Ar ASV starpniecību Izraēla un Libāna 1983. gada 17. maijā noslēdza vienošanos, par Izraēlas karaspēka pakāpenisku izvešanu un drošības zonas izveidošanu pierobežā. Šī vienošanās netika oficiāli ratificēta, un 1984. gada martā, Sīrijas spiediena rezultātā Libāna šo vienošanos izbeidza.

1985. gada janvārī Izraēla sāka izvest lielāko daļu armijas, atstājot 850 km² (8% Libānas teritorijas) pierobežas drošības zonas kontroli nelieliem Izraēlas spēkiem un Dienvidlibānas armijai.

Ņemot vērā kara brutalitāti un lielos mierīgo iedzīvotāju upurus, Izraēlas tēls pasaulē smagi cieta.

Pēc Izraēlas aiziešanas, Sīrija ieguva dominējošu stāvokli Libānā un militāri vērsās pret saviem iepriekšējiem sabiedrotajiem palestīniešiem. Izraēlas—Maronītu alianse sabruka un kristiešu bruņotajiem spēkiem Libānas iekšienē vieniem pašiem bija jākaro pret druziem, atlikušajiem palestīniešiem, sīriešiem un citiem bruņotajiem formējumiem, līdz tos aplenca un transportēja uz Austrumbeirūtu.

Pēc Izraēlas aiziešanas no Dienvidlibānas 2000. gadā, šo rajonu ieņēma Irānas izveidotās radikālās Hezbollah kustības bruņotie spēki, kas noveda pie 2006. gada Otrā Libānas kara.