Latvijas nemateriālais kultūras mantojums

Latvijas nemateriālais kultūras mantojums (NKM) ir paražas, spēles un mutvārdu izpausmes, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītie priekšmeti un kultūrtelpa, ko tās iedzīvotāji vai to daļa atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, iedzīvotāji nemitīgi rada no jauna mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido identitātes un pēctecības izjūtu.[1]

Vēsture labot šo sadaļu

Ideja par NKM guva likumīgu pamatu 2016. gada 1. decembrī, kad Latvijā stājās spēkā Nemateriālā kultūras mantojuma likums.[2] Kopš 2017. gada tiek veidots Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma saraksts.

Saskaņā ar likumu tika izveidota konsultatīva Nemateriālā kultūras mantojuma padome, bet īstenot valsts politiku NKM lietās tika uzdots Latvijas Nacionālajam kultūras centram.[2]

Latvijas NKM sarakstā iekļautas arī divas vērtības, kas ir iekļautas UNESCO starptautiskajos sarakstos — Baltijas Dziesmu un Deju svētku tradīcija un simbolisms, un suitu kultūrtelpa.[1]

Iekļautā mantojuma saraksts[3] labot šo sadaļu

UNESCO labot šo sadaļu

2017 labot šo sadaļu

2018 labot šo sadaļu

2019 labot šo sadaļu

2020 labot šo sadaļu

2021 labot šo sadaļu

2022 labot šo sadaļu

2023 labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. 1,0 1,1 «Nemateriālais kultūras mantojums | Latvijas Nacionālais kultūras centrs». www.lnkc.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2023-12-22.
  2. 2,0 2,1 «Nemateriālā kultūras mantojuma likums». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2023-12-22.
  3. «NKM saraksts – Nematerialakultura.lv» (latviešu). Skatīts: 2023-12-22.
  4. Elvita Ruka. «Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas zīmju jeb kāšu dziedāšanas tradīcija». Latvijas Nacionālais kultūras centrs, 2022. Skatīts: 2023-12-28.

Ārējās saites labot šo sadaļu