Lakonija

Lakonija (sengrieķu: Λακωνική) ir Grieķijas vēsturiskais apgabals, kas atrodas Peloponēsas pussalas dienvidaustrumos. Rietumos tā robežojās ar Mesēnijas vēsturisko apgabalu, bet ziemeļos ar Arkādijas un Kinurijas vēsturisko apgabalu. Mūsdienās Lakonija ir iekļauta Peloponēsas perifērijā, Lakonijas nomē ar galvaspilsētu Spartu. Lakonija atrodas ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj Taigeta un Parnona kalnu masīvi, kas iestiepjas jūrā (Lakonikā). Šo reljefa īpatnību dēļ Lakonija bija grūti sasniedzama. Ziemeļos ir tikai divas pārejas, caur kurām var tikt šajā apgabalā. Herodots rakstīja, ka tieši šo reljefa īpatnību dēļ Epaminonda karaspēks no Tēbām atteicās ielauzties Spartā. Lakonijai visā garumā cauri tek Eirotas upe.

Lakonijas vēsturiskā apgabala karte.

Lakonijas iedzīvotāju mazrunīgs runas veids senatnē radīja jēdzienu — lakonisms.

Vēsture

Hellādas periods

Cilvēku klātbūtne Lakonijas apgabalā ir zināma no vēlā neolīta. Tā paliekas ir atrastas Alepotripas alā Mesinika austrumu piekrastē, arī Kupovono kurgānā netālu no Spartas un Amiklas. Neolīta apmetnes attīstījās un vēlajā Hellādas periodā (LHII) Lakonijā, domājams, iedzīvotāji sadalījās nelielās kņazistēs.

Mikēnu civilizācijas klātbūtne ir sastopama LHIIIA, 14. gadsimtā pr.Kr. Nākamajā gadsimtā lakoniešu apmetnes kļuva lielas un blīvi apdzīvotas, un koncentrējās pārsvarā Eirotas ielejā, taču iespiedās arī kalnu rajonos.

LHIIIC laikā Lakonijas mikēniešu civilizācija kļūst mazāka, strauji samazinoties iedzīvotaju skaitam. Taču šeit nav novērojamas nekādas katastrofas, salīdzinājumā ar Tirintu, Pilu vai Mikēnām. Tomēr mikēnu perioda beigās teritorija kļūst mazapdzīvota, kas ļāva šeit ievākties doriešiem, kuri meklēja lauksaimniecībai labvēlīgas teritorijas. Nedaudzie pāri palikuši Eirotas ielejas pamatiedzīvotāji tiek paverdzināti, kļūstot par hilotiem. Šajā laikā sākas Spartas pacelšanās un Lakonijas vēsture kļūst cieši saistīta ar Spartas pilsētvalsts vēsturi.

Sparta

Spartiešu hoplīta krūštēls.

Starp 8. un 7. gadsimtu pr.Kr. spartieši piedzīvoja haosa un anarhijas periodu, kuru savā darbā aprakstīja Herodots. Attiecīgi, tika veikta sociāli-politisko reformu virkne un izveidots pilsonisko attiecību modelis, kura autorība tika piedēvēta vienam likumdevējam, sauktam par Likurgu.

Spartiātu valdošā šķira turējās pie uzskatiem, ka vienīgā vīriešu cienīga nodarbe, ir karš. Tāpēc pēc pilnīgas Lakonijas pakļaušanas, tie sāka karot ar kaimiņiem. Un pirmā no tā cieta Mesēnija. Divu Mesēnijas karu rezultātā spartieši pakļāva Mesēniju un visu Peloponēsas dienvidu daļu.

Grieķu-Persiešu karu laikā tā bija jau viennozīmīgi atzīts līderis grieķu pilsētvalstu starpā. Vēlāk gan tā daļēji zaudēja savu nozīmi, kad atēnieši organizēja sazvērestību, lai likvidētu tās valstiskos pamatus. Turklāt, lielu postu nodarīja spēcīga zemestrīce 464. gadā pr.Kr., daļēji iznīcinot pilsētu.

Kad Peloponēsas karā Sparta uzveica Atēnas, tā sagādāja sev bezprecedenta hegemoniju visā Grieķijas dienvidu daļā. Taču šī hegemonija beidzās ar sakāvi Leiktru kaujā, kad 371. gadā pr.Kr. tās spēkus sakāva Tēbu karaspēks Epaminonda vadībā. Kopš tā laika Sparta vairs nespēja atjaunot savu militāro pārākumu, un ar laiku 2. gadsimtā pr.Kr. tā iekļāvās Ahajas līgā.

Romas periods

Pēc Spartas sakāves 195. gadā pr.Kr. karā ar romiešiem, daļa piekrastes pilsētu atdalījās no Spartas un izveidoja Brīvo lakonu federāciju. 146. gadā pr.Kr. Ahajas līga tika sakauta, un Romas vara to izformēja. 60 gadu laikā Grieķija pilnībā tika pakļauta Romas varai un pārveidota par tās provinci. Atēnas un Sparta pat ieguva pašpārvaldes tiesības savu teritoriju robežās. Ahajas nosaukums tika pārnests uz visu Peloponēsas pussalu. Bet pēc sacelšanās apspiešanas Mitridata karu laikā pilsētas pilnībā zaudēja savu patstāvību.

Pēc Antonija un Kleopatras sakāves ap 27. gadu imperators Augusts izdalīja Ahaju patstāvīgā senatoru provincē. Tiberijs, lai palielinātu ekonomiku Maķedoniju un Ahaju pārveidoja senatoru provinces par imperatora provincēm. Istmas svētkos Nerons pasludināja Grieķijas neatkarību, kas nozīmēja tās atbrīvošanu no nodokļu sloga. Vespasiāns šo rīkojumu gan atcēla finansiālu iemeslu dēļ. Adriāns veica plašu programmu Grieķijas pilsētu atjaunošanā. 3. gadsimtā (263. g.) Ahaju stipri izpostīja gotu invāzija.

Bizantijas periods

Monemvasijas apbūve.

395. gadā, sadalot Romas impēriju, Grieķija kļuva par Austrumromas impērijas daļu. 558. gadā bēgot no avāru iebrukuma Lakonijas iedzīvotāji pārcēlās uz Monemvasijas pussalas akropoli. Šajā laikā slāvu ciltis apmetās Taigeta un Parnona kalnu rajonos. Miligoji un ezeriti, divas slāvu ciltis vietējie iedzīvotāji asimilēja un kristianizēja. 746. gadā Konstantīna V valdīšanas laikā Monemvasijā izcēlās pandēmija, saukta par Juliāna mēri, kas, domājams, atnāca no Sicīlijas un Kalabrijas. Ap 878. gadu Monemvasijā tika izveidota un nostiprināta apakšējā pilsēta, kas paredzēta apkalpot Bizantijas floti karā ar arābiem.

Latīņu valdīšana un Morejas despotāts

Ceturtā krusta kara laikā venēciešiem un frankiem iebrūkot Bizantijā, pēc neilga aplenkuma Lakedemonas pili 1210. gadā nodeva Gotfrīdam Villehardvudam. Šajā pat laikā tika uzcelts cietokšņi Gerakā un citās vietās.

Latīņu okupācija sakrita ar reģiona pacēluma periodu un Vilhelmuīna Vilhelma II dominanci, kurš okupēja Monemvasiju un uzcēla Mistras pili (1249). Paleologa uzvara Pelagonijas kaujā 1259. gadā izbeidza latīņu klātbūtni reģionā, un, iedodot tiem izpirkšanas maksu, Bizantija atguva Mistru, Monemvasiju un Lielo Menu.

No 13. gadsimta beigām pieauga Mistras nozīme kā bizantiešu varas centrs Peloponēsā, un Monemvasija pārtapa par tās ostu un svarīgu tirdzniecības centru. Lakonijā sākās jauns ekonomiskā un garīgā pacēluma periods, un no 14. gadsimta vidus, kad Manuelu Kantakuzinu iecēla par Morejas despotu (kefālu), despotija kļuva neatkarīga. Ar laiku Morejas despotātā tika iekļauta arī pārējā Peloponēsa.

Osmaņu valdīšana

Bīskaps Germanoss svētī revolūcijas karogu.

15. gadsimtā Bizantiju apdraudēja Osmaņu impērija, bet Paleologu dinastiskie strīdi un Konstantinopoles krišana 1453. gadā noveda pie tā, ka 1460. gadā Muhameds II iekaroja Mistru un pēc tam arī citus Lakonijas apgabalus. Monemvasija galīgi iekarota tika 1540. gadā.

Osmaņu impērijas laikā reģionā attīstījās vairākas revolucionāras kustības, kas parasti koncentrējās Mani pussalā. Piektā venēciešu-turku kara laikā 1659. gadā Mani iedzīvotāji izveidoja savienības plānu ar venēciešiem Peloponēsas atbrīvošanai. Kad venēcieši Frančesko Morozini vadībā atkaroja Peloponēsu (1685—1715), Lakonija bija viens no četriem Peloponēsas rajoniem. Tas iekļāva sevī Monemvasijas, Mistras, Mani un Bardunijas iecirkņus, ar galvaspilsētu Monemvasiju.

Otrajā osmaņu valdīšanas periodā (1715—1821) šis administratīvais dalījums saglabājās, taču pēc Orlova sacelšanās Mani tika atdalīta no Morejas un nonāca pašā jurisdikcijā.

1821. gadā Mani pussalas iedzīvotaji pacēla revolūcijas karogu Areopolē, un pēc tam deva izšķirošu ieguldījumu Kalamas atbrīvošanā. Lakonija kļuva par smagu kauju vietu, īpaši Ibrahima iebrukuma laikā Peloponēsā. Tomēr pēc ilgam cīņām Grieķija tika atbrīvota un 1830. gada 3. februārī Londonā tika pieņemts Londonas protokols, pēc kura oficiāli tika atzīta Grieķijas valsts neatkarība, ar nosaukumu Grieķijas karaliste.